Grīns dzimis zemnieka ģimenē Jaunjelgavas apriņķa Biržu pagasta "Ziedos", kas pašlaik ir Kalna pagasts.
Mācības Grīns sācis Muižgales pamatskolā, bet vēlāk tās turpinājis Jēkabpils pilsētas tirdzniecības skolā un Rūjienas proģimnāzijā, pabeidzis Cēsu reālskolu, Grīns vēlējies studēt medicīnu Tērbatas universitātē, tomēr sācies Pirmais pasaules karš un Grīns devies uz karaskolu Maskavā.
1916. gadā Grīns tika pārcelts uz jaundibināto latviešu strēlnieku vienībām - sākumā rezerves bataljonā Tērbatā, vēlāk - frontē pie Smārdes un Olaines. Tieši kauju laikā Grīns nolēma pārtapt no Jēkaba par Aleksandru.
1917. gada vasarā Grīns tika smagi ievainots un, sākoties vācu uzbrukumam Rīgai, viņu evakuēja uz Petrogradu, bet pēc latviešu strēlnieku korpusa izformēšanas 1918. gada pavasarī Grīns tika demobilizēts no armijas un devās uz dzimtajām mājām, bet atrada tās nopostītas.
Vēlāk Grīns tomēr devās studēt medicīnu uz Tērbatas universitāti, bet 1919. gadā tika mobilizēts Padomju Latvijas armijā.
Sarkanās armijas atkāpšanās laikā Bauskā Grīns dezertēja un vēlāk nokļuva Baloža brigādē un kopā ar to ienāca Rīgā.
1919. gada rudenī viņš atsāka medicīnas studijas Rīgā, Latvijas Universitātē, bet 1924. gadā Grīns demobilizējās kapteiņa dienesta pakāpē.
Strādājis arī par žurnālistu laikrakstos "Latvijas Kareivis", "Latvis", "Brīvā Zeme", "Rīts" un tolaik sācis rakstīt arī vēsturiskos romānus.
1939. gada gadā Grīns atsāka dienestu Latvijas armijā, pēc 1940. gada notikumiem Grīns tika nosūtīts uz Litenes nometni, tur viņš 1941. gada vasarā tika apcietināts, vēlāk deportēts uz Krieviju, kur tā paša gada oktobrī tiesāts un nošauts Astrahaņas cietumā.
Kā Grīna nozīmīgākie darbi pārsvarā tiek minēts romāns "Dvēseļu putenis" un romānu triloģija "Saderinātie", kas seko notikumiem 17. un 18. gadsimtu mijā, līdz 18. gadsimta vidum Krievijas cara Pētera, Zviedrijas karaļa Kārļa XII, Polijas karaļa un Lietuvas lielkunga Augusta II un vidzemnieku zemnieku Kraukļu ģimenes vīriešu dzīvēm.
Kā vēsta Latvijas Literatūras centra mājaslapa, "Grīns ir lielākais latviešu batālists. Kritika savulaik atzina, ka Grīns esot nogalējis vairāk vīru nekā visi pārējie latviešu rakstnieki kopā.
Precīzi Grīna prozu raksturoja Jānis Veselis: “..pasaules karš un sevišķi strēlnieku dzīve un varonība ir Aleksandra Grīna lielākais mūža pārdzīvojums, no kura viņš netiek vaļā. (..) Lai viņš rakstītu par seniem gadsimteņiem, visur viņš meklē tikai karu un cīniņus, kuros metās drošsirdīgie aiz kaujas trakuma un niknuma bālām sejām, un no viņa lappusēm kūp izlietu asiņu smaka un redzami nāves krampjos lokāmies sadragāti ķermeņi. (..) Vīrišķības spilgtākā parādība ir karš un cīņa, sevišķi fiziskā drošsirdība un varonība. Vīrietis ir karavīrs - tā viņu saprata senās tautas un dzejnieki, vīrietis ir bruņinieks - tā domāja viduslaiki, arī duelants, uzbrucējs, pirāts un laupītājs saistās jo cieši ar tīrās vīrietības jēdzienu. Un visus šos vīriešu paveidus tēlo Aleksandrs Grīns savos darbos” (1938).