Podkāsta "Dzirdi kultūru" sestā saruna ir veltīta cirkam – gan tā krāšņajai pagātnei, gan laikmetīgajai šodienai. Sarunā piedalās jaunā un laikmetīgā cirka pētniece, Rīgas cirka stratēģiskās attīstības vadītāja Māra Pāvula un muzikologs, laikmetīgās mākslas producents Jānis Laucenieks, kurš gadu pavadījis, stažējoties ASV, Sanfrancisko, cirka kompānijā "Circus Center".
"Delfi" podkāstu "Dzirdi kultūru" vari klausīties arī "Podkāsti.lv", "Spotify", "Apple Podcasts" un "Google Podcasts". "Delfi kultūra" piedāvā vizuālo un audio materiālu izlasi, kas papildina podkāstā runāto.
Veco jeb tradicionālo cirka izrādi raksturo klaunāde, akrobāti un savvaļas dzīvnieki. Savukārt laikmetīgais cirks ir neviendabīgāks, formā un estētikā ļoti dažāds. Viena izrāde no otras var ļoti atšķirties. Ir četras lietas, kas, manuprāt, definē laikmetīgo cirku – pirmkārt, tā ir dramaturģija, kas ne vienmēr nozīmē to pašu, ko teātrī. Tā var būt arī arhitektūra, dizains, noteikumi, kā attīstās izrāde. Otrkārt – dzīvnieku neizmantošana. Treškārt – cirka izglītība – lai kļūtu par cirka mākslinieku nav jāpiedzimst cirka ģimenē, kā tas bija raksturīgi tradicionālajam cirkam. Šobrīd pasaulē ir ļoti daudz izglītības iespēju. Ir iespējams ikvienam, kurš to vēlas, līdz pat doktora grādam iegūt izglītību cirka mākslā. Ceturtkārt – vieta. Tradicionālajā cirkā izrāde parasti notiek teltī, vai īpaši uzbūvētā ēkā ar arēnu. Šodien cirka mākslinieki taisa izrādes, piemēram, "black box", kas ierasti ir teātrim, un visdažādākajās citās vietās.
Tradicionālā cirka pirmsākumi meklējami pirms vairāk nekā 250 gadiem, kad brits Filips Estlijs (Philip Astley), izbijis armijas kavalieris un veikls jātnieks, savā jāšanas skolā izveidoja izrādi ar trikiem uz zirgiem. Šāda izklaide bija ļoti populāra, bet Estlija inovācija bija izrādi starplaikos papildināt ar žonglieru, akrobātu un virves dejotāju priekšnesumiem. Šis disciplīnas jau bija skatītājiem pazīstamas simtus un pat tūkstošus gadu, tomēr vienā priekšnesumā, ko vēlāk pazīsim kā cirku, tās tika apvienotas 18. gadsimta otrajā pusē.
Lielās pārmaiņas cirka žanru skāra tieši 20. gadsimta 70. gados, kad nozares revolūcijas epicentrs bija Francija. Degvielas krīzes dēļ daudzas cirka kompānijas kļuva sarežģīti un dārgi uzturēt, tās bija bankrota priekšā. Francijas valdība lēma nozari īpaši atbalstīt, lai saglabātu tradīciju. Tomēr tas pavēra jaunas iespējas – tika dibinātas cirka skolas, tādējādi ļaujot apgūt dažādas disciplīnas ikvienam interesentam. Līdz tam cirka nozare Francijā bija Zemkopības ministrijas pārziņā (dzīvnieku labturības dēļ), bet 1978. gadā cirks nonāca Francijas kultūras ministrijas paspārnē. Tādējādi tas tika atzīts par mākslas formu un kompānijām nu bija pieeja dažādām finanšu atbalsta sistēmām tāpat kā citām mākslas formām. Turpmākajos gados, satiekoties dažādām pieredzēm cirka skolās un izplatoties jaunā cirka idejām Eiropā un plašāk pasaulē, nozare kļuva aizvien daudzveidīgāka, niansētāka, bet cirka izrādes – konceptuālākas, saturiski piesātinātākas. Mūsdienās laikmetīgais, jaunais un tradicionālais cirks pastāv paralēli. Tomēr aizvien vairāk valstīs tiek aktualizēts jautājums par savvaļas dzīvnieku dresūru un nepieciešamību šādus priekšnesumus rādīt sabiedrībai, tādējādi mudinot uz pārmaiņām arī tradicionālā cirka trupas.
"Jaunais cirks un laikmetīgais cirks ir divi atšķirīgi žanri – vēsturiski veidojusies klasifikācija. Vēsturē mēs skatāmies uz moderno jeb tradicionālo cirku, kas ir eksistējis no 18. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta 70. gadiem. Izmaiņas sākās 70. gados – izrādēm tika pievienots sižets, visi cirka triki savienoti vienotā stāstā un estētikā. To sauc par Jauno cirku. Laikmetīgas cirks ir turpmākā evolūcija, aptuveni no 90. gadiem, kad tas sāka kļūt par eksperimentālu un performatīvu mākslas veidu. Tas kļuvis par virzienu, kurā mākslinieciskie pētījumi aiziet jau daudz abstraktākos līmeņos. Laikmetīgais cirks ir skatuves mākslas veids, kurā mākslinieki izvēlas izmantot cirka disciplīnas vai spējas, lai paustu savu māksliniecisko ideju."
'Cirque du Soleil' – slavenākā jaunā cirka kompānija pasaulē
Šobrīd visplašāk pazīstamā jaunā cirka kompānija pasaulē ir kanādiešu "Cirque du Soleil" jeb "Saules cirks". To 1984. gadā dibināja divi ielu mākslinieki Gijs Lalibertē (Guy Laliberté) un Žils Stekruā (Gilles Ste-Croix). Patlaban "Cirque du Soleil" ir pasaulē lielākā un komerciāli veiksmīgākā cirka kompānija, kas pirmspandēmijas laikā piedāvāja savu iestudējumu viesizrādes rādīja visā pasaulē. "Saules cirks" vairākas reizes ir viesojies arī Latvijā.
Savos šovos trupa apvieno cirka mākslas tradīcijas ar deju, mūziku, īpašu uzsvaru liekot uz ielu mākslinieku kultūru un akrobātiku. Atbilstoši jaunā cirkā idejai, "Cirque du Soleil" izrādēs netiek iesaistīti dzīvnieki, bet ikviens iestudējums ir pakārtots kādai noteiktai tēmai un vizuālajam ietērpam. "Saules cirka" izrādes ir ārkārtīgi krāšņas un bagātīgas ar īpaši veidotiem dizaina tērpiem, oriģinālmūziku un iespaidīgu scenogrāfiju.
2020. gads līdz ar globālo pandēmiju izklaides industrijai ir bijis ārkārtīgi smags, tai skaitā "Cirque du Soleil". Jau šā gada martā tika atceltas visi 44 cirka šovi, kam bija jānotiek visdažādākajās pasaules valstīs, un pavisam drīz drastiski tika samazināts daudzu tūkstošu lielais darbinieku štats. Neskatoties uz akcionāru un Kvebekas pilsētas finansiālo atbalstu, šā gada 24. novembrī tika paziņots, ka "Cirque du Soleil", lai izvairītos no bankrota, tiks pārdots viesmīlības un izklaides giganta "MGM Resorts International" bijušajam vadītājam Džeimsam Murenam (James Murren) un investīciju kompānijai "Catalyst Capital".
Nacionālais cirka mākslas centrs Francijā un izrāde 'Hameleona kliedziens'
Nacionālais cirka mākslas centrs Francijā (CNAC – Centre national des arts du cirque) ir cirka augstākās izglītības un pētniecības iestāde, kas pastāv jau kopš 1986. gada. Lai gan jaunā cirka evolucionēšanu uz laikmetīgo cirku ir grūti nofiksēt, tieši ar šo skolu saistīts kāds īpašs, vēsturisks iestudējums. 1995. gadā tika uzvests Centre national des arts du cirque septītā izlaiduma iestudējums "Hamelona kliedziens" ("Cri du Caméléon") – rakstnieka Alfrēda Žarī romāna "Le Surmâle" adaptācija. To veidoja ungāru horeogrāfs Jozefs Nadžs.
"Man bija jāiekļauj priekšnesumā visi numuri, ko viņi prot – jo tā bija izlaiduma izrāde. Vienlaikus bija jāspēj viņi atvērt un iepazīstināt jauniem apvāršņiem," tā par nu jau vēsturisko iestudējumu teicis režisors.
Iestudējums saņēma cildinošanas atsauksmes un stāvovācijas. Tas pierādīja, ka cirks spēj pamest izklaides pasauli un kļūt par mākslas darbu. "Hameleona kliedziens" bija pirmā cirka izrāde, kas tika iekļauta prestižā Aviņonas teātra festivāla programmā. Tieši šis fakts tiek pieņemts par mirkli, kad laikmetīgais cirks tiek atzīts kā mūsdienu mākslas forma.
Šodien fragmentu no iestudējuma iespējams noskatīties Centre national des arts du cirque mājaslapā. Tur atrodams arī bagātīgs video katalogs ar dažādiem citiem laikmetīgā cirka iestudējumu fragmentiem.
Solomonska cirks un pirmais latviešu cirka mākslinieks Trofims Meiers
Cirka priekus mūsdienu Latvijas teritorijā visticamāk varēja baudīt jau 18. gadsimta otrajā pusē, no šī laika saglabājušās pirmās viesizrāžu programmas, bet pirmie vērienīgās cirka viesizrādes bijušas 1831. gadā
Kā liecina informācija Rīgas cirka mājaslapā, ap 1864. gadu iepretim Vērmanes dārzam tika uzcelta pagaidu koka cirka ēka viesizrāžu uzņemšanai vasaras sezonā, bet šodien Merķeļa ielā redzamās ēkas pirmsākumi saistāmi ar uzņēmēja un zirgu dresētāja Alberta Solomonska vārdu, kurš 19. gadsimta 70. gados ieradās Rīgā un izteica vēlmi šeit būvēt cirka ēku. Celt jaunu cirka namu kādreizējās koka celtnes vietā uzticēja pirmajam akadēmiski izglītotajam latviešu arhitektam Jānim Baumanim. Ēka tika pabeigta 1888. gadā un tas bija pirmais un vienīgais stacionārais cirks visā Baltijā, un mūsdienās šī ēka ir atzīta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli. Grandiozajā būvē ar kupolu pašā pilsētas centrā varēja satilpt līdz pat 1700 skatītāju, un tajā tika rīkoti arī koncerti, sapulces un demonstrēts kino. Rīgas cirku tā dibinātāja Solomonska vārdā sauca līdz pat 1940. gadam.
Pirmajās desmitgadēs pēc Rīgas cirka ēkas uzcelšanās tajā uzstājās ārzemju viesi, bet pirmais latvietis, kurš gadsimtu mijā izgāja cirka arēnā, bija spēka žonglieris Trofims Meiers. Viņš uzstājās ar pseidonīmu Mifords Reims un bija cirka mākslinieks – autodidakts. Viņa disciplīnas bija žonglēšana ar svara bumbām, spēka demonstrējumi, arī staigāšana pa virvi. Viņš bija nodibinājis cīkstoņu klubu, kas ir uzskatāms par pirmo Latvijas cirka apvienību.
Plašāk par Rīgas cirka vēsturi rakstā – Caur uguni un ūdeni. Rīgas cirkam – 130
Līdz ar padomju okupāciju Salamonska cirks tika nacionalizēts un turpmākās desmitgades tas atradās PSRS Kultūras ministrijas Cirku pārvaldes paspārnē, attiecīgi arī ciešā sasaistē ar pārējiem PSRS cirkiem ar vienotiem kvalifikācijas standartiem un mākslinieku apriti.
Padomju savienībā cirka māksla tika būtiski atbalstīta, tāpēc to 70. gados neskāra tādas pārmaiņas, kā Eiropā un tas saglabājās savā tradicionālajā, arhaiskajā formā. Kā sarunā ar "Delfi" stāsta Māra Pāvula, PSRS cirks tika uzskatīts par tautai pieejamu mākslu, kas rāda spēcīgo, visu varošo padomju cilvēku. "Cirks ir izklaidējošs, viegls, pārsteidzošs. Tehniskais līmenis, ko padomju cirks spēja sasniegt, ir apbrīnojams. Padomju Savienība eksportēja trīs mākslas formas – baletu, kino un cirku. Jo kino ir iespējams nokontrolēt, kas tiek runāts, bet baletā un cirkā nerunā," saka cirka pētniece.
Mūsdienās Rīgas cirks piedzīvo nozīmīgas pārmaiņas tieši tagad, jo uzsākta ēkas rekonstrukcija un remonts ar mērķi to pārvērst par daudzfunkcionālu un starpdisciplināru mākslas centru, joprojām nezaudējot cirka mākslas garu un burvību.
Filmas par cirku – iesaka Māra Pāvula un Jānis Laucenieks
"Man on Wire"
"Man on Wire" ir biogrāfiska dokumentālā filma, kas vēsta par franču akrobātu Filipu Petī (Philippe Petit), kurš 1974. gadā pa virvi pārgāja starp Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņiem Ņujorkā. Filmas pamatā ir paša Petī grāmata "To Reach the Clouds" (2002). Savukārt filmas nosaukums – "Man on Wire" – ir ņemts no policijas ziņojuma 1974. gada. Filmā ieķļauti gan iepriekš nepublicēti kadri no sagatavošanās gandrīz stundu ilgajai performancei, fotogrāfijas no paša leģendārā gājiena, gan intervijas, gan arī inscinējumi.
Jāpiebilst, ka Filipa Petī stāsts uzrunājis arī "oskaroto" režisoru Robertu Zemeki, kurš pēc akrobāta autobigrāfijas 2015. gadā uzņēma filmu "The Walk" ("Pastaiga") ar Džozefu Gordonu Levitu galvenajā lomā.
"Chocolat" / "Šokolāde"
Režisora Rošdija Zema (Roschdy Zem) 2016. gadā filma "Chocolat" ("Šokolāde") vēsta par pirmo tumšādaino klaunu tradicionālā cirku pasaulē 20. gadsimta 20. gadu Francijā. Filma parāda, cik cirks ir bijis drosmīgs un inovatīvs, savā vidē ielaižot personas, kas netika uzskatītas par pilntiesīgiem cilvēkiem. Galveno lomu filmā atveido aktieris Omars Sī (Omar Sy), filmā redzams arī aktieris un laikmetīgā cirka mākslinieks Džeimss Tirē (James Thiérrée), kurš ir leģendārā komiķa Čārlija Čaplina mazdēls.
"The Greatest Showman" / "Izklaides karalis"
Dzirkstoša un izklaidējoša – tāda ir austrāliešu režisora Maikla Greisija (Michael Gracey) filma "The Greatest Showman" ("Izklaides karalis"). Filmas notikumi risinās 19 gadsimta vidū Ņujorkā. Uzaudzis cirka trupā, Finiass Teilors Bārnums vienmēr ir gribējis atstāt neizdzēšamas pēdas izklaides žanra vēsturē. Brīdī, kad likās, ka visa pasaule ir pret viņu, Bārnums nolemj sekot savam sapnim un izveido aizraujošu koncertprogrammu, kura kļūst par sensāciju un liek pamatus mūsdienās zināmajam šovbiznesam. Filmas pamatā ir reāli notikumi. Galvenajā lomā – Hjū Džekmens.