Dēkainis, kurš skoloja Ēģiptes princi. Lāčplēša ordeņa kavalieris Aleksandrs Lēvings
Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Dēkainis un avantūrists, bezbailīgs cīnītājs un piedzīvojumu meklētājs – tāds bija Aleksandrs Lēvings, viens no Brīvības cīņu varoņiem, kurš 1921. gadā tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša ordeni. Viņa dzīvesstāsts ir pirmais piecu rakstu sērijā, kas tapusi, pieminot Brīvības cīņas un svinot Lāčplēša ordeņa dibināšanas simto gadadienu.

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kur no 25. oktobra skatāma izstāde "11 varoņstāsti. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena". Vairāk informācijas: www.lnvm.lv.

"Kas Nīlas ūdeni reiz dzēris, tas atgriezīsies to dzert vēlreiz,"[1] – ar šādiem vārdiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Lēvings (Loeving-Löfing) nereti noslēdza savas intervijas, kurās ieinteresētajiem žurnālistiem stāstīja par saviem piedzīvojumiem Ēģiptē. Kas bija šis avantūrists, piedzīvojumu meklētājs un pasaules apceļotājs, kura dēkaiņa garu nespēja mazināt ne laulība ar skaistu sievieti, ne veselības problēmas un naudas trūkums?

Aleksandrs Lēvings dzimis 1894. gada 17. maijā Kuldīgā Somijas zviedra, Kuldīgas apriņķa priekšnieka palīga ģimenē. Ieguvis pamatizglītību Tukuma komercskolā, 1914. gadā Lēvings iestājās Viļņas karaskolā, bet iesāktās mācības noslēdza Nikolaja kavalērijas skolā. Pirmā pasaules kara laikā mobilizēts Krievijas impērijas armijā un ieskaitīts 2. Petrogradas kavalērijas robežsardzes divīzijā kā robežsardzes priekšnieks. Dienesta laikā apbalvots ar vairākiem Krievijas impērijas ordeņiem – Svētās Annas IV šķiras, Svētā Staņislava III šķiras un Svētā Vladimira IV šķiras ordeni.

Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos iestājies brīvprātīgi 1918. gada 28. novembrī un nākamā gada maijā iecelts par Baltijas landesvēra 1. atsevišķā latviešu bataljona 1. jātnieku divīzijas komandieri. 1919. gada oktobrī iecelts par Liepājā formētā partizānu eskadrona komandieri.

Ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni Nr. 1136 apbalvots 1921. gadā par to, ka "[..] 1919. g. 24. maijā kaujā pie Carnikavas muižas, neskatoties uz ienaidnieka pārspēku un stipro uguni, [Lēvings] ar savu divizionu apgāja ienaidnieka spārnu, ar negaidītu triecienu izraisīja apjukumu un piespieda lieliniekus atkāpties, atstājot gūstekņus un trofejas".

Pēc atvaļināšanas no Latvijas armijas Aleksandrs Lēvings strādājis gan kā robežsardzes revidents, gan kā ārštata kontrolieris Finanšu ministrijā, gan kā militārais atašejs Varšavā. Tomēr, nespējot iedzīvoties miera laika dzīvē, Lēvings alka pēc spilgtiem un pārgalvīgiem piedzīvojumiem. Kāre pēc piedzīvojumiem pamudināja viņu kopā ar draugu Latvijas armijas rezerves virsnieku leitnantu Alfrēdu Kalnbērziņu 1925. gada 4. jūlijā ar motociklu uzsākt ceļu apkārt pasaulei. Ceļojumu viņi bija plānojuši veikt 19 mēnešu laikā un, ieskaitot Latviju, šķērsot kopumā 37 valstis.[2]

Īsi pirms Latvijas–Lietuvas robežas šķērsošanas abi ceļotāji, paņemdami saujiņu Latvijas zemes par piemiņu no dzimtenes līdzi svešumā, pie sevis nodomāja: "[..] Latvija, tu slacīta mūsu asinīm, vai tevi vēl kādreiz redzēsim?"[3] Viņu retoriskais jautājums bija uzdots vietā, jo ceļojumā apkārt pasaulei abi ceļotāji devās ar nieka 40 latiem plānoto 160 latu vietā. Tiesa, ceļojuma gaitā viņi dažādos veidos tika pie papildu līdzekļiem, kurus galvenokārt notērēja, iegādājoties pārtiku un itin bieži remontējot savu motociklu.

Ceļojums bija gan fiziski, gan emocionāli grūts, jo abiem dēkaiņiem bija jāpiedzīvo dažādas situācijas – citas gaišākas un priecīgākas, citas rūgtākas un skarbākas. Īpaši laipni ceļotāji tika uzņemti Lietuvā un Polijā, savukārt Francijā un Itālijā vietējo laipnība ne vienmēr bijusi nesavtīga. Kā viņi rakstīja ceļojumu vēstulēs, franči no ārzemniekiem peļņas dēļ bija gatavi izspiest visu, pat pēdējo grasi, kas abus ceļotājus nepatīkami pārsteidzis. Francijā abi piedzīvoja arī nopietnu avāriju, bet ar laimīgām beigām – stipriem sasitumiem, nobrāzumiem, nedaudz sadauzītu motociklu, bet laimīgi, ka palikuši dzīvi.

Neatlaidīgi sekojot savam mērķim un turpinot ceļu, abi knapi tikuši līdz Ēģiptes pilsētai Aleksandrijai. Tiesa, motocikls pa ceļam Rumānijā pārdots metāllūžņos, jo vairs nav bijis pienācīgā darba kārtībā – ik pēc 10 kilometriem prasījis remontu. Nokļuvuši Ēģiptē, dēkaiņi ceļojumu apkārt zemeslodei noslēdza, paliekot eksotiskajā Āfrikas valstī uz vairākiem gadiem.

Aleksandrs Lēvings Latvijā atgriezās tikai 1931. gada rudenī. Viņa pieredzētais Ēģiptē Latvijas žurnālistos raisīja interesi, tādēļ Lēvings sniedza vairākas intervijas, kurās stāstīja par saviem piedzīvojumiem. Viņš stāstīja, ka sākotnēji Ēģiptē bez valodas zināšanām klājies ļoti grūti, jo nav bijis iespējams iegūt labu darbu, tādēļ abiem pasaules apceļotājiem bija jāiztiek ar gadījuma darbiem, kas dažkārt nedeva pat pašu iztikas minimumu. Apzinoties situācijas nopietnību, Lēvings astoņu mēnešu laikā apguva arābu valodu, kas ļāva uzlabot gan viņa, gan Kalnbērziņa materiālo stāvokli.

Tomēr pēc vairāk nekā gadu ilgas dzīvošanas Ēģiptē Lēvingam uzsmaidīja veiksme, jo Kairā viņš satika senu paziņu no kavalērijas skolas laikiem. Paziņa caur pazīšanos Lēvingam izkārtoja mājskolotāja vietu Kairā pie Ēģiptes prinča Habiba Lotsalā (Habib Lotsallah). Pie prinča Habiba Lēvings strādāja divus gadus.

Iegūdams prinča uzticību un cieņu, Lēvings kļuva par vienas princim piederošās muižas pārvaldnieku un zirgu aprūpētāju. Lēvings, pēc viņa stāstītā, dzīvojis greznā un izsmalcinātā muižā ar 800 istabām, bet muižas apkārtnē esot bijis parks, kas viņam šķitis visskaistākais, ko savā dzīvē izdevies redzēt.

Būdams muižas pārvaldnieks, Lēvings sadraudzējies ar beduīnu "laupītāju karali", kurš viņam uzdāvinājis dunci, ar ko savulaik nodurti "neskaitāmi simti". Lēvinga Ēģiptes piedzīvojumu aprakstos bieži minētas gan medības, gan zvejas tūres, gan neskaitāmi "čūsku valdzinātāji" jeb vārdotāji, tādēļ dažkārt realitāti grūti nodalīt no viņa kolorītās fantāzijas.

Pēc atgriešanās Latvijā Lēvings ilgstoši ārstējās Kara hospitālī un lielu finansiālo atbalstu ārstniecībai saņēma no Lāčplēša Kara ordeņa domes. Izārstējies no "nervu slimības", Lēvings atkal kala plānus par atgriešanos Ēģiptē, ko izdarīja 1933. gadā, un nodzīvoja tur vēl divus gadus.

30. gadu otrajā pusē Lēvings atkal atgriezās Latvijā un dienēja Armijas štābā. Sākoties Otrajam pasaules karam, viņš centās izvairīties no padomju varas iestāžu represijām, tādēļ devās uz Vāciju. Kara laikā iesaukts Latviešu SS brīvprātīgo leģionā, kur dienējis kā sakaru virsnieks. Pēc kara vairāk nekā 10 gadu nodzīvojis bēgļu nometnēs Vācijā, savukārt mūža pēdējos gadus pavadīja Delmenhorstas veco ļaužu mītnē. Piedzīvojumu meklētāja gars nebūt nebija zudis, jo vēl 80 gadu vecumā viņš apceļojis ASV, kur ciemojies pie vairākiem agrākajiem cīņu biedriem. Aleksandrs Lēvings miris 1975. gada 10. februārī. Pēc nāves viņš kremēts, bet viņa pelnu urna apglabāta Eslingenes latviešu kapos.




[1] P.D. Latviešu virsnieka piedzīvojumi uz Nīlas upes krastiem. Latvijas Kareivis, 1932. gada 22. maijs, Nr. 3162., 5. lpp.

[2] [b.a]. Ceļojums ap pasauli. Latvijas Ērgļi, 1925. gada 1. jūlijs, Nr. 7., 20–21. lpp.

[3] Alfrēds Kalnbērziņš. Rotmistra Loevinga un leitnanta Kalnbērziņa vēstules no ārzemēm. Latvijas Ērgļi, 1925. gada 1. jūlijs, Nr. 7., 22. lpp.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Lāčplēša diena Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form