Desmit kapu leģendas un lāsti  (14)

Viens no populārākajiem pasaulē valdošajiem uzskatiem ir, ka mirušos nevajag traucēt viņu miera valstībā. Tomēr zinātnieki, īpaši arheologi kopš zinātnes pirmsākumiem tieši apbedījumus pētījuši ar vislielāko interesi, cenšoties atklāt ko jaunu par aizgājušajiem laikiem un ļaudīm.

Viens no zināmākajiem mirušo personu traucētājiem bija Tutanhamona kapeņu atracējs Hovards Kārters. Viņa arheoloģiskās grupas dalībniekiem sekojošās nelaimes arī ir viens no galvenajiem iemesliem mūsdienu mītiem par nolādētajiem un mītiskajiem apbedījumiem. Portāls "Delfi" iepazīstina ar spilgtākajiem no tiem:

Lorda Karnarvona finansiāli atbalstīts britu ēģiptologs Hovards Kārters pirms deviņdesmit gadiem, 1923. gada 16. februārī, atvēra durvis uz kapa kambari, kurā atradās faraona Tutanhamona sarkofāgs. Trīs tūkstošu gadu garumā tas glabāja senās Ēģiptes valdnieka iebalzamēto mūmiju.

Nedaudz vēlāk, 6. martā, Karnavonam iekoda kāds insekts, visticamāk bite, kā dēļ viņš smagi saslima. Tā kā pati kapa atrašana bija izsaukusi plašu publicitāti, sākās tūlītēji minējumi par tam uzlikto lāstu. Turklāt valodas klīda ne tikai starp vienkāršiem ļaudīm, bet savas versijas izteica arī ietekmīgas personas, tostarp rakstnieki, kuru teiktajam tajā laikā bija īpaši liels svars.

Visa veida teorijas ieguva jaunu sparu, kad 5. aprīlī Lords Karnarvons atstāja šo pasauli. Vēl pēc gadiem izskanēja, ka lielākā daļa - 12 vai 13 no 20 - Tutanhamona kapeņu atracējiem jau drīz pēc lielā atklājuma miruši. Tomēr šis apgalvojums ir klaji aplams - no 26 cilvēkiem, kuri bija klāt kapa atrakšanas, sarkofāga atvēršanas un mūmijas inspekcijas brīžos, nākamo desmit gadu laikā mira vien seši cilvēki, no kuriem lielākais vairums bija vecāka gadagājuma cilvēki.

Kad 1941. gada jūnijā Uzbekistānas galvaspilsētā Samarkandā krievu ekspedīcija uzsāka seno valdnieku apbedījumu izpēti, pilsētas iedzīvotāju vidū parādījās satraukums. Teju visi zināja, ka, aiztiekot valdnieka Tamerlana kapenes, sāksies karš.

Pareģojums bija sens un, kā vēsta leģendas, izrādījies arī apbrīnojami patiess. Tikai divas dienas pēc valdnieka pīšļu izkustināšanas sākās nacistiskās Vācijas iebrukums Padomju Savienībā.

Kapā tika atrasts uzraksts: "Katrs, kurš traucēs manu mieru šajā vai nākošajā dzīvē, tiks pakļauts ciešanām un mirs."

Savukārt pēc mirstīgo atlieku atgriešanas to apbedījumā, 1942.gada 19.novembrī, sākās Staļingradas kauja, kas bija kara pavērsiena punkts, pēc kura Padomju Savienība pārņēma neatgriezenisku iniciatīvu Otrā pasaules kara noslēgšanā.

Pasaulē netrūkst cilvēku, kuri tic Bībelē aprakstītajam Jēzus Kristus dzīvesstāstam, un tomēt uzskata, ka viņš nav vis augšāmcēlies, bet pēc sišanas krustā izdzīvojis un devies pasaulē. Viena no versijām, kurp Dieva dēls varēja doties, ir mūsdienu Kašmira Indijā.

Tiek uzskatīts, ka viņš apglabāts Šrinagaras pilsētas Rozabāla svētnīcā Kašmiras daļā, kuru mūsdienās pārvalda Indijas spēki. Vecā un nolaistā ēka tieši pēdējos gados esot atkal kļuvusi par tūristu piesaistes objektu ceļotājiem ne pārāk drošajā pasaules daļā. Pats kaps esot pārklāts ar zaļu drānu.

Oficiāli gan šis kaps tiek uzskatīts par musulmaņu priestera Joza Asafa atdusas vietu, tomēr ar katru gadu pieaugošais tūristu skaits arī pašiem kašmiriešiem liek nosvērties par labu šai tūrismu veicinošajai versijai.

Vairāk lasiet šeit.

Tā saucamais Ledus cilvēks Octi (Otzi) dzīvoja aptuveni pirms 5300 gadiem un pēc nāves iesalis ledū. Šī senā cilvēka nāves iemesli paliek miglā tīti, taču visticamāk viņu nogalinājuši un nolādējuši viņa laikabiedri.

Lai arī kādu iemeslu dēļ Ledus cilvēks nebūtu devies uz labākiem medību laukiem, uz Itālijas un Austrijas robežas Alpu kalnos atrastais līķis ir ārkārtīgi vērtīga vēstures liecība. Lai gan pats gluži nekaitīgs, bez neskaitāmām liecībām par aizvēsturi, viņš tomēr sevī nes arī savdabīgu lāstu.

Kopš Otci atrašanas 1992. gadā īsā laikā miruši jau vairāki tā tuvumā pabijuši cilvēki. Rainers Henns, kurš kailām rokām līķi pirmo reizi ielika līķu maisā, gāja bojā autokatastrofā. Viņš atklāja mīklaino nāvju virkni. Kurts Frics, kurš Hennu aizveda pie Octi, mira lavīnā, bet trešais upuris bija operators, kurš filmēja Ledus cilvēka pirmo zinātnisko apskati un pārvietošanu. Viņam pēkšņi tika konstatēts ļaundabīgs audzējs.

Oriģinālais mūmijas atradējs Helmuts Simons pazuda kalnos 2004. gadā, un pēc astoņām dienām tika atrasts nosities. Nelaiķa ķermenis gulēja līdzīgā pozā kā viņa 5000 gadus senais atradums. Arī paša Helmuta Simona atradējs mira neizprotamā nāvē - piedzīvoja sirdslēkmi tikai stundu pēc Simona bērēm. Sestais upuris bija Konrāds Pindlers, kurš klaji noliedza lāsta esamību, ironizējot, ka tad viņam jābūt nākamajam. Viņš mira pusgadu pēc šī apgalvojuma izteikšanas. Pēdējais upuris bija Toms Lojs, kurš laboratorijā atklāja cilvēka asinis uz Octi apģērba un ieročiem. Viņš mira 2005. gadā no kādas iedzimtas asinsvadu slimības.

Par spīti briesmām, ko tā nes, mūmija un tai blakus atrastie priekšmeti, tostarp vara cirvis, mūsdienās apskatāmi Dienvidtiroles Arheoloģijas muzejā Itālijā.

Nīderlandē Roermondas pilsētā ir atrodams pierādījums mūžīgajai mīlestībai, kas pārkāpj jebkādas, arī nāves robežas.

Ne visai turīgais Nīderlandes kavalērijas pulkvedis J.V.S. van Gorkums 1842. gadā apprecēja par sevi vienpadsmit gadus jaunāko augstdzimušo lēdiju J.S.P.H van Aferdenu (pilni nelaiķu vārdi nav tieši zināmi). Roermondā tā tika uzskatīta par nebijušu vaļību un laulība neguva ne sabiedrības, ne meitenes vecāku atbalstu. Pāris gan laulībā nodzīvoja 38 gadus līdz pat pulkveža nāvei 1880. gadā.

Viņš tika apglabāts kapsētas protestantu daļā, bet sieva, būdama katoliete, savu kapavietu izvēlējās katoļu daļā (citādi nebija iespējams) pēc iespējas tuvāk vīram - kapu mūra otrā pusē. Pēc viņas nāves, abu kapu pieminekļi tika savienoti ar akmenī cirstām rokasspiedienā sadotām rokām.

Mūsdienās cilvēki kapsētā aizvien biežāk ierodoties smelties spēku attiecību problēmu gadījumos.

Tā saucamās Parīzes katakombas tiek uzskatīts par vienu no spoku apsēstākajām vietām pasaulē.

Kad Parīzē 18. gadsimta beigās tika nolemts pilsētu paplašināt un modernizēt, tas tika darīts uz to rēķina, kuri vairs nespēja nekādi protestēt - viena pēc otras tika likvidētas kapsētas, kas ieskāva Parīzi.

Tomēr senie kapu lauki netika vienkārši apbūvēti, kas katoļticīgajā Francijā nebūtu pieļaujams. Tā vietā simtiem tūkstoši vai pat miljoni parīziešu mirstīgo atlieku no 1785. gada līdz pat gadsimta beigām tika pārvietoti uz pazemes smilšakmens alām, izveidojot visu laiku iespaidīgākās katakombas pasaulē.

Šo spokaino vietu mūsdienās apmeklē miljoniem tūristu, šausminoties par kaulu kaudzēm un uzņemtajās fotogrāfijās meklējot spokus.

Tā ir tieši tik briesmīga vieta, cik briesmīga izklausās. Mūsdienu Izraēlas teritorijā Aškelonas pilsētā, arheologiem pārmeklējot senas Romiešu publiskās pirts drupas, tika uzieta atkritumu bedre, kur starp dažādām atkritumu paliekām atrasti tūkstošiem sīku kaulu.

Sākotnēji tika uzskatīts, ka pirts apmeklētāji pēc ēšanas šeit izsvieduši putnu vai kādu citu nelielu dzīvnieku kaulus. Šokējošs bija atklājums, ka tie izrādījās nevis pārtikas, bet gan aptuveni simts jaundzimušo kauli. Pēc vairāku teoriju izvirzīšanas, piemēram, uzskatot, ka šeit veikti masveida upurēšanas rituāli, vai izsviesti nedzīvi piedzimušie tomēr tika secināts, ka visticamāk tie visi ir ielasmeitām dzimušie nevēlamie mazuļi.

Ņemot vērā šajā laikā valdošo attieksmi pret dzīvību, cilvēktiesībām un citām sabiedrības normām, šāda prakse izsviest mazuļus neesot bijusi nekas īpašs. Līdzīgs Romiešu laiku atklājums agrāk konstatēts arī mūsdienu Lielbritānijas teritorijā. Tiek uzskatīts, ka ielasmeitas savus pakalpojumus sniegušas tieši pirtīs, kur attiecīgi arī atbrīvojušās no nevēlamajiem pēcnācējiem.

1933. gadā arheologs Roberts du Mesnils du Buisons veica izrakumus mūsdienu Sīrijas teritorijā tā saucamajā Dūras-Eiropas nocietinājumā. Šajā vietā pirms simtiem gadu persieši bija ilglaicīgi ielenkuši savus ienaidniekus romiešus.

Arheologs drīz vien uzgāja savdabīgu kapu - garu alu sistēmu, kurā vienuviet sastinguši 19 romiešu karavīri, bet nedaudz tālāk vēl viens - persiešu karavīrs. Pēc rūpīgākas izpētes pētnieki saprata, ka persieši bija izrakuši alu zem nocietinājuma, taču romieši dzirdēdami alas tapšanu, rakušies pretim, plānojot iebrukt no augšas.

Persieši izrādījušies viltīgāki un sakūruši uguni, kurā sasvieduši bitumenu un sēru. Indīgie dūmi momentāni nogalinājuši visus alā esošos romiešus, taču arī viens persietis nav paspējis laikus aizmukt. Tiek uzskatīts, ka šis savdabīgais kaps varētu būt pierādījums pirmajam zināmajam gāzveida kaujas uzbrukumam pasaules vēsturē.

Šīs celtnes, bet jo īpaši viņa kapakmens daudzos mūsdienu pētniekos radījis aizdomas, ka maijiem patiesi bijis sakars ar citu planētu iedzīvotājiem. No vienas puses to šķietami pierāda apjomīgās piramīdas, kuru celšanai bija nepieciešams teju pārcilvēcisks spēks. No otras - šīs idejas aizstāvji norāda uz kapakmeni, kurā, labi ieskatoties, var saskatīt pašu valdnieku, kurš atrodas kosmosa kuģī.

Iespējams, dekoratīvajos zīmējumos kosmosa kuģi neviens arī nebūtu saskatījis, ja vien rakstnieks Ēriks fon Denikens šādu pieļāvumu nebūtu izteicis savā 1968. gada dižpārdoklī "Vai dievu kaujas rati?" ("Chariots of the Gods?").

Jaunā sieviete bija tetovēta un labās drānās, kā arī apglabāta kopā ar vairākiem zirgiem, kas liecina par viņas augsto stāvokli sabiedrībā.

Tomēr šīs mūmijas šarms neslēpjas vēsturiskā atraduma vērtībā, bet gan haosā, ko tā ap sevi radījusi. Lai gan arī iepriekš šajā reģionā atrastas vairākas mūmijas, altajiešu prātus princese ir satraukusi jau kopš tās atrašanas. Sākotnēji kādi šamaņi visas reģionā esošās nelaimes, tostarp zemestrīces, sausumu un citas likstas esot novēluši uz kapa postītājiem.

Vēlāk stafeti pārņēma reģiona politiķi, viens par otru skaļāk solot mūmiju atkal guldīt zemē, lai zemē atgrieztos ekonomiskā stabilitāte. Tiesa, pati mūmija gan nekur vēl nav pārvietota un apskatāma speciāli izbūvētā sarkofāgā.