Atskats vēsturē: Parīzes Dievmātes katedrāle no viduslaikiem līdz mūsdienām
Foto: Vida Press

2019. gada 15. aprīļa vakars vēsturē paliks kā datums, kad liesmas aprija daļu no Parīzes Dievmātes katedrāles – katoļu dievnama, kas bija pārdzīvojis astoņus gadu simtus, no viduslaikiem līdz Franču revolūcijai, no hugenotu nemieriem līdz Hitlera rīkojumam noslaucīt Parīzi no zemes virsas.

Mūsdienās katedrāle bija un joprojām ir viens no Parīzes simboliem, iespējams, to popularitātes ziņā pārspēj vien Eifeļa tornis. Dažādos avotos minēts, ka Parīzes Dievmātes katedrāli gadā vidēji apmeklē 12 līdz 13 miljoni cilvēku. Tajā ir 8000 sēdvietu un 20 000 stāvvietu, bet ikviens attālums līdz Parīzei tiek mērīts no laukuma iepretim katedrāles rietumu torņiem.

Parīzes Dievmātes katedrāle tiek uzskatīta par vienu no izcilākajiem vēlās romānikas un agrās gotikas arhitektūras pieminekļiem – apjomīga, grandioza, Dieva varenību apliecinoša, kā tas pienākas viduslaiku dievnamam.

Tās celtniecības darbi tika uzsākti ap 1160. gadu, bet pilnībā katedrāle tika pabeigta 14. gadsimta vidū. Neticami grandiozo dievnamu sāka celt Kapetingu dinastijas karaļa Luija VII valdīšanas laikā. Tiek uzskatīts, ka tieši viņš kopā ar Romas pāvestu Aleksandru III 1163. gadā noskatījies, kā tiek likts pamatakmens uz salas Sēnā, kur reiz bija slējies romiešu Jupitera templis. Tai bija jābūt augstākai, nekā bija jebkura cita celtne tā laika pasaulē, kuru zināja viduslaiku cilvēks. Katedrāle iemiesoja baznīcas triumfu – starp nelielajām ieliņām un šķībajām būdelēm Sēnas karstā tā bija kā pārdabiski grezns debesu brīnums zemes virsū.

"Šīs brīnumainās celtnes pat pa gabalu šķiet slavinām debesu godību. Pati apbrīnojamākā no tām visām varbūt ir Parīzes Dievmātes katedrāles fasāde. Portāla un logu kompozīcija ir tik skaidra un dabiska, galerijas masverks tik graciozs un vijīgs, ka mēs vairs nedomājam par šīs akmeņu masas milzu svaru un mums šķiet, ka šī masīvā celtne mūsu priekšā paceļas kā mirāža," tā par Parīzes Dievmātes katedrāli savā "Mākslas vēsturē" raksta mākslas vēsturnieks un teorētiķis Ernsts Hanss Gombrihs (1909–2001).

Tiek uzskatīts, ka Parīzes lielākais dievnams ir šedevrs, kas tēlaini un uzskatāmi stāsta par viduslaiku priekšstatiem, pasaules modeli un sadzīvi. Tajā ir jaušama gan stingrība un bardzība, gan greznums un žēlastība. Tās ciļņos un arkās atainoti svēto dzīvesstāstu sižeti, senie jūdu ķēniņi, arī alegoriski gada 12 mēnešu attēlojumi un ainas ar zemniekiem, medniekiem un citiem vienkāršiem ļaudīm. To visu sargā briesmīgas himeras, gargujas un citi mitoloģiski nezvēri.

Atskats vēsturē: Parīzes Dievmātes katedrāle no viduslaikiem līdz mūsdienām
Foto: Vida Press

Katedrāle ir bijusi būtisku notikumu lieciniece ne tikai Francijas, bet arī visas Eiropas vēsturē. Luija VII dēls Filips II Augusts no vēl nepabeigtās Parīzes Dievmātes katedrāles 1189. gadā izziņoja Trešo Krusta karu. Piedzīvojusi Simtgadu karu un to kā tajā tika kronēts Henrijs VI Lankasters – karalis, kurš vienlaikus atradās gan Anglijas, gan Francijas tronī. Tāpat Parīzes Dievmātes katedrāles sienas glabā atmiņas par to, kā 1909. gadā – gandrīz 500 gadus pēc nāvessoda – svēto kārtā tiek iecelta Žanna d'Arka.

Reformācijas laikā, 1548. gadā, katedrāle piedzīvoja hugenotu postījumus – bija jāiznīcina viss, kas saistīts ar katoļu baznīcu. Savukārt Franču revolūcijas laikā, 18. gadsimtā, tika izdemolēta liela daļa Parīzes Dievmātes katedrāles fasādes skulptūru. Virs dievnama portāliem bija jūdu ķēniņu figūras, tām galvā bija kroņi. Tomēr revolucionāri šajos tēlos saskatīja nīstos Francijas karaļus, tāpēc figūras bija jāiznīcina, nocērtot galvas, tāpat kā Luijam XVI un Marijai Antuanetei.

Atskats vēsturē: Parīzes Dievmātes katedrāle no viduslaikiem līdz mūsdienām
Foto: Vida Press

19. gadsimta sākumā Parīzes Dievmātes katedrāle bija visai skumjā stāvoklī – tā bija daļēji izpostīta un tika izmantota dažādām praktiskām vajadzībām. Revolūcijas atnestais jaunais Francijas vadītājs Napoleons Bonaparts 1801. gadā gan parakstīja vienošanos par katedrāles atjaunošanu. To no jauna iesvētīja. Tur arī 1804. gadā viņš tika kronēts par Francijas imperatoru. Šo vēsturisko notikumu (skatu, kā Napoleons liek kroni galvā savai iemīļotajai Žožefīnei), kā arī katedrāles iekštelpu skatu gleznā iemūžinājis mākslinieks un Lielās Franču revolūcijas atbalstītājs Žaks Luijs Davids.

Atskats vēsturē: Parīzes Dievmātes katedrāle no viduslaikiem līdz mūsdienām
Foto: Žaks Luijs Davids. Napoleona kronēšana. 1807

Tomēr lielā mērā par katedrāles atjaunošanu un to, kādu mēs 20. un 21. gadsimtā redzējām galveno Parīzes dievnamu, jāpateicas rakstniekam Viktoram Igo un 19. gadsimta restauratoriem Eiženam Emanuaelam Violē le Dikam un Žanam Batistam Antuānam Lesū. Igo slavenais romāns "Parīzes Dievmātes katedrāle" iznāca 1831. gadā un kļuva par sensāciju, sabiedrībā rosinot milzīgu interesi par dievnamu uz salas Sēnā, kam, kā zināms, romānā ir visai nozīmīga loma. Gotiskā katedrāle vairs nebija pagātnes palieka un 1844. gadā karalis Luijs Filips paziņoja, ka tai jāatgūst kādreizējā spozme.

Drīz pēc tam katedrāles restaurācijas darbi tika uzticēti tobrīd tikai nedaudz vairāk kā 30 gadus vecajiem le Dikam un Lesū, kuri atjaunoja skulptūras un vitrāžas, balstoties uz to, kā izskatījās nesabojātie katedrāles tēlniecības darbi un rotājumi, kā arī veica citas būves izmaiņas. Restaurācija kopumā ilga 25 gadus.

Savukārt, pārceļoties jau uz 20. gadsimtu un dzenot pēdas revolucionāru sabojātajām skulptūrām, jāpiemin, ka 1977. gadā strādnieki Parīzes centrā, rokot pamatus kādai jaunai bankas ēkai, atrada statuju atlieku kaudzi – 364 fragmentus, kas, visticamāk, bija aprakti pēc 18. gadsimta postījumiem.

Atskats vēsturē: Parīzes Dievmātes katedrāle no viduslaikiem līdz mūsdienām
Foto: Vida Press. Parīzes Dievmātes katedrāle 1860. gadā

Brīnumainā kārtā Parīzes Dievmātes katedrāle izdzīvoja arī abos postošajos 20. gadsimta karos. Otrā pasaules kara laikā, brīdī, kad 1944. gada vasarā nacistu ieņemtajai Parīzei tuvojās Rietumu sabiedroto spēki, Ādolfs Hitlers pavēlēja turēties līdz pēdējam vai nolīdzināt pilsētu līdz ar zemi. Tomēr Francijas galvaspilsētu izglāba ģenerāļa Dītriha fon Holtica nepakļaušanās Hitleram, viņš padevās sabiedrotajiem. Ģenerālis Šarls de Golls 1944. gada 25. augustā ienāca pilsētā, bet dienu vēlāk kopā ar karotājiem devās cauri pilsētai tieši uz Parīzes Dievmātes katedrāli, kur notika pateicības dievkalpojums.

Parīzes Dievmātes katedrāle ir klātesoša dažādu mākslinieku, rakstnieku un kinorežisoru darbos. Katedrāles torņi vīd tālumā Delakruā gleznā "Brīvība uz barikādēm" (1830), tos rozā dūmakā tinušos gleznojis Anrī Matiss (Notre Dame, 1900). Katedrāle iedvesmojusi Šarlu Bodlēru, par to jūsmoja Zigmunds Freids. Katedrāles pakājē dejo Džīns Kellijs un Leslija Karona kinomūziklā "American in Paris" (Amerikānis Parīzē, 1951), tur pastaigājas Odrija Hepbērna un Kerijs Grants filmā "Charade" (Šarāde, 1963), bet Odrijas Totū Amēlija filmā "Amelie" (2001) jau kopš bērnības ir vesta uz Notre Dame. Protams, bez katedrāles nav izticis Vudijs Allens filmā "Midnight in Paris" (Pusnakts Parīzē, 2011), bet kā liktenīgs pravietojums pēc traģiskā 15. aprīļa ugunsgrēka sociālajos tīklos klīst kadrs no filmas "Before Sunset" (Pirms saulrieta, 2004), kurā Ītana Houka un Džūlijas Delpī varoņi izsaka minējumu, ka kādreiz Parīzes dievmātes katedrāles varētu nebūt.

Tomēr joprojām pats dižākais piemineklis tās mūžībai ir jau minētais Viktora Igo romāns, kurā smeldzīgi skaistais stāsts par daiļo čigānieti Esmeraldu un zvaniķi Kvazimodo cieši savijies ar katedrāles arhitektūru, un kā vēlāk izrādījies, bijis par pamudinājumu restaurācijas uzsākšanai. Pēc romāna motīviem tapušas gan filmas, gan mūzikli, pat Disneja studijas animācijas filma. Noteikti jāmin arī Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera kopīgi radītā opera, kas ar milzīgiem panākumiem 1997. gadā tika iestudēta Latvijas Nacionālajā operā, bet vēlāk arī Klaipēdas muzikālajā teātri un Latvijas Nacionālajā teātrī.

"Taču viskvēlāk Kvazimodo savā dzimtajā katedrālē mīlēja zvanus, tie atmodināja viņa dvēseli, lika izplest kroplos spārnus, tik nožēlojami sasaistītus šaurajā alā, un dažbrīd darīja viņu laimīgu. Kvazimodo tos mīlēja un glāstīja, sarunājās ar tiem, saprata tos. Viņš pret visiem zvaniem izturējās ar sirsnību – no vidējā, smailā tornīša vismazākajiem zvaniem līdz pašam portāla lielajam zvanam. Vidējais zvanu tornītis un abi blakus zvanu torņi Kvazimodo likās trīs lieli būri, kur iesprostoti putni, viņa paša uzaudzēti, dziedāja viņam vienīgajam. Taču tieši tie zvani padarīja Kvazimodo kurlu, bet mātes bieži vien mīl stiprāk tos bērnus, kuri tās visvairāk sāpinājuši," rakstīja Viktors Igo.

Atskats vēsturē: Parīzes Dievmātes katedrāle no viduslaikiem līdz mūsdienām
Foto: Vida Press

Source

DELFI Kultūra

Tags

Lasāmgabali Parīze Parīzes Dievmātes katedrāle
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form