Mūsdienās katedrāle bija un joprojām ir viens no Parīzes simboliem, iespējams, to popularitātes ziņā pārspēj vien Eifeļa tornis. Dažādos avotos minēts, ka Parīzes Dievmātes katedrāli gadā vidēji apmeklē 12 līdz 13 miljoni cilvēku. Tajā ir 8000 sēdvietu un 20 000 stāvvietu, bet ikviens attālums līdz Parīzei tiek mērīts no laukuma iepretim katedrāles rietumu torņiem.
Parīzes Dievmātes katedrāle tiek uzskatīta par vienu no izcilākajiem vēlās romānikas un agrās gotikas arhitektūras pieminekļiem – apjomīga, grandioza, Dieva varenību apliecinoša, kā tas pienākas viduslaiku dievnamam.
Tās celtniecības darbi tika uzsākti ap 1160. gadu, bet pilnībā katedrāle tika pabeigta 14. gadsimta vidū. Neticami grandiozo dievnamu sāka celt Kapetingu dinastijas karaļa Luija VII valdīšanas laikā. Tiek uzskatīts, ka tieši viņš kopā ar Romas pāvestu Aleksandru III 1163. gadā noskatījies, kā tiek likts pamatakmens uz salas Sēnā, kur reiz bija slējies romiešu Jupitera templis. Tai bija jābūt augstākai, nekā bija jebkura cita celtne tā laika pasaulē, kuru zināja viduslaiku cilvēks. Katedrāle iemiesoja baznīcas triumfu – starp nelielajām ieliņām un šķībajām būdelēm Sēnas karstā tā bija kā pārdabiski grezns debesu brīnums zemes virsū.
"Šīs brīnumainās celtnes pat pa gabalu šķiet slavinām debesu godību. Pati apbrīnojamākā no tām visām varbūt ir Parīzes Dievmātes katedrāles fasāde. Portāla un logu kompozīcija ir tik skaidra un dabiska, galerijas masverks tik graciozs un vijīgs, ka mēs vairs nedomājam par šīs akmeņu masas milzu svaru un mums šķiet, ka šī masīvā celtne mūsu priekšā paceļas kā mirāža," tā par Parīzes Dievmātes katedrāli savā "Mākslas vēsturē" raksta mākslas vēsturnieks un teorētiķis Ernsts Hanss Gombrihs (1909–2001).
