Bez bārdainām dāmām, punduriem un zvēriem. Par cirku, kas mūžīgi mainās un pilnveidojas
Foto: LETA

Rīga jau ilgi ir lepojusies ar vienu no vecākajiem cirkiem Eiropā, un, patiesību sakot, vienu no retajiem, kurš vēl ir saglabājies gan kā ēka, gan kā cirks. Lai arī šodien drošības apsvērumu dēļ ēka ir slēgta, tās liktenis vēl joprojām rādās gaišāks nekā lielākajai daļa Eiropas cirku, kuri vai nu tika iznīcināti Otrā pasaules kara laikā, vai, zaudējot savu aktualitāti, slēdza savas durvis un bieži tika pārbūvēti vai vienkārši izdemolēti. Pateicoties Rīgas Cirkam, mēs varam runāt par stabilu cirka tradīcijas klātesamību Latvijā jau vairāk nekā 100 gadus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Līdz ar likumprojekta izskatīšanu par eksotisko dzīvnieku izmantošanas aizliegumu izklaides nolūkos sabiedrībā tiek spekulēts par cirka mākslas un tradīcijas iznīcināšanu.

Tomēr es vēlētos oponēt – eksotisko dzīvnieku dresūra cirkā nav mūžsena tradīcija, bet gan laikmeta parādība.

Ir pieņemts uzskatīt, ka moderno (jeb to, ko saucam par tradicionālo) cirku aizsācis izbijis britu kavalieris Filips Estlijs 18. gadsimta otrajā pusē, pievienojot zirgu akrobātikas priekšnesumiem citus izklaidējošus elementus. Izrādes centrā bija zirgs un cilvēks – tajā laikā nešķirams duo. Arī apaļā arēna, tradicionāli 13 metru diametrā, ir radusies tāpēc, ka tā ir ideāla vieta, kur izrādīt akrobātiku uz zirgiem – centrbēdzes spēks palīdz akrobātiem noturēties zirga mugurā un apļveida arēna nodrošina, ka auļojošie zirgi vienmēr ir skatītāju redzeslokā. Šī jaunā izklaides forma ātri vien izplatījās pa visu Eiropu un Ziemeļamerikā.

Tieši ar 20. gadsimta sākumu varam runāt par plašu eksotisko dzīvnieku izrādīšanu Eiropas cirkā. Māra Pāvula

Tomēr šī cirka zelta ēra nebija mūžīga. Jau 20. gadsimta sākumā populārā izrāde ar zirgiem zaudēja savu spozmi. Pirmkārt, tehnoloģijas attīstījās, un zirgs zaudēja savu lomu ikdienas cilvēka dzīvē un arī skatītāju acīs. Otrkārt, attīstījās varietē kultūra un kino, kas ātri vien kļuva pieejami plašai publikai un atvīla cirkam skatītājus. Izņēmums bija amerikāņu cirka "Barnum & Bailey " turneja Eiropā 1905. gadā, kas pārsteidza ar savu grandiozitāti un, nenoliedzami, eksotisko dzīvnieku un cilvēku anomāliju izrādīšanu. Ne mazie Eiropas ceļojošie ģimenes cirki, ne arī cirka ēkas nespēja konkurēt ar amerikāņu spozmi un eksotiku. Eiropas cirki centās pielāgoties, arī vietējās izrādēs zirgus nomainīja priekšnesumi ar eksotiskiem dzīvniekiem, īpaši lielajiem kaķiem. Tieši ar 20. gadsimta sākumu varam runāt par plašu eksotisko dzīvnieku izrādīšanu Eiropas cirkā.

Abi pasaules kari, grūtības pārvietoties un dažādu citu izklaides formu attīstība situāciju mainīja un lika līdzi attīstīties arī cirkiem. 20. gadsimta sākumā daļa cirka arēnu pat tika pārvērstas par kinoteātriem (Elbefas cirks Ruānā, cirki Havrā, Valensjēnā, Buloņā-sir-mer). Daži no tiem vēlāk atguva savu iepriekšējo funkciju, tomēr izklaides alternatīvas un dažādu kultūras centru, teātru un kinoteātru skaits tik strauji pieauga, ka ne katrai ēkai un trupai izdevās atrast savu publiku. Tā vairs nebija tā pati pasaule, kurā cirks bija radies.

Īpaši tradicionālā cirka norietu Eiropa sāka izjust 20. gadsimta septiņdesmitajos gados (izņēmums bija PSRS, kur cirks saņēma ļoti plašu valsts atbalstu). Liels trieciens bija arī naftas krīze, jo lielākā daļa cirka trupu bija atkarīgas no iespējas pārvietoties un pārvadāt izrādes materiālus un dzīvniekus. Tradicionālais cirks vairs nebija piemērots esošajiem ekonomiskajiem apstākļiem. Cirks bija spiests mainīties, lai izdzīvotu.

Ja kādam rodas šaubas par jaunā cirka dzīvotspēju un varēšanu piesaistīt publiku – atliek paskatīties uz to pašu Franciju, kur pastāv vairāk nekā 400 laikmetīgā cirka trupas, un cirks ir otrs populārākais mākslas veids aiz kino. Māra Pāvula

Grūtajā brīdī Francijas valdība uzņēmās palīdzēt cirka nozarei izdzīvot. Mērķis sākotnēji nebija radīt ko jaunu, tieši pretēji – glābt gadsimtu tradīciju. 1978. gadā tika sperts vēsturisks solis: no Lauksaimniecības ministrijas (kur tas atradās tieši dzīvnieku pārraudzības dēļ) atbildību par cirku pārņēma Francijas Kultūras ministrija. Tādējādi cirks beidzot tika atzīts par mākslu. Tas deva cirka māksliniekiem tādas pašas tiesības kā citiem skatuves mākslas pārstāvjiem. Starp citu, franču valodā terminus "cirka māksla" un "cirka mākslinieks" sāka lietot tikai pēc šīs reformas. Šis lēmums iespaidoja jaunā cirka attīstību Francijā un līdz ar to visā Eiropā.

Lai gan visā pasaulē vēl joprojām eksistē arī tradicionālā cirka trupas, jaunais cirks un laikmetīgais cirks ir pierādījis sevi kā mākslas formu. Ja kādam rodas šaubas par jaunā cirka dzīvotspēju un varēšanu piesaistīt publiku – atliek paskatīties uz to pašu Franciju, kur pastāv vairāk nekā 400 laikmetīgā cirka trupas, un cirks ir otrs populārākais mākslas veids aiz kino.

Turklāt, runājot par cirka vēsturi, nevajadzētu aizmirst, ka cirka rašanās 18. gadsimtā ir tikai viens veids, kā skatīties uz cirka vēsturi. Ķīnā akrobātu, kas nodarbojas ar staigāšanu pa virvi, izmantoja ķīniešu kārti un pierādīja savu māku citās disciplīnās, tradīcija pastāv jau vairāk nekā 4000 gadus. Vēsture liecina par dažādām žonglieru un akrobātu izrādēm gan senajā Ēģiptē, gan Grieķijā, un ceļojošo aktieru un kumēdiņu rādītāju izrādes pilsētas laukumos viduslaikos Eiropā ir vistiešākie mums pazīstamā cirka priekšteči. Šīs tūkstošiem gadu senās tradīcijas, kuras balstītas cilvēku ieguldītajā darbā un meistarības attīstīšanā, ir bijušas populāras neatkarīgi no dzīvnieku klātbūtnes.

Svarīgi atzīmēt, ka cirks jau ir atteicies no daudzām "tradīcijām", ko es labprātāk dēvētu par laikmeta parādībām. Cirks ir mainījies līdzi laikam un sabiedrībai – un nav ne mazākā iemesla, lai tas neturpinātu to darīt. Dažādos periodos tam bijušas raksturīgas dažādas parādības, un, lai gan neviena no tām šodien vairs neliekas ētiski pieņemama vai estētiski nepieciešama, cirks nav zaudējis savu vietu ne izklaides biznesā, ne mākslas scēnā.

Bieži minēts piemērs par cilvēku anomāliju izrādīšanu cirkā (punduri, bārdainas sievietes, siāmas dvīņi, ļoti resni cilvēki, vai tolaik šokējoši - muskuļotas sievietes u.t.t.). Šodien šaubos vai kādam ienāktu prātā par mākslu uzskatīt maza auguma cilvēka pārģērbšanu par rūķi vai vienkājainas sievietes izrādīšanu kā nāru.

Tomēr tā nav vienīgā tradīcija, kuru laika gaitā sabiedrība atzinusi par neētisku un mākslinieciskajai izpausmei nevajadzīgu.

Latvijā nesen kinoteātros tika izrādīta Rošdī Zema (Roschdy Zem) filma "Šokolāde" (Chocolate), kas ir balstīta uz patiesu stāstu par pirmo melnādaino klaunu Francijā. Tas ir skumjš stāsts par laiku, kad sabiedrībai bija grūti pieņemt, ka melnādains cilvēks cirkā varētu būt mākslinieks-klauns, jo tolaik melnādaini cilvēki izrādēs tēloja "mežoņus". Riga IFF (Riga International Film festival) pērn izrādīja lielisku Benedikta Erligsona filmu – dokumentālo kadru montāžu " Izrāžu izrāde " (The Show of Shows).

Filmas kadri šodienas skatītājam ir šokējoši – tēvs, kas uz augstceltnes žonglē ar savu zīdaini, vai māte nažu metēja, kas par mērķi izmanto savu piecgadīgo meitu. Gandrīz vai kliegt gribas: " Bet viņi taču vēl ir bērni – viņi neizvēlējās būt cirkā! " Cirks ilgstoši ir bijusi bagātīga iemaņu un spēju kultūra, kas tikusi nodota no paaudzes paaudzē. Šodien būt par cirka mākslinieku ir profesija, ko cilvēki izvēlas un apgūst daudzu gadu gaitā.

Un tomēr – cirks, atsakoties no visām šīm laikmeta parādībām, nav izzudis. Tieši otrādi – atbrīvojoties no laikmetam neatbilstošām tradīcijām un no cilvēka mākslinieciskās gribas neatkarīgām parādībām, cirks ir aizvien vairāk pietuvojies mākslas pasaulei.

Tāpat ir arī ar savvaļas dzīvnieku izrādīšanu cirkā. Divdesmitā gadsimta sākumā tā bija iespēja parādīt skatītājiem neredzēto un demonstrēt cilvēka pārākumu pār dabu. Šodien eksotiskos dzīvniekus, turklāt to dabiskajā vai dabiskajai videi līdzīgā vidē esam redzējuši televīzijā, zoodārzā vai ceļojumos. Tas vairs nav kaut kas pats par sevi pārsteidzošs. Dzīvnieks cirkā netiek izrādīts, lai parādītu viņa patieso dabu, bet gan lai parādītu cilvēka spēju viņa dabu lauzt. Salīdzinājums ar tēvu, kas uz augstceltnes žonglē ar savu zīdaini, nav tālu jāmeklē.

Tas, vai nepieciešams turpināt demonstrēt cilvēka pārākumu pār dabu, jau kļūst par ētisku un filozofisku jautājums.

Un visbeidzot – kurā brīdī cirks no tradicionālas izklaides formas kļuva par mākslu? Māksla ir cilvēciska izpausme, kas visupirms prasa spēju abstrakti domāt un vēlmi tajā dalīties ar līdzcilvēkiem. Šīs nav īpašības, kas piemīt dzīvniekiem. Es ar interesi skatos uz tradicionālo cirku, tā kanonu, kas par spīti visam spējis izdzīvot vairākus gadsimtus, attīstījis specifiskas disciplīnas, zināšanas un tehniku. Tomēr par mākslu cirks kļūst brīdī, kad to par savu izteiksmes līdzekli izvēlējies cilvēks, kas vēlas ar sabiedrību dalīties savās idejās, pārdzīvojumos un radošajā darbā. Kad dalībnieku mērķis nav atrādīt perfekti atstrādātas kustības, bet piepildīt šīs kustības ar jēgu, ko tālāk komunicēt ar publiku.

Cirks ir vieta meistarībai, bet tā ir arī vieta izaugsmei, problēmu risināšanai, stāstu stāstīšanai. Es nenoliedzu, ka tradicionālajam cirkam ir savs semiotiskais vēstījums, bet šodienas cirks, cilvēka cirks, var pateikt daudz vairāk.

Tags

Dzīvnieki cirkā Lasāmgabali recenzija Rīgas cirks
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form