Foto: Foto: Kristaps Kalns
Atminos, ka vidusskolas ģeogrāfijas skolotāja mums stāstīja par saviem vecākiem – Robertu un Johannu Seduliem, kuri Otrā pasaules kara laikā 19 mēnešus sava nama pagrabā Liepājā slēpa 11 ebrejus. Toreiz man šāda pašaizliedzība šķita kas teju pārpasaulīgs un neticams, un diezgan grūti ko tādu līdz galam aptvert vēl aizvien, proti, ka kāds, riskējot ar savu un savas ģimenes locekļu dzīvību, tomēr izvēlas rīkoties augstāka – humānāka – mērķa vārdā.

Tas ir otrais lielākais ebreju glābšanas gadījums Latvijas vēsturē, par kuru pēcāk tika uzņemta arī dokumentālā filma – Guntas Gaidamavičas "Vienpadsmit". Savukārt visvairāk ebreju no drošas nāves izglāba pretrunīgi vērtētais rīdzinieks Žanis Lipke, kura stāsts Latvijas simtgadei veltīto filmu projekta ietvaros nu tiek stāstīts filmā "Puika ar suni", kas uz kinoteātru ekrāniem būs skatāma 2018. gada rudenī.

Par to, vai pašaizliedzība, cilvēkmīlestība ir nacionāli determinēta, par kino iemūžināto vēstures naratīvu nozīmi mūsdienu sabiedrības garīgajā un intelektuālajā veselībā un morāles trauslajām robežām sarunājos ar filmas režisoru Dāvi Sīmani.

Kāda ir sajūta, kad filmēšana ir beigusies? Ar ko otrais filmēšanas posms atšķīrās no pirmā? Kādi bija lielākie izaicinājumi?

Mēs jau esam aktīvi ķērušies klāt filmas montāžai, tādēļ nav nemaz bijis pauzes, lai par to padomātu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!