Podkāsta "Dzirdi kultūru" ceturtā saruna ir veltīta konceptuālajai dzejai, kas pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par droši vien pamanāmāko un neparastāko strāvojumu latviešu literatūrā. Tas ir literatūras virziens/kustība, kas nekautrējas sevi skaļi manifestēt, jau vairākus gadus pastāv arī autoru grupa – “Preiļu konceptuālisti”, kurā ietilpst vairāki pazīstami un augsti novērtēti latviešu dzejnieki. Tā ir dzeja, kas no pirmā acu uzmetiena nekādi neatgādina dzeju – dažādi saraksti, internetā atrasti teksti, pat bērnišķīgi programmā “Paint” radīti zīmējumi. Sarunā piedalās dzejnieks un literatūrzinātnieks, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Kārlis Vērdiņš un dzejniece un literatūrzinātniece, Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja Anna Auziņa. Abi dzejnieki ir Preiļu konceptuālistu grupas dalībnieki.

"Delfi" podkāstu "Dzirdi kultūru" vari klausīties arī "Podkāsti.lv", "Spotify", "Apple Podcasts" un "Google Podcasts". "Delfi kultūra" piedāvā vizuālo un audio materiālu izlasi, kas papildina podkāstā runāto.

Konceptuālā dzeja ir 21. gadsimta sākuma literārs novirziens, kuru tā pārstāvji bieži vien sauc par "neradošo rakstīšanu". Konceptuālajā dzejā aizguvums bieži vien tiek izmantots kā līdzeklis jauna darba radīšanai, lielāka uzmanība tiek pievērsta sākotnējam konceptam jeb idejai, nevis procesa beigu iznākumam – dzejolim. Savās ekstrēmākajās izpausmēs šādi darbi ir orientēti uz procesu un ir ne-ekspresīvi jeb netiecas pēc oriģinalitātes un emocionālas ekspresijas, kā tas raksturīgs dzejas tradīcijai. Daži no šiem darbiem ietver lielu daudzumu informācijas, tos nav paredzēts lasīt visā pilnībā.

Konceptuālās dzejas pirmsākumi 20. gadsimtā

Konceptuālās dzejas pirmsākumus var saskatīt 20. gadsimta pirmās puses literārā un vizuālās mākslas avangarda idejās, kad mākslinieki un dzejnieki sāka izmantot kolāžas tehniku (dadaisti), atklāti lietoja no citiem darbiem aizgūtus citātus (T.S. Eliota "Nīkā zeme" (1922), Ezras Paunda "Cantos" (1930–1969)) un eksperimentālos darbos koncepcija un ideja sāka dominēt pār saskanīgu, emocionāli uztveramu vēstījumu.

Pēc 2. Pasaules kara vācvalodīgajā Eiropas daļā attīstās konkrētā dzeja, kurā uzsvērta teksta vizualitāte (Ernsts Jandls, Eižens Gomringers u. c.), franču OULIPO grupējuma autori (Italo Kalvīno, Remons Keno, Žoržs Pereks) eksperimentēja ar dažādām tekstu formām. Ekstrēmākie viņu darbības piemēri ir Remona Keno hipertekstuālais dzejas krājums "Simts tūkstoši miljardu dzejoļu" (1961) un Žorža Pereka romāns "Izzušana" (1969), kurā nav izmantots neviens vārds, kas satur patskani "e".

Krievu konceptuālistu savdabīgais piegājiens

Atšķirīgi no vēlāk sekojošā amerikāņu konceptuālisma ir disidentiski noskaņotie krievu dzejnieki, kas 20. gs. 70.-80. gados pagrīdē izveidoja krievu konceptuālisma novirzienu. Viņu teksti strādā ar masu apziņu, triviālām ikdienas frāzēm un apzināti nepoētiska teksta izmantojumu, tomēr krievu autoriem svarīgi ir radīt pašiem savu tekstu, nevis tikai izmantot aizguvumus. Zināmākie krievu konceptuālisma dzejnieki ir Ļevs Rubinšteins un Dmitrijs Prigovs, kuru darbi tiek lasīti visā pasaulē.

Ļevs Rubinšteins 2013. gadā ar lasījumu ir uzstājies arī Rīgā. Ļeva Rubinšteina dzeju latviski atdzejojis Kārlis Vērdiņš, bet Dmitriju Prigovu tulkojis Ilmārs Šlāpins.

Kenets Goldsmits – amerikāņu konceptuālās dzejas zvaigzne

Viens no kanoniskajiem konceptuālās dzejas paraugiem ir Keneta Goldsmita grāmata "Diena" (2003), kurā viņš pārrakstījis visu 2000. gada 1. septembra laikraksta "New York Times" numura tekstu un izveidojis no tā 836 lappuses biezu krājumu. Papildus savu grāmatu veidošanai Goldsmits arī pasniedz "neradošo rakstīšanu", kā arī rada konceptuālās mākslas objektus.

Foto: Attēls no video

Preiļu konceptuālisti un Einārs Pelšs

Preiļu konceptuālisti ir latviešu dzejnieku grupa, kas nosacīti radusies ap 2016. gadu. Nosacīti, jo faktiski kā grupu šie autori sevi sāk apzināt vēlāk, bet par tās oficiālo pieteikumu jāuzskata Preiļu konceptuālisma prezentācijas pasākums Raiņa un Aspazijas muzejā 2019. gada janvārī. Sākotnēji grupas kodolu veidoja Kārlis Vērdiņš un Einārs Pelšs, kuriem vēlāk pievienojās Raimonds Ķirķis, Anna Auziņa, Aivars Madris, Artis Ostups, Ivars Šteinbergs, Elvīra Bloma un Arvis Viguls.

Nozīmīgākais Preiļu konceptuālistu grupas dalībnieks un konceptuālās dzejas pārstāvis latviešu literatūrā ir dzejnieks Einārs Pelšs. Pēc debijas 1987. gadā ar krājumu "Maija" viņš uz ilgu laiku pārtrauca literāro darbību, atgriežoties ar diviem krājumiem "S" un "In visi ble" 2012. gadā. Tam sekoja atzītas konceptuālās dzejas grāmatas "Mīļākais tētis pasaulē" (2016) un "Condom" (2017, ar pseidonīmu Demon), kā arī viņa pagaidām radikālākā grāmata "Rembo 2016", par kuru autors saņēma Dzintara Soduma prēmiju.

Pelšs arvien meklē jaunas radikālas izpausmes dzejā. No pēdējā laika dzejnieka projektiem jāatzīmē īpašas spēļu kārtis, ko viņš radījis sadarbībā ar izdevēju Valteru Dakšu. Autors savus jaunākos darbus regulāri publicē sociālajā tīklā "Facebook".

Ieskats Kārļa Vērdiņa un Annas Auziņas konceptuālajā dzejā

Kārļa Vērdiņa konceptuālie dzejoļi publicēti periodikā, oktobra beigās apgādā "Neputns" iznāca krājums "Gatavā dzeja", kurā autors apkopojis tikai konceptuālās dzejas paraugus.

Anna Auziņa ar savu Ļeva Rubinšteina dzejas iedvesmoto poēmu "Identitāte" savulaik piedalījās žurnāla "Latvju Teksti" poēmu konkursā, saņemot 2. vietu. Krājumā "Annas pūra govs" (2017) papildus tradicionāliem dzejoļiem tika publicēti arī "Identitāte" un kalendāra stilā veidotais grafiskās dzejas darbs "Apziņa".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!