Nav daudz tādu grupu vai mūziķu, kuru dēļ es būtu gatava kaut kur triekties, mīcīties sasvīdušā un aurojošā pārpriecīgu ļaužu pūlī, lai, pieciešot muguras sāpes un kā aptrakusi tīne snaikstot kaklu, censtos kaut cik arī saskatīt uz skatuves notiekošo. "The Cure" ar apburoši flegmatisko Robertu Smitu priekšgalā ir vieni no retajiem.
Kad tika izsludināta "The Cure" 40. jubilejas tūre un par Ģirta Majora plāniem atvilkt nu jau krietni padzīvojušos vīrus uz šī gada "Positivus" nevienam vēl nebija ne jausmas, lūkoju, kur viņus vislabāk atvaļinājumā varētu beidzot noklausīties dzīvajā. Lielie Eiropas mūzikas festivāli vairs pārāk nevilina, jo pēc tam ir nepieciešams vēl viens atvaļinājums, lai atkoptos, bet Dienvidāfrika vai Sidnejas operteātris – par sālītu.
Šķūrējot cauri grupas tūres sarakstam, manu uzmanību piesaistīja vienas dienas mūzikas festivāls Maskavā – "Afisha Picnic" – cara ģimenes bijušajā īpašumā, kas pērnā gadsimta sākumā pārtaisīts par muzejrezervātu ar atjaunotu Alekseja I Romanova pili un 17. un 18. gadsimta koka arhitektūru, kas uz Kolomensku atgādāta no visas plašās Krievzemes. Izklausās taču brīnišķīgi! Tiesa, tobrīd es vēl nezināju, ka pērku biļeti uz mūzikas festivālu, kurā nepārdod alkoholu. Izrādās, ka tā tas ir jau kopš paša pirmā pasākuma 2004. gadā – "Afisha Picnic" tika radīts kā alternatīva tradicionālajiem rokfestivāliem, padarot to pieejamu arī pusaudžiem un ģimenēm ar bērniem.
Festivāla, kuru ik gadu apmeklē vidēji 50 tūkstoši cilvēku, programma tiek veidota tāpat kā parastiem festivāliem – uz vairākām skatuvēm visas dienas garumā uzstājas gan vietējie mūziķi, gan starptautisku atzinību izpelnījušies mākslinieki, pārstāvot dažādus muzikālos žanrus, sākot no repa un beidzot ar rokmūzikas klasiku. Neiztrūkstoši festivāla elementi, protams, ir visādu mugurā velkamu un uz galvas maucamu labumu tirdziņš, vairākas gastronomisko izvirtību zonas visām iespējamām gaumēm, radošās darbnīcas, spēles, sportiskas aktivitātes un tamlīdzīgas māžošanās.
"Afisha Picnic" mākslinieku sarakstu gadu gaitā veido tādi plašām masām zināmi vārdi un nosaukumi kā "Leningrad", "Mumiy Troll", "Aquarium", "Splean" un Zemfira, Kortnija Lova un "Hole", Jamiroquai, "Suede", "Buzzcocks", "Kasabian", "Editors", "Arcade Fire", "Pet Shop Boys", "Franz Ferdinand", "Kaiser Chiefs" un "Peaches", gan arī dažādi vietēja un globāla mēroga specifiskāki mākslinieki, piemēram, krievu elektroniskās mūzikas un repa izpildītājs Delfin, amerikāņu panka kabarē grupas "The Dresden Dolls" soliste Amanda Palmere un kambodžiešu poproka apvienība "Dengue Fever".
Festivāls ir draudzīgs ne tikai ģimenēm ar bērniem un nepilngadīgajiem, bet arī dabai – visā teritorijā, kur vien grozies, rēgojas atkritumu šķirošanas konteineri, kurus turklāt uzrauga dežurants, lai tu krāsainajās urnās nesaputrotos un savu gruzi izmestu tieši tur, kur tas paredzēts, kā arī pašā festivāla notikumu centrā atrodas dzeramā ūdens uzpildes stacija. Ja gribi smēķēt, tad jānolien maliņā, prom no cilvēkiem zem kāda koka – ballēšanās zonā to darīt nav brīv. Tiesa, neskatoties uz visu šo nudien patīkami askētisko, planētas ilgtspējībai un cilvēku veselībai vēlīgo atmosfēru, pa festivāla placi mierīgi, zāli gremodams, pastaigājas armijas ūziņās un ķeļņaškā tērpts jērs vārdā Toļiks.
Pēdējo reizi Maskavā biju pirms 10 gadiem. Toreiz uz turieni pāris gadu pēc vidusskolas beigšanas braukāju gluži citu iemeslu dēļ, kā rezultātā pēcāk tapa mana pirmā grāmata "Rīga–Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts". Biju pārliecināta, ka nekad tur vairs neatgriezīšos, taču es alojos.
Pēdējo reizi kārtīgā mūzikas festivālā es biju pirms pieciem gadiem Beļģijā. Toreiz uz turieni viena pati pēros trīs nedēļas pēc operācijas, apbruņojusies ar tabletēm un smērēm, lūdzot Dieviņu, lai nekas nesaiet dēlī, lidojot uz Eindhovenu Nīderlandē, bet pēc tam ar diviem vilcieniem braucot uz Haseltu Beļģijā, kur mani jau gaidīja festivāla biedri, kuri turp bija no Latvijas devušies ar busiņu.
Kāpēc es to darīju? Jo par visām varītēm vajadzēja dzirdēt vienu no savas (pie)augšanas gadu mīļākajām grupām – triphopa pionierus "Portishead" ar smeldzīgo Betu Gibonsu priekšgalā. Tik ļoti vēl gribējās sajust kaut ko no tās sapņainās bezrūpības un bezbēdu (uz)dzīvošanas, nomokot sevi ar eksistenciālas iedabas filozofēšanu, cerot, ka viss vēl ir priekšā. Atceros, ka izgurusi stāvēju pūļa viducī un nevarēju mitēties raudāt. Biju pārliecināta, ka nekad vairs neapmeklēšu nevienu mūzikas festivālu, taču es alojos.
Pirms galvenā iemesla savam braucienam uz agresīvās kaimiņvalsts galvaspilsētu, proti, Roberta Smita uzkasītā ogļu melnā ērkuļa, diezgan nejaušas izlases kārtībā tika iepazīti arī citi festivāla piedāvātie muzikālie labumi un nelabumi. Diena iesākās ar kārtīga krievu repa plejādi – Basta, Antokha MC un Smoki Mo. Pēdējais no manis uzskaitītajiem māksliniekiem nāca klajā ar savai jaunajai draudzenei veltītu kompozīciju, kuras piedziedājumā bija vārdi vīzē "tavos džinsos ir kaut kas tieši man". Tam visam sekoja izpildītājs ar skatuves vārdu Matrang, kurš izskatās pēc izspļauta narkodīlera no "Kriminālās Pēterburgas" vai "Sasisto lukturu ielas" un izpilda kaut ko pa vidu starp lirisku repu un "trashy" klubu mūziku. Publika bija sajūsmā.
Dažas dziesmas tika noklausītas arī no ekscentriskās indie apvienības СБПЧ (Samoe Bolshoe Prostoe Chislo), kas krāsainos humpalu kreklos lēkāja pa skatuvi, jau no pirmās dziesmas pavelkot sparīgā dancošanā līdzi klausītāju masu, kura – atcerēsimies – ir pilnīgi skaidrā. Tiesa, manu uzmanību gan šis jandāliņš pārāk ilgi noturēt nespēja, jo kurš gan grib klausīties vēstījumu, ka mums ir viss, lai dzīvotu mūžīgi? Esmu taču ieradusies šeit pēc ciešanām!
Līdz ciešanām gan vēl nedaudz jāpagaida, jo pirms "The Cure" uz lielās skatuves vēl kāpj britu spīdekļi "Royal Blood", kuri ar īstu rokkoncertu priecēja arīdzan šī gada "Positivus" festivālā. Tā kā esmu ieradusies pēc, paši zināt, kā, tad galīgi neesmu rēķinājusies, ka mani varētu uzrunāt kas vēl, tomēr jāatzīst, ka šis Džeimsa Dīna paskata jaunietis vārdā Maiks Kers (Mike Kerr) ir riktīgs lietaskoks. "Žoklis, ar ko var zemi art," – šādus vārdus viņam velta mana biedrene Andra Čudare, kas portāla "Delfi" lasītājiem pazīstama kā jaunkundze, kas "savaņģoja" ukraiņu dziedātāju Ivanu Dornu. Jaudīgais apliecinājums tam, ka rokmūzika vēl tomēr nav galīgi beigta un pagalam, noslēdzas godam – Kers pēc pēdējās dziesmas "Out of the Black" aizmet ģitāru un aiziet neatvadījies.
Un beidzot esmu sagaidījusi Viņu! Robertu nebūt neuzskatu par vīrieša etalonu, jo bāls, padzīvojis kungs ar sarkani krāsotām lūpām, izsmērētu acu kontūru un ķēmīgu frizūru, kas kvalitātes ziņā mierīgi var konkurēt ar raganu slotām, nebūt nav tas, ko vidusmēra jaunkundze jaunībā alkst apprecēt, taču brīdī, kad viņš atver muti, es taču skaidri dzirdu – viņam pazīstamas ir visas pasaules sāpes! Jau ar pirmajiem "Plainsong" akordiem es izplūstu neplānotās asarās.
"I used to feed the fire / But the fire is almost out is almost out / And there's nothing left to burn", "It's not a case of doing what's right / It's just the way I feel that matters" un "There was nothing in the world / That I ever wanted more / Than to feel you deep in my heart" – es dūšīgi turpinu iesākto asaru liešanu. Kad sāk skanēt "A Forest", lūpa sāk raustīties Andrai, jo tā ir viņas mīļākā dziesma. Katarsi es piedzīvoju "Lovesong" laikā. Tad, šķiet, dabūju beidzot laukā visu, kas šajos gados pēc "Portishead" ir krājies vairākos slāņos.
Satumstot Smita skaudrā oda nelaimīgai vai nekad nepiepildītai mīlestībai arvien pieaug intensitātē, un nekas neliecina par to, ka viņš šīs dziesmas dzied simpadsmito reizi. Saviļņotais pūlis dzied līdzi, bet Roberts tikmēr mīlīgi smaida. Man pat liekas, ka tajā brīdī viņam pa skaustu skrien skudriņas. "I don't wanna be somebody without your body close to me." Šajā brīdī skudriņas pa skaustu skrien man.
Man šķiet, ka iemesls, kāpēc "The Cure" tik ļoti spēj uzrunāt, ir viņu ļoti uzskatāmais pierādījums tam, ka dzīve – grozies, kā gribi, – ir neizbēgamas ciešanas, bet ar tām tomēr laiku pa laikam ir iespējams izdarīt ko skaistu un arī paliekošu, tādējādi visu to ņigu ņegu it kā uz brīdi attaisnojot un atgādinot, ka nevajag jau visu šito uztvert arī pārāk nopietni. Diezgan paradoksāla atziņa, ņemot vērā, ka atrodos Krievijā.
Divarpus stundu garā koncerta laikā man vairākas reizes uz dažām minūtēm ir jāpietupstas, jo ellīgi sāp muguras lejasdaļa un nostāvēt vairs nav spēka, bet tajā pašā laikā ir tik briesmīgi žēl, jo negribas zaudēt ne mirkli no burvības – līdzīgi, kā negribas atlaist mīļotā cilvēka plaukstu, zinot, ka tūdaļ būs jāšķiras.
Kā pēdējās skan "The Cure" klasika "Friday I'm in Love", "Close to Me" un "Why Can't I Be You?". Smits ir kļuvis jau pavisam vaļīgs, danco savā neveiklā lāčuka manierē un ampelējas, grūž ar gurniem prom no sintezatora taustiņnieku Rodžeru O'Donelu un koķetē ar publiku, sakot, ka varētu šitā kaut visu nakti, ja vien viņam ļautu.
Neļauj. Koncertam ir jābeidzas 23.00, lai masas varētu ietūcīties pēdējā metro un nokļūt mājās. Punkts uz "i", protams, ir "Boys Don't Cry", kas noslēdzas ar... salūtu. Tas pilnīgi un necik – līdzīgi kā jērs Toļiks – neierakstās festivāla pasaules glābšanas formātā un nedaudz pat uz mirkli nokauj pacilāto emocionālo stāvokli. Bet tikai uz mirkli, jo tovakar piedzīvotais ir bijis kas krietni vien pārāks par visu, kas racionālajam un ne tik racionālajam prātam parasti ikdienā dara raizes.
Kad visas milzu petardes ir izplaukšķinātas, tauta vienā amorfā masā virzās uz izeju. Kustība ir lēna, taču neviens negrūstās, neauro, pāri apmalēm nelec un virsū citiem nekāpj. Vecāki ar sagurušiem bērniem pie katras rokas, samīlējušies pārīši, jestru pusaudžu bariņi, pieklājīgas dāmas un kungi – visi kopā milzu karavānā šļūc uz metro, katrs pie sevis dungojot to, kas no koncerta visvairāk iesēdies sirdī vai kur tur. Ja parasti pūlis man uzdzen trauksmi, tāpēc bez dzēriena neiztikt, tad šis bija pieklājīgākais un nekaitīgākais pūlis, kādā man jebkad ir nācies mīcīties.
Kamēr mēs metro kā siļķes mucā apgarotas kratījāmies atpakaļ uz pilsētu un blakus divas meitenes ar lietū izplūdušu Roberta Smita stilā ieturētu grimu neviena netraucētas skūpstījās, tikmēr pa dienu opozīcijas protestos centrā aizturēja 700 cilvēku. Nedēļu pirms tika aizturēts vēl vairāk nekā tūkstotis. Kamēr es Kolomenskā dziedinājos, Aleksejs Navaļnijs cietumā atsēž savas kārtējās 30 diennaktis, Oļehs Sencovs izcieš piespriesto 20 gadu cietumsodu stingra režīma kolonijā it kā par terora aktu plānošanu anektētās Krimas teritorijā, bet šī gada sākumā no mājas aresta atbrīvotais Kirils Serebreņņikovs, ar kuru izmisīgi centos pirms braukšanas uz Maskavu sarunāt interviju, ar medijiem nerunā, kamēr nav izbeigts pret viņu ierosinātais tiesas process.
Tās ir divas pilnīgi dažādas pasaules, kuras, lai arī atšķirīgas kā piens un rūgušpiens, kaut kā tomēr pamanās eksistēt blakus viena otrai, tāpēc emocionālās spīles, ko šis kontrasts rada, žņaudz jo vairāk. Šajā brīdī nevilšus jādomā par savu Liepājas vectēvu – nepilsoni, kurš latviski runā nelabprāt un Rietumu medijus pārāk augstā vērtē netur.
Nenoliedzami, Maskava ir vilinoša kā viss neatļautais. Lai arī ļoti mainījusies – krietni uzfrišināta un pēc skata šķietami eiropeiskāka (to sacījis arī Kventins Tarantino, kurš 7. augustā tur bija ieradies uz savas jaunās filmas "Reiz Holivudā" pirmizrādi) – lauvas tiesa pateicības gan pienākas pērnajam Pasaules kausam futbolā –, taču arvien pašpietiekama, bezgala pretrunīga un kontrastu pārpilna, ne uz mirkli neļauj atslābt, uzstājīgi diktē savus noteikumus, kairina un kaitina. Maskava man ir sava veida robežšķirtne, atskaites un trigera punkts. Šai milzīgajai un trokšņainajai pilsētai paradoksālā kārtā vienmēr piederēs daļiņa manas sirds, un tur nu nekas vairs nav līdzams.
Lai pirmo akmeni met tas, kurš pats ir bez grēka!
"Same old game / Love in vain / And miles and miles and miles and miles and miles / Away from home again..."