Mākslinieku (vēlāk Mākslas) dienas Latvijā pirmo reizi notika 1959. gada aprīlī, kad norisinājās tikšanās ar māksliniekiem, izstādes, atvērto durvju dienas mākslinieku darbnīcās un citi pasākumi. Kopš tā laika katru pavasari Latvijā tiek rīkotas Mākslas dienas, lai ne tikai veicinātu Latvijas mākslas procesus, bet arī sekmētu Latvijas mākslinieku atpazīstamību starptautiskā mērogā.
Sevišķi lielu vērienu Mākslas dienu pasākumi sasniedza septiņdesmito gadu otrajā pusē un astoņdesmito gadu pirmajā pusē, kad tie izvērtās par veselu kultūras pasākumu kompleksu, kas aptvēra gandrīz visu Latviju. Īpaši krāšņi bija teatralizētie un atraktīvie pasākumi Vecrīgā, kurus aprīlī apmeklēja tūkstošiem rīdzinieku un Rīgas viesu. Mākslas dienas kļuva par īpašu mākslas dzīves tradīciju, kas deva iespēju salīdzinoši brīvai, individuālai un oriģinālai cilvēka radošā gara izpausmei.
Savukārt deviņdesmitajos gados Mākslas dienu organizēšanā iesaistījās Rīgas dome veidojot pasākumus Rīgas Centrāltirgū u.c, bet jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē – Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) rīkoja "Mākslas dienu" festivālus, kuros tiek aicināti piedalīties radošo biedrību mākslinieki no Lietuvas, Igaunijas, Krievijas u.c.
"Mākslinieks izgājis dažādus posmus ar balagāniem, kaitināšanu, narcismu un vēlmi iepatikties, bet iespējams, ka šobrīd viņš atgriežas sākumpunktā – mākslinieks viens savā darbnīcā. Klausoties kā skan kalts vai švirkst zīmulis ir iespēja sadzirdēt sevi, izjust savu radošo procesu, savu valodu – tā ir īstā "Mākslas dienu" būtība," raksta LMS prezidents Igors Dobičins.
