Pirms 80. gadiem, 1940. gada 16. jūnijā, Daugavpilī, Stropu kalna nogāzē izskanēja Latgales dziesmu svētku kulminācija – kopkora koncerts, bet dienu vēlāk valstī ienāca Padomju armija un sākās Latvijas okupācija. Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo arhīvu, piedāvajam noskatīties 1940. gada kinožurnāla "Latvijas skaņu hronika" Nr. 565 fragmentu, kurā iemūžināti Latgales dziesmu svētki.

Koncertā piedalījās ap 9000 dziedātāju un 29 pūtēju orķestri, bet klausītāju skaits sasniedzis pat 50 000. Pirms kopkora koncerta jau 10. jūnijā bija sākusies Latgales kultūras nedēļa, kuras laikā notika dažādi sarīkojumi, tai skaitā arheoloģisko izrakumu izstāde, tautastērpu skate un jaunā kinoteātru grāvēja – filmas "Zvejnieka dēls" seanss.

Koncerta repertuāru bija veidojusi Latgales Tautas konservatorijas direktora, diriģenta un komponista Alfrēda Feila vadīta komisija, bet Svētku rīcības komiteju vadīja Daugavpils pilsētas vecākais Andrejs Švirksts. Svētku virsdiriģents bija Teodors Reiters. Programmā bija iekļautas gan tautasdziesmas latgaliešu valodā, gan Jāzepa Vītola "Gaismas pils", Emīla Dārziņa "Mēness starus stīgo", Emiļa Melngaiļa "Gaismiņa ausa" un daudzi citi skaņdarbi. Taču himna "Dievs, svētī Latviju!" koncerta atklāšanā izskanējusi pat trīs reizes.

Valsts prezidents Kārlis Ulmanis uz svētku kulmināciju neieradās. Lai gan oficiāli draudi no austrumiem tika turēti slepenībā, tik un tā bija zināms, ka dienu iepriekš – 15. jūnijā - Abrenes apriņķī uzbrukts Latvijas robežsargiem, nogalināti pieci cilvēki, tai skaitā civiliedzīvotāji, un 32 sagūstīti. Ulmaņa svētku runa izskanējusi radiofonā, bet svētku noskaņojums mijies ar spriedzi un baisām priekšnojautām.

Foto: Arhīva foto

Latgales dziesmu svētkus sava darba "Veļupes krastā" sākumā apraksta Melānija Vanaga. Viņa pati un viņas dzīvesbiedrs Aleksandrs Vanags, laikraksta "Daugavas Vēstnesis" redaktors piedalījās svētku rīkošanā.

"Krievi jau šorīt būtu te, bet prezidents lūdzis Maskavai, lai atļauj mums Latgales Dziesmu svētkus nosvinēt. Apsolījusi, – tā Lekšelis. (Tā ģimenē sauca Aleksandru Vanagu – red). [..] Tas nebija vairs koris vien – tautas dvēsele dziedāja savu gulbja dziesmu," grāmatā "Veļupes krastā" raksta Melānija Vanaga.

"Beigās Vanagam bija jāsaka atvadruna, jāpaziņo visiem, ka šī bija pirmā un ir arī pēdējā svētku diena, ka otrās un trešās rīt un parīt vairs nebūs. Vārdi lauzās aizturēti, balss jūtami drebēja. Un, kad viņš atvadījās ar klusu "Uzredzēšanos nākamajos Dziesmusvētkos!" – diez vai kāds tam ticēja," sava vīra uzstāšanos apraksta Melānija Vanaga.

Foto: Arhīva foto

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!