Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme". Pirmpublicējums 2022. gada janvārī.
Sarunā piedalās:
Vanda Visocka, vēstures zinātņu doktora grāda pretendente Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātē, fakultātes zinātniskā asistente,
Jānis Braunfelds, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Elektronikas un telekomunikāciju fakultātes, Telekomunikāciju institūta lektors, pētnieks un doktorantūras studiju programmas Telekomunikācijas industriālais doktorants,
Arta Krūze, folkloristikas doktorante LU Humanitāro zinātņu fakultātē, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves zinātniskā asistente,
Miķelis Grīviņš, sociologs, doktora grādu ieguvis 2012. gadā, Baltic Studies Centre pētnieks, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājs,
Guntars Kitenbergs, LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Fizikas nodaļas vadītājs, pētnieks Magnētisku mīkstu materiālu laboratorijā. Ieguvis dubulto doktora grādu LU un Pjēra un Marijas Kirī Universitātē Francijā. Aktīvs Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedrs, agrāk arī valdes loceklis,
Kristīne Irtiševa, RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes doktorante, zinātniskā asistente, uzņēmēja.
Sarunu vada žurnāliste Ilze Grīnuma.
Kas jūsu izpratnē ir «jaunais zinātnieks»?
Vanda Visocka. Zinātnieks, kurš atrodas savas akadēmiskās karjeras sākumposmā vai pirmajā pusē. Ne velti ir vairākas programmas un finansējumi, kas domāti tieši jaunajiem zinātniekiem, lai tiem būtu, ar ko atsperties.
Kristīne Irtiševa. Jaunie zinātnieki strādā ne tikai akadēmiskajā vidē, bet arī industrijā. Viņi ir absorbējuši zināšanas, spēj radīt pētnieciskas publikācijas, vadīt zinātniskos darbus un projektus.
Guntars Kitenbergs. Tas ir apzīmējums ļoti izaicinošam zinātnieka karjeras posmam, kurā jaunais doktors cenšas izrauties no disertācijas vadītāja ēnas un mēģina sevi pieteikt kā nopietnu zinātnieku.
Kādēļ jauns cilvēks mūsdienās izvēlas darbu zinātnē?
Arta Krūze. Visa pamatā noteikti ir aicinājums un tiekšanās pēc izcilības. Bez ambīcijām zinātnē neko nav iespējams sasniegt. Studijas doktorantūrā un darbs zinātnē noteikti reizē ir gan «projekts visam mūžam», gan daļa no ilgtermiņa karjeras mērķa.
Guntars Kitenbergs. No mana skatpunkta simpātiskākais iemesls ir interese atklāt un saprast vēl nezināmo. Labsajūta pēc jaunatklājumiem motivē doties uz priekšu.
Kristīne Irtiševa. Zinātne sniedz priekšrocības, ir plašas iespējas izvēlēties darbības virzienu. Analītiskā domāšana ietekmē spriešanas spējas. Zināšanas visu laiku ir jāpaplašina, un jāprot būt multifunkcionālam, jo tava darba tēma var būt aktuāla arī citā nozarē. Tas ir projekts visam mūžam.
Kāpēc izvēlējāties studēt doktorantūrā, un ko jūs katrs pašlaik darāt zinātniskajā darbībā?
Jānis Braunfelds. Mans pētījums ir saistīts ar šķiedru optisko sensoru izpēti un to pielietošanu dažādos tehniskā stāvokļa uzraudzības risinājumos. Piemēram, sensoru signālu apstrādes tehnoloģija spēj noteikt ceļa seguma temperatūru un autotransporta radīto deformāciju reāllaikā. Šo iegūto datu pareiza izmantošana ļauj uzlabot ikviena satiksmes dalībnieka drošības līmeni un paildzināt ceļu kalpošanas laiku.
Guntars Kitenbergs Mani interesēja pētniecība un akadēmiskā karjera, tāpēc doktorantūra bija acīmredzami vajadzīgs solis. Disertācijas laikā pētīju, kā ar magnētisko lauku varam kontrolēt plūsmas mazos izmēros. Tagad pētu arī iespējas veidot un kontrolēt magnētiskus mikrorobotus. Šie fundamentālie pētījumi varētu noderēt jaunām medicīnas tehnoloģijām.
Kristīne Irtiševa. Izstrādāju optimizētu kūdras pārstrādes tehnoloģiju humusvielu šķīduma un granulu iegūšanai augsnes bagātināšanai. Esmu arī nodibinājusi uzņēmumu, lai savu izstrādāto tehnoloģiju varētu komercializēt. Mans mērķis ir ievērot ilgtspējības pamatprincipus, panākt mazāku resursu izmantošanu ar minimālu enerģijas patēriņu.
Arta Krūze. Mana promocijas darba tēma ir "Apdziedāšanās kāzās: rituāla nozīme un dziesmu tekstu tematiski mākslinieciskie aspekti". Apdziedāšanās latviešu tradicionālajā kultūrā ir sena un izkopta paraža, sastopama gan talku, gan gadskārtu ieražu svētkos, gan ģimenes godu svinībās, no kurām tieši kāzās šī tradīcija izpaužas visspilgtāk, un arī saglabājusies līdz pat mūsdienām.
Vanda Visocka. Mans promocijas darbs saistīts ar arheoloģiskās keramikas izgatavošanu, pielietojumu un nozīmi senajās kopienās bronzas un senākajā dzelzs laikmetā Austrumbaltijā. Pētījumā izmantoju arī starpdisciplināras metodes, kas saistītas ar ģeoloģiju, ķīmiju un fotogrammetriju.
Kā pandēmija ietekmējusi jūsu darbu?
Kristīne Irtiševa. Mans zinātniskais darbs ir cieši saistīts ar pētījumiem laboratorijā, un pandēmijas sākumā patiesi viss apstājās. Par laimi, tas neturpinājās ilgi, atsākām darbu atbilstoši grafikam.
Miķelis Grīviņš. Pandēmijas nestās pārmaiņas atšķirīgi izjuta eksakto un sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvji. Sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvji strādā ar datiem, kas tiek vākti kādā sabiedrības daļā, un šī datu ievākšana negaidīti kļuva stipri ierobežota.
Tāpat ir pilnīgi atšķirīga situācija tiem, kas tikko sākuši studēt doktorantūrā, un tiem, kuru zinātniskā karjera ir nostabilizējusies, kā, piemēram, man. Pārorientējos salīdzinoši viegli, jo man jau ir savs kontaktu tīkls un kolēģi.
Jaunam doktorantam ir pavisam cits stāsts. Jaunie strādā pie savas dzīves pirmā lielākā pētījuma un pēkšņi atrodas situācijā, kad klātienes saziņa, diskusijas un tiešs atbalsts nav iespējams, ir citi apgrūtinājumi.
Arta Krūze. Jā, slēgtās bibliotēkas un arhīvi ietekmēja pētniecības gaitu. Pie materiāliem tikt bija daudz grūtāk, tādēļ, iespējams, nevarēju darbu veikt tik kvalitatīvi, cik būtu vēlējusies. Attālinātajā formātā man trūkst cilvēciskā kontakta, ikdienas sarunu ar kolēģiem, un tas iedragā motivāciju. Tiešsaistes sapulcēs sirsnība un atklātība zūd. Sarunas ir lietišķākas, steidzīgākas, un attālinātais darbs rada arī sīkus pārpratumus.
Vanda Visocka. Man nācās savu darbu daļēji izmainīt — sašaurināt datu un paraugu apjomu, jo tādu pētījumu, kādu biju ieplānojusi, Covid-19 ierobežojumu dēļ nebija iespējams veikt.
Jānis Braunfelds. Iespēja veikt pētījumus un pilnveidot zināšanas ārzemju universitātēs un pētniecības institūcijās ir nenovērtējama. Tāpēc mobilitātes ierobežojumu ietekme ir liela. Nav arī zinātnisko konferenču klātienē, jo tiešsaistes konferences tomēr ir kas pavisam cits. Kontaktus dibinām ar dažādu videosaziņas un telekonferenču platformu starpniecību.
Guntars Kitenbergs. Pateicoties šai situācijai, mēs, universitātes fiziķi, tikām klāt daudziem tādiem pasākumiem, kuros citādi nemaz nebūtu varējuši piedalīties. Pieslēdzāmies, piemēram, ASV Fizikas biedrības konferencēm, jo tagad tās ir viena klikšķa attālumā.
Tomēr ar normālu sarunu trūkumu nevar aprast — rodas sīki pārpratumi, nevajadzīgi saspīlējumi, kuri netiek atrisināti, jo nav bijis iespējas vienkārši iziet kopā pusdienās vai iedzert kafiju un visu izrunāt.
Man personīgi šis laiks izvērtās par atelpas brīdi no ikdienas rutīnas, lai pieķertos nemitīgi atliktām lietām.
Pandēmija skaudri izgaismojusi to, ka daļa sabiedrības neuzticas zinātnei.
Vanda Visocka. Vēsturiski skatoties, neticība izpētītajam, manipulācija, viedokļu polarizēšanās un to politizēšana nav nekas jauns. Sabiedrības neticība zinātnei saistīta ar tās nespēju kritiski uztvert informāciju. Jāatzīmē, ka liela loma ir sociālajiem tīkliem, kuru algoritmi nodrošina tādu viltus ziņu izplatību plašā mērogā, kas izraisa negatīvas emocijas, līdz ar to arī skatījumu un dalīšanās skaitu. Vairums cilvēku nespēj kritiski novērtēt, kas ir patiess un kas ir aplams.
Kristīne Irtiševa. Diemžēl pašam zinātniekam ir grūti izstāstīt savu pētījumu vienkāršākā valodā. Turklāt apkārt plūst tik daudz informācijas, publiski izteikties var jebkurš. Viena no problēmas saknēm meklējama izglītības sistēmā, kas nav vērsta uz kritiskās domāšanas attīstību.
Miķelis Grīviņš. Šis laiks ir licis nopietni pārdomāt, kāda ir mūsu, zinātnieku, attieksme pret zinātnes komunikāciju ar sabiedrību. Pirms pandēmijas šī problēma bija zināma, bet uz to skatījās caur pirkstiem: saziņa ir — labi, nav — nekas, iztiksim. Tagad ir skaidrs, ka komunikācijai ir jābūt nepārtrauktai, un saiknei ar sabiedrību jābūt visdažādākajos līmeņos.
Esam vieglprātīgi pieņēmuši, ka cilvēki uztvers zinātni par vērtību. Diemžēl tā nav. Zinātniekiem jāstrādā pie tā, lai attaisnotu to finansējumu, ko viņi saņem. Manuprāt, par to komunicēt nav daudz prasīts.
Guntars Kitenbergs. Lai saprastu ļoti atšķirīgo zinātnes sasniegumu izpratni pandēmijas kontekstā, būtu nepieciešami nopietni pētījumi gan par Latviju, gan pasauli. Mūsu valstī ir ļoti izteikta viedokļu polarizācija, piemēram, par vakcīnu efektivitāti, tātad esam laba vieta šādai izpētei. Pašlaik ļoti atšķiras cilvēku izvēlētie informācijas avoti. Var teikt — dažādi cilvēki uztraucas par dažādām lietām. Vieniem šķiet, ka vakcīna ir kaitīga. Citi uztraucas, ka balstvakcinācija nav pieejama agrāk. Kā strādāt ar šo dažādību? Tas ir būtisks jautājums zinātnieku kopienai, un es ceru, ka izdosies rast risinājumu.
Miķelis Grīviņš. Politika ieplūst zinātnē visā pasaulē. Kādas problēmas risinājumiem novirzītais finansējums atbalsta kādu vienu pusi un neatbalsta otru, un tas padara zinātni sabiedrībai mazāk saprotamu. Tomēr kopumā man šķiet — nevajadzētu gaidīt, ka sabiedrība sapratīs visu, ko zinātnieki dara.
Satraukumu raisa tas, ka cilvēki neuzticas attiecīgās jomas profesionāļiem. Tomēr — kuros gadījumos neuzticas? Parasti sabiedrība zinātnieku atklājumus izmanto bez lielām diskusijām un šaubām. Problēma rodas ar atsevišķiem izteikti politizētiem jautājumiem. Tas man liek domāt, ka principā cilvēki nav pret zinātni.
Guntars Kitenbergs. Vērts atcerēties, ka arī zinātne bieži nonāk pretrunās. Iegūtie zinātniskie rezultāti ne vienmēr skaidri pasaka vienīgo pareizo iznākumu. Pētījumos ir ārkārtīgi svarīgs ne tikai rezultāts, bet arī izvēlētā metode, pieeja un salīdzināmība. Tāpēc svarīgi ne tikai skaidrot savu pētījumu, bet arī saprast, kurš jauno vēsti nodos sabiedrībai — paši zinātnieki, par attiecīgo jomu rakstošie žurnālisti vai kāds cits starpnieks. Un kad ir īstais brīdis to darīt.
Vai pašlaik ir pamats bažām, ka zinātne ir politizēta vai pakļauta finansētāju varai tik lielā mērā, ka zinātnieki pauž «pareizo» un izdevīgo viedokli, nevis zinātniski pamato lietu faktisko stāvokli?
Guntars Kitenbergs. Nē, manuprāt, Latvijā tas ir retums. Arī pasaulē zinātnieki
nekautrējas pētīt gana sāpīgas un izaicinošas tēmas. Piemēram, brīdina par klimata pārmaiņām. Drīzāk ir jautājums, vai sabiedrība spēj pieņemt neērtus un neizdevīgus secinājumus.
Kristīne Irtiševa. Tiesa, mums ir jāmeklē jauni finansējuma avoti un jāpielāgojas jomām, kas ir aktuālas. Tomēr šaubos, ka zinātnieki pielāgojas tādā veidā. Es saskaros ar to, ka politiskajā vidē netiek pilnvērtīgi izanalizēta informācija. Tieši tāpēc kūdras izmantošanu grib aizliegt arī Baltijas valstīs, kur ir pavisam cita situācija nekā Rietumeiropā.
Finansējums zinātnei Latvijā ilgstoši ir bijis viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Kā jūs to skaidrojat? Vai Latvijā pret zinātni ir izveidojusies specifiska attieksme, vai saskatāt tajā politisku tuvredzību, kāda ir bijusi arī, piemēram, veselības aprūpes jautājumos?
Miķelis Grīviņš. Es atvainojos, bet jautājums ir tendenciozs. Man nav datu, lai pateiktu, ka Latvijā mums būtu vairāk aizspriedumu pret zinātni nekā citur. Ja būtu, tad varētu skaidrot, kāpēc. Man ir pretjautājums: vai patiesi tā ir? Redzu, ka arī citās valstīs ir līdzīgas problēmas un tiek samazināts finansējums zinātnei. Neuzskatu, ka esam īpaši.
Guntars Kitenbergs. Viens no aspektiem ir jau minētais zinātnes prestižs. Par to liecina arī fakts, ka mums proporcionāli ir divreiz mazāk zinātnieku nekā Igaunijā. Mums trūkst akadēmiskā potenciāla, kurš spēj skaidrot lietas un ir atvērts sabiedrībai. Nācijai eksistenciālu jautājumu laikā tas ir ļoti būtiski.
Protams, tas tieši sasaucas ar zinātnes finansējumu. Viens ir doktorantūras finansējums, bet otrs — kas notiek pēc tam? Mēs ļoti krasi atpaliekam pētniecības finansējumā, kas nāk no industrijas.
Latvijai tagad ir Jāņa Braunfelda, mūsu valstī pirmā industriālā doktoranta, izcilais piemērs, kas, cerams radīs pavērsienu. Uzņēmumi saprot, ka ir jāinvestē pētniecībā un tās attīstībā, tas nes pievienoto vērtību.
Jānis Braunfelds. SIA "Latvijas Mobilais telefons" būtiski līdzfinansē manas kā industriālā doktoranta projekta pētniecības izmaksas — darba algu, materiālu un komponenšu iegādi, publicēšanās izdevumus. Savu doktora darbu un pētījumus izstrādāju ciešā sadarbībā ar šo uzņēmumu. Tas ļauj izstrādāt tehnoloģijas un risinājumus ar augstu pievienoto vērtību un praktisku pielietojumu visai nozarei.
Šādi projekti veicina abpusēju sadarbību starp zinātniskām institūcijām un industriju, kas ir ļoti svarīgi tautsaimniecības un zinātnes attīstībai, tehnoloģiju pārnesei no akadēmiskās uz komercvidi.
Kas traucē kvalitatīvai doktorantūrai?
Kristīne Irtiševa. Es devos studēt doktorantūrā ar jau gatavām iestrādēm un idejām, ko vēlos pētīt. Bet studiju laikā bija sajūta, ka doktorantūra ir drīzāk hobijs, nevis pastāvīgs darbs. Taču, meklējot iespējas un finansējumu, nonācu līdz studentu inovāciju grantam. Tas deva jaunas ievirzes un nākotnes plānu.
Arta Krūze. Latvijā doktorantūra bieži vien nav pilna laika studijas un būšana tikai savā pētījumā. Tāda situācija ietekmē gan promocijas darba kvalitāti, gan paša doktoranta attieksmi pret to. Jaunais pētnieks nespēj pilnvērtīgi iesaistīties ne zinātniskajās norisēs, ne atlicināt pietiekami daudz laika savam pētījumam. Doktorantūrai noteikti jābūt pilna laika darbam, lai neciestu promocijas darba kvalitāte. Turklāt doktorantūras studijas nav disertācija vien, tas vienlaikus ir dzīvesveids un ilgtermiņa karjeras mērķis, kā dēļ jaunajiem pētniekiem būtu jābūt iespējai savu uzmanību koncentrēt vienā virzienā, nevis dzīvot, nemitīgi uztraucoties par finansiālo pusi.
Miķelis Grīviņš. Pašreizējās doktorantūras problēmās finansiālais aspekts ir viens no pirmajiem. Otrs — iestāšanās doktorantūrā būtu jāpadara mērķtiecīgāka, un jāveido konkurss uz vietām, tādā veidā piesaistot labākos un dodot izvēli specializēties un izvēlēties doktora darba vadītāju.
Nākamais — jāsekmē ikviena doktoranta došanās uz ārzemēm, tas dod iespēju veidot starptautiskos kontaktus, iepazīt starptautisko pieredzi.
Mums jāveido stiprākas doktorantūras skolas, kurās profesionāļu kritiskā masa spētu atbalstīt doktorantus, rosinātu un uzturētu zinātnisko diskusiju, virzītu kvalitatīvu doktorantūras procesu.
Guntars Kitenbergs. Papildus vēl noteikti nepieciešama darba vadītāju kompetenču pilnveide. Lai veidotos kvalitatīva doktorantūras skola, jābūt speciālistu kopai, kura ir ieinteresēta kādā tematikā un virza to uz priekšu. Šobrīd šīs kopas mēdz būt ļoti mazas, fragmentētas un bez intereses sadarboties. Tā rezultātā studenti maz satiek kolēģus un daudzi doktorantūras izaicinājumi jāpieveic vienatnē.
Jānis Braunfelds. Ne tikai doktorantam, bet arī doktora darba vadītājam būtu nepieciešams gan finansiāls, gan kompetenču pilnveides atbalsts.
Kāda attieksme dominē Latvijā? No doktorantiem reizēm dzirdēti ne pārāk optimistiski stāsti.
Jānis Braunfelds. Tā gluži nav, ka vadītāji nav ieinteresēti. Doktordarbs jaunā virzienā ir attīstības process gan studentam, gan darba vadītājam. Taču Latvijā darbs ar doktorantu nereti notiek pēc oficiālā darbalaika, un liela finansiāla ieguvuma vadītājam no tā tiešām nav. Vadītājam sevi motivēt papildus izglītoties laika trūkuma dēļ arī nav tik viegli, kaut gan mūsdienu straujajos zinātnes attīstības apstākļos savas kompetences ir jāceļ ikvienam. Viņš pats strādā kā akadēmiskais mācībspēks, viņš strādā savos projektos, un doktorantu darbus vada papildus visiem citiem pienākumiem.
Vanda Visocka. Man šajā ziņā ir paveicies, vadītājs ļoti seko līdzi procesam, bet citiem studentiem tā nav. Tas nenodrošina vienlīdzīgus apstākļus visiem, jo, rakstot doktordarbu, šis atbalsts ļoti ietekmē darba kvalitāti. Apmaksa par darba vadīšanu gan ir niecīga.
Guntars Kitenbergs. Ja jēdzīgā akadēmiskā sistēmā doktora darba vadītājs negrib vadīt darbu, tas man nešķiet normāli. Tādu vadītāju nevajag izvēlēties.
Manā gadījumā vadītāji ļāva man brīvi strādāt pašam, un mani tas apmierināja, jo zināju, ko gribu izdarīt. Vadītājam nav jāuzmana katrs solis, un diskusija var notikt tajā brīdī, kad nepieciešams.
Ja Latvijā vadītāju neizdodas atrast, jāmeklē tur, kur tāds ir. Latvijā nemaz nav iespējams noklāt visas tēmas. Izaicinājums ir liels, bet ar to var tikt galā. Izvēlēties sliktu vadītāju un pēc tam par viņu sūdzēties, manuprāt, ir dīvaini.
Miķelis Grīviņš. Problēma nereti ir tā, ka doktorantam pirms doktorantūras ir samērā vājas zināšanas par šo procesu, par iespējām un izvēlēm. Doktorantūra ir ļoti nozīmīgs lēmums. Tam nevajadzētu notikt tā, ka kāds vienkārši neviļus šajās studijās ieaug. Starp citu, viena no problēmām ir pieņēmums, ka doktorantūra ir kas līdzīgs maģistrantūrai: iesniedz dokumentus, un ar to viss beidzas. Jau pirms doktorantūras būtu jāizsver, kur šīs studijas notiks, kurš varētu būt potenciālais vadītājs un tamlīdzīgi. Robežšķirtne starp maģistrantūru un doktorantūru ir krasa.
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš kādā intervijā izteicies, ka jaunajiem zinātniekiem «acīmredzami ir par maz informācijas» par LZA darbību. Cik lielā mērā jūtaties gaidīti pieredzējušo kolēģu vidē?
Kristīne Irtiševa. Es cenšos sekot līdzi, kas notiek kādā manai jomai tuvā RTU fakultātē, bet citādi — nē, nezinu, kas, piemēram, notiek Zinātņu akadēmijā vai Zinātnes padomē. Tomēr savās specialitātēs, manuprāt, mēs iekļaujamies pieredzējušo kolēģu sabiedrībā, un viņi ir sapratuši, ka bez mums neiztikt. Dažādām paaudzēm katrai savs pienesums: zināšanās, iespējās un arī tehnoloģijās. Piemēram, projektu rakstīšanu bieži uztic tieši jaunajiem zinātniekiem.
Vanda Visocka. Jaunajiem zinātniekiem ir pārāk maz informācijas par LZA. Manuprāt, pati LZA ir vairāk vērsta uz pieredzējušiem pētniekiem, nevis uz jaunajiem zinātniekiem. Vēstures un filozofijas fakultātē gan tieku respektēta un uztverta kā cunftei piederoša.
Arta Krūze. Arī jaunie filologi Latvijā ir ļoti gaidīti.
Lietuvā un Igaunijā, un daudzviet Eiropā jaunajiem pētniekiem ir sava tā dēvētā Jaunā akadēmija. Kāpēc Latvijā nav?
Guntars Kitenbergs. Jau minēju, ka Latvijā ir divreiz mazāk zinātnieku nekā, piemēram, Igaunijā. Turklāt tā sanācis, ka būtiskākais pārrāvums zinātnieku skaita ziņā ir starp vidēja vecuma pētniekiem. Ir jauno zinātnieku loks, un ir vecāka gadagājuma zinātnieku loks, bet pa vidu — paplāni.
No šāda aspekta raugoties, Latvijas zinātnes sabiedrības nepārtrauktība ir iedragāta. Jaunās akadēmijas patiesi veiksmīgi strādā daudzās valstīs. Latvijā ir Jauno zinātnieku apvienība, kura gan nav fokusēta uz izciliem sasniegumiem zinātnē, bet uz savstarpēju mācīšanos un kontaktiem.
Saistībā ar jauno akadēmiju savulaik apvienībā diskutējām un secinājām, ka pašlaik mums ir pārāk maz cilvēku, kuri šādai lietai varētu veltīt laiku.
Cik spēcīgi mūsu jaunie pētnieki ir pasaules zinātnes arēnā?
Jānis Braunfelds. Pēdējo piecu gadu laikā konkurētspēja ir krietni augusi. Iepriekš Latvijas jaunie zinātnieki vairāk publicēja konferenču rakstus, tagad mūsu publikācijas ir konkurētspējīgas augstākā līmeņa zinātnisko rakstu krājumos pasaulē. Un tas ir cieši saistīts ar projektiem. Ja piedalāmies prestižos projektos, kuros vienmēr ir nepieciešamas publikācijas, tad šajos projektos ir iespējams piesaistīt arī lielāku finansējumu. Tādējādi iesaistās vairāk doktorantu un aug kvalitāte.
Vanda Visocka. Man personīgi tas ir sāpīgs jautājums. Izmantoju visas iespējas kā doktorantei doties uz ārzemēm, esmu aktīva šo iespēju meklēšanā, tomēr nepamet sajūta, ka citā vidē īsti nespēju konkurēt. Un tam ir konkrēts iemesls.
Arheoloģijā ir daudz būtisku kursu, kurus Latvijā nemaz nav iespējams apgūt, jo trūkst tādu pētnieku, kuri būtu pieredzējuši konkrētās jomās un varētu dalīties ar savām zināšanām, piemēram, bioarheoloģijā, zooarheoloģijā, dažādās keramikas izpētes tehnikās u. tml. Ķīmiskās un ģeoloģiskās metodes, kuras izmantoju savā promocijas darbā, apguvu pašmācībā. Ikreiz, kad piedalos starptautiskā konferencē, jūtos vājāka salīdzinājumā ar tiem, kuriem šajā specializācijā bijis pilnvērtīgs kurss. Domāju, arī citās nozarēs jaunie zinātnieki saskaras ar kursu trūkumu jomās, kas viņus interesē, kas ļautu būt konkurētspējīgiem un celt savu pašapziņu.
Guntars Kitenbergs. Mums pietrūkst nekaunības. Mums šķiet, ka ir jābūt ļoti, ļoti izciliem, lai mēs ārzemniekiem būtu interesanti sadarbības partneri vai izceltos uz pārējo fona. Tā nav. Paskatoties uz citu valstu pētījumiem un to kvalitāti — esam tajā pašā līmenī. Vienkārši viņi ir uzdrīkstējušies un pratuši sevi labāk pieteikt. Esam nevietā pieticīgi.
Viens no piemēriem — mēs ļoti slikti izskatāmies lielākajā ES pētniecības un inovāciju programmā, kāda līdz šim bijusi, "Apvārsnis 2020", turpmāk "Apvārsnis Eiropa". Mums trūkst uzņēmības nekaunīgi uzdrīkstēties, piedāvāt interesantas idejas un atteikuma gadījumā nesaskumt, bet novērtēt iegūto pieredzi.
Kristīne Irtiševa. Mēs ar kolēģiem izmantojam visas iespējas, dodamies komandējumos, rakstām projektus. Paši vēršamies pie sadarbības partneriem, lai atrastu jaunus problēmjautājumus, ko ar savām zināšanām varētu atrisināt. Vienmēr ir interesanti apspriesties ar citiem zinātniekiem, novērtēt savu zināšanu līmeni. Tomēr mūsu zinātniekiem vēl ir, kur augt sadarbības ziņā, ir jāveido jauni tīkli, jāatrod kontakti, ar kuru starpniecību var iesaistīties lielos sadarbības projektos. Viens no risinājumiem ir arī Latvijā rīkot zinātniskās konferences.
Miķelis Grīviņš. Lai izveidotu sadarbības tīklu, vajag laiku. Mūsu institūts startē gana daudzos "Apvāršņa" projektos, un esam secinājuši — pašreizējās iespējas ir 20 gadus ilga darba augļi. Latvijā pastāv vidējās paaudzes zinātnieku pārrāvums, jaunajiem sadarbības tīkli jāveido praktiski no jauna, un rezultāts nebūs ātrs.
Tomēr vienlaikus — Latvijas zinātnē ir ļoti daudz izcilību, un, ja mūsu gudrākie prāti turpinās darīt to, ko viņi dara, tad pēc pāris gadiem rezultāts būs noteikti.
Vai Latvijas izpratnē par zinātni nav novērojama pieaugoša tendence nozares sadalīt pēc principa — lietderīgais un nelietderīgais?
Arta Krūze. Piekrītu! Manuprāt, pašreiz akcents nenoliedzami tiek likts uz eksaktajām zinātnēm un dabaszinātnēm, tām arī tiek atvēlēts lielāks atbalsts. Tās pasniedz kā noderīgās un vajadzīgās, kā tādas, kas sekmē visu veidu attīstību, un tāpēc tās ir dāsnāk finansējamas. Bieži jādzird, ka humanitārie nodarbojas ar kaut ko abstraktu un nepraktisku — jautājumiem, kuriem neesot nekāda sakara ar reālo dzīvi. Tomēr jāatceras, ka mūsdienās humanitāro zinātņu lauks ir plašs un sazarots, no filozofijas līdz komunikācijas un sociālajām zinātnēm. Un tieši humanitārās zinātnes turpina kopt un sargāt nacionālās vērtības, ētikas kodeksu un mūsu latvisko identitāti.
Miķelis Grīviņš. Īsti nepiekritīšu. Esmu sociologs visu savu apzināto dzīvi, man nešķiet, ka esmu nesvarīgs. Skaidrs, ka ir atšķirības starp zinātņu jomām, to neviens nenoliedz. Dati, ar kuriem strādājam, ir atšķirīgi. Tas, kā mēs nonākam pie secinājumiem, ir atšķirīgi, bet vienlaikus abās pusēs ir pētījumi, kuriem gan sabiedrība, gan politikas veidotāji ir gatavi pievērst uzmanību. Tas ir atkarīgs nevis no jomām, bet no pašiem pētniekiem un pētījumiem.
Vanda Visocka. Es piekrītu Artai, humanitāro zinātņu nozarē ir daudz mazāk pieejamo projektu programmu, kurās piesakoties, var iegūt finansējumu, nekā eksaktajās zinātnēs. Šķiet, ka humanitārās zinātnes — nacionālās identitātes veidošanas un stiprināšanas nozare — netiek uztverta kā līdzvērtīga eksaktajām zinātnēm, kas vērstas uz praktisko un pelnošo.
Guntars Kitenbergs. Nepiekrītu, ka šis dalījums ir pēc nozarēm. Drīzāk tiek pretnostatīti pielietojamie un fundamentālie pētījumi, un saulītē tiek celti pirmie. Jā, dabas un inženierzinātnēm tur ir, ko piedāvāt, bet arī humanitārajās un jo īpaši sociālajās zinātnēs ir plašas pielietojamu pētījumu iespējas.
Piemēram, atrast risinājumus pandēmijas jautājumu komunikācijas problēmām. Salīdzinot finansējuma pieejamību fundamentālo pētījumu pusē, es gribētu teikt, ka te pat priekšroka ir humanitārajām zinātnēm — ir valsts pētījumu programmas latviešu valodā, kultūrā un vēsturē, savukārt dabaszinātnēs tāda ir tikai šaurajā elementārdaļiņu fizikas tematikā. Manuprāt, mums būtu vairāk jāstiprina fundamentālie pētījumi, citādi ar laiku beigsies vērtīgas idejas pielietojuma pētījumiem.
Lai izietu starptautiskajā arēnā, nepieciešama angļu valoda. Izglītības ministrija pat gribēja noteikt, ka doktordarbi rakstāmi vienīgi angļu valodā. Šādu lēmumu gan nepieņēma. Ko par to domājat jūs?
Arta Krūze. Uzskatu, ka latviešu valodu ir ļoti svarīgi saglabāt kā galveno promocijas darba valodu. Šeit es nerunāju par ārzemju studentiem, kas, likumsakarīgi, darbu raksta kādā no starptautiskajām zinātnes valodām. Promocijas darba izstrāde latviešu valodā garantētu gan latviešu valodas obligātu lietojumu zinātnē un attīstītu zinātnes terminoloģiju, gan sekmētu pētniecisko rezultātu vieglāku izplatīšanu tepat Latvijā.
Plaši izplatītais un popularizētais arguments, ka latviešu valodā nav piemērotas terminoloģijas, neiztur kritiku. Tas ir balstīts vieglāka ceļa meklējumos — rakstīt valodā, kur terminoloģija ir izstrādāta un labi nostiprināta, nevis iet grūtāko ceļu un atbilstošu terminoloģiju veidot no jauna. Turklāt promocijas darba izstrādes laikā studenti tiek mudināti publicēties ārpus Latvijas. Tas nozīmē, ka darba izstrādes gaitā doktorantam ir visas iespējas ar savu pētījumu iepazīstināt arī starptautisku auditoriju, tādā veidā iegūstot iespējami plašu darba atziņu aprobāciju.
Iegūstot zinātņu doktora grādu, jaunais pētnieks turpmāk visus savus darbus var rakstīt kādā no starpatutiskajām zinātnes valodām, taču tās disertācijas 150—200 lappuses būtu neatsverams atbalsts latviešu valodas saglabāšanai un attīstībai. Visbeidzot — domāju, ka pašreizējos apstākļos noteikti visiem spēkiem jāsekmē tekstu tapšana latviešu valodā, jo motivācijas rakstīt starptautiskajās zinātnes valodās, piemēram, angļu, netrūkst.
Kristīne Irtiševa. Būtu lieliski, ja doktordarbu varētu rakstīt latviešu valodā, bet tad riskējam zaudēt konkurētspēju un ārzemju zinātnieku potenciālo interesi. Ar kolēģiem esam runājuši, ka darbs tomēr jāraksta angliski, bet latviski jāizmanto populārzinātniskie kanāli.
Ja tu esi baltu filologs, skaidrs, ka doktordarbs jāraksta latviski, bet eksaktajās zinātnēs — ticiet man, ir sava specifika, tik daudz jaunvārdu nepieciešams! Mums nepieciešams rast labas alternatīvas.
Varbūt jānosaka, kurās jomās turpināma angļu valodas prakse un kurās ne? Vai arī eksaktajās zinātnēs rakstītos doktordarbus angļu valodā tulkot latviski? Varbūt otrādi? Valsts te varētu nākt palīgā.
Arta Krūze. Jā, lai promocijas darbam nodrošinātu starptautisku pieejamību, valstij patiesi būtu jāapmaksā un jānodrošina tulkojums. Tas būtu abpusējs ieguvums.
Vanda Visocka. Mēs pārāk zemu novērtējam savu pētījumu tēmas, domājot, ka tās var interesēt tikai mūs pašus. Rietumeiropā ļoti daudzi pētnieki patlaban pievēršas tieši Baltijas valstu vēsturei un folklorai. Tomēr izcili pētījumi, kas uzrakstīti latviešu valodā, tā arī paliek bez plašākas ievērības, jo neviens ārzemnieks tos nevar izlasīt.
Ārzemju arheologi ir ļoti ieinteresēti mūsu materiālos un patiesi vēlas sadarboties. Es savu darbu tāpēc rakstu angļu valodā, lai tas būtu starptautiski izmantojams.
Valodas lietojuma jautājumā jāatrod vidusceļš.
Guntars Kitenbergs. Manu angļu valodā rakstīto disertāciju nav vērts tulkot latviski, jo to izlasīt un jēgpilni lietot varēs viens divi cilvēki. Tas ir fenomenāls darba apjoms par salīdzinoši šauru tēmu, kura ārpus mūsu laboratorijas Latvijā praktiski nepastāv. Tas nozīmē, ka mans pienākums ir stāstīt plašākai sabiedrībai par savu darbu dzimtajā valodā. Lai to izdarītu, es tāpat lietoju nacionālo terminoloģiju, veidoju jaunvārdus, sazinos ar Terminoloģijas komisiju, lai to pārliecinātu, ka jaunvārds, kuru lietoju, ir pareizs, un tā tālāk. Šo jomu nevajag ierobežot ar normatīviem.
Par humanitāro un sociālo zinātņu jomu pētījumu lokālumu man ir provokatīvs jautājums: vai jūs varat nosaukt kādu tēmu, kura varētu nebūt interesanta ārpus Latvijas? Es nevaru, jo ikvienu tēmu var padarīt interesantu plašākā kontekstā.
Miķelis Grīviņš. Gribu uzsvērt pāris būtiskus aspektus. Pirmkārt, ja savās publikācijās atsaucos uz jau izpētīto un publicēju savu darbu starptautiskos žurnālos, es nevaru atsaukties uz disertācijām vai publikācijām latviešu valodā. Es atsaucos uz angļu, franču, vācu autoriem, ceļot viņu prestižu un citējamības rādītājus un tādā veidā, iespējams, nereti mākslīgi padaru viņus par ekspertiem, lai gan galvenās lietas esmu iemācījies no pētniekiem Latvijā. Taču Latvijas ekspertu latviski uzrakstītās publikācijas neviens nevar izlasīt.
Otrkārt, tie, kuri pašlaik raksta savu disertāciju, vienlaikus arī veido priekšstatu par sevi kā par kompetentu jauno pētnieku, kurš vēlāk darbosies starptautiskajos tīklos. Ja disertācija ir latviski, tad iespēja veidot savu karjeru globāli, nevis lokāli, netiek līdz galam izmantota. Tiem, kuri raksta savu darbu latviski, iespējams, jārēķinās, ka viņi to dabūs darīt divreiz, jo pēc tam tik un tā būs jākomunicē ar saviem potenciālajiem starptautiskajiem partneriem.
Visbeidzot man gribētos vērst uzmanību uz vienu no Latvijas humanitārās jomas flagmaņiem — LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, vienu no pasaulē vadošajiem spēlētājiem folkloras izpētes jomā. Tieši šis institūts ir ļoti veiksmīgs piemērs, kā panākt sava darba izcilību pašu mājās un iegūt augstu starptautisko novērtējumu. Tātad nav nekādu problēmu vienlaikus strādāt lokāli un globāli jebkurā nozarē.
Iekļaušanos starptautiskajā zinātnē pieminat nemitīgi. Tomēr — cik lielā mērā jums ir svarīgi sajusties piederīgiem Latvijas valstij? Un otrādi — vai jūtat, ka valstij esat vajadzīgi?
Arta Krūze. Mana vieta ir Latvijā. Kur gan es varētu sekmīgāk nodarboties ar šī latviskās identitātes simbola — tautasdziesmu — pētniecību, ja ne šeit? Turklāt Latviešu folkloras krātuves pārziņā atrodas viens no Eiropas apjomīgākajiem folkloras arhīviem, kas aptver vairāk nekā trīs miljonus folkloras vienību. Tas nozīmē, ka šeit man ir pieejami daudzveidīgi arhīva materiāli, kādu nav nekur citur, un — ne mazāk svarīgi — arī pētnieki, kas vislabāk izprot un pārzina latviešu folkloru un ar to saistītos procesus.
Kristīne Irtiševa. Nešaubīgi jūtos piederīga un novērtēta. Kaut vai tas pārsteidzoši lielais darba piedāvājumu klāsts, ko esmu saņēmusi. Protams, vēl jāpapildina zināšanas, bet starptautiskajās konferencēs redzu: nav nemaz liels tas zinātnieku loks, kas kosmosa jomā spēj pārstāvēt Latvijas intereses.
Mēs bijām tikai padsmit cilvēku, kuri apmeklēja EXPO 2020 kosmosa nedēļas pasākumus Dubaijā, un citu valstu kolēģus ļoti pārsteidzām ar savām zināšanām.
Miķelis Grīviņš. Ir svarīgi justies piederīgam, bet reizē neaizmirst, ka mērķis būt Latvijā labākajam tomēr ir par šauru. Zinātne ir globāla, nevis lokāla. Mums ir jātiecas uz izcilību globālā līmenī. Kāpēc sevi ierobežot, ja varam runāt arī starptautiskā līmenī?
Guntars Kitenbergs. Nokļūt Latvijas elitē katrā mazajā apakšnozarē patiesībā ir salīdzinoši viegli. Konkurentu rinda ir niecīga. Piemēram, ja zinām Eiropas zinātniskā projekta COST tīklošanās akcijas, kas mēdz būt ļoti specifiskās jomās, tad iegūt eksperta statusu šādā akcijā no Latvijas ir nesalīdzināmi vieglāk nekā no kādas Rietumeiropas valsts.
Izcilība ir svarīga, un pēc tās ir jātiecas. Gan man, gan daudziem maniem kolēģiem ir skaidrs — Latvija ir tā vieta, kur mēs gribam realizēt savas idejas. Kāpēc lai zinātne šeit nebūtu tieši tikpat veiksmīga un vēl veiksmīgāka kā daudzās citās valstīs!?
No vienas puses, var teikt, ka pašlaik sasniegt izcilību Latvijā ir vieglāk nekā citviet, bet īstenībā — nē. Tas ir tikpat grūti un reizēm pat grūtāk tā iemesla dēļ, ka vispirms jāpierāda, kāpēc tavs pētāmais virziens valstij vispār ir svarīgs.
Jānis Braunfelds. Jāatceras, ka būt līderim Latvijā nenozīmē būt līderim arī pasaulē. Izcilība ir nemitīga sevis pilnveidošana un pierādīšana plašāk, tikai tad varēsim runāt par piederību elitei.
Miķelis Grīviņš. Dažkārt apbēdina tas, ka starptautiskajā zinātnieku sabiedrībā tieku uztverts atturīgāk nekā kolēģi no klasiskajām rietumvalstīm. No Austrumu bloka nākošajiem sevi jāapliecina skaļāk un vairāk. Vienmēr ir tāda misijas apziņa — pierādīt, ka esam līdzvērtīgi, ka no Latvijas var nākt ļoti spēcīgi viedokļi.
Rietumvalstu kolēģu priekšstati par Latviju balstās uz medijos pavirši izlasīto. Skaidrošana varētu būt viena no papildu misijām, ko mēs katrs varam uzņemties.
