Egīls Šēfers: Orķestris bez koncertzāles ir kā Šūmahers zaporožecā
Foto: LETA

Nacionālā akustiskā koncertzāle, pat bez tās fiziskās esamības, ir kļuvusi par vienu no rekordistēm valdības diskusiju ilguma ziņā. Šis projekts tiek apspriests kopš 1987. gada. Diemžēl, šo 35 gadu laikā, mēs neesam spējuši nonākt pie vienota viedokļa par koncertzāles izbūves vietu. Uzskatu, ka turpmāka lēmuma novilcināšana apdraud Latvijas simfoniskās mūzikas nākotni, novedot to pie iznīcības.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vairākus gadu desmitus mūziķi ir centušies pamatot akustiskās koncertzāles nepieciešamību galvaspilsētā. Šis ieilgušais lēmuma pieņemšanas periods un koncertzāles trūkums ietekmējis Latvijas simfonisko mūziku.

Latvijas galvaspilsētā, kurā dzīvo puse no visas valsts iedzīvotājiem un kas pamatoti lepojas ar gadu simtiem senām kultūras tradīcijām, patiesībā nekad nav bijis piemērotas telpas simfoniskajai mūzikai. Iedzīvotāji, kas uz koncertiem bijuši tikai Rīgā, nekad nav dzirdējuši, kā patiesībā skan orķestris. To ir grūti pieņemt un saprast, bet tas ir fakts. Daudziem šķiet – orķestri šķietami varētu spēlēt jebkur. Tepat ir Latvijas Nacionālā opera, Lielā ģilde, Dzintaru koncertzāle u. c. Bet neviena no šīm skatuvēm nav piemērota simfoniskajai mūzikai. Tāpat kā hokeja hallē ir savas prasības par ledus biezumu, blīvumu un temperatūru, arī orķestrim kvalitatīvam darbam nepieciešami specifiski apstākļi – zāles apjoms un forma, skatuves izmērs, sienu, griestu segums un apdare, klausītāju izvietojums telpā un daudzi citi aspekti, kas nodrošina piemērotu akustiku un izcilu mūzikas skanējumu.

Mūsu valstī ļoti ilgu laiku topošie Latvijas mūziķi nemaz nezināja, kā patiesībā skan viņu instrumenti izcilā zālē. Mana pirmā pieredze ar orķestrim piemērotu akustiku bija studiju laikā ASV, kad ar studentu orķestri spēlēju Indianas Universitātes koncertzālēs. Latvijā telpu ierobežojumu dēļ mēs nereti pielāgojām savas spēles skaļumu un tembrālo bagātību, lai nesabojātu viens otram dzirdi, kamēr citās valstīs pat studentu orķestriem paredzēto telpu akustika bija labāka nekā jebkur Latvijā. Šī pieredze bija pārsteidzoša, jo pirmo reizi izdzirdēju, kā var skanēt koka pūšaminstrumentu ansamblis, kā šī skaņa sajaucas un izveido “garšīgu” un brīnišķīgu mūzikas buķeti, un sajutu, kā tas ir, ja man nav dusmīgi jāskatās uz mugurpusē sēdošo kolēģi – metāla pūšaminstrumentālistu – un jālūdz nespēlēt tik skaļi, lai neriskētu nodarīt neatgriezeniskus bojājumus dzirdei.

Uzcelsim Rīgai koncertzāli un baudīsim mūsu mūziķu sniegumu paši, un ar lepnumu sirdī aicināsim ciemiņus!

Vēsturiski ar simfoniskās mūzikas izaugsmi mums ir gājis ļoti grūti. Dzīvojot aiz dzelzs priekškara, mūziķiem nebija pieejami profesionāla līmeņa instrumenti un aprīkojums, nebija iespēju apgūt instrumentu spēli, izmantojot jaunākās spēles metodikas, un nebija muzicēšanai piemērotu telpu.
Pēdējo gadu līmenis un lielā izaugsme ir saistīta ar to, ka šodien mūziķiem pieejami labi instrumenti, ir iespējas mācīties ārvalstīs, apgūt gan šīs spēles metodikas, gan praktizēties izcilās telpās. Par laimi, šobrīd Latvijā pieejamas reģionālās koncertzāles, kur ir izcila akustika. Tomēr, ņemot vērā, ka lielākā daļa darba notiek Rīgā, šādi izbraucieni nav bieži.

Vēl viens koncertzāles trūkuma aspekts – bieži pasaulslaveni orķestri pie mums atbrauc tieši vienreiz, uz neatgriešanos. Tas tādēļ, ka pēc pirmās uzstāšanās viņi saprot, cik slikta ir telpu akustika. Galvaspilsētas zālēs, kur iespējams šādus kolektīvus uzņemt, koncerts ir jāapskaņo, cenšoties imitēt skaņas siltumu un apjomu, ko ierasti nodrošina telpas akustika. Mums kā klausītājiem netiek dota iespēja novērtēt šo orķestru meistarību un niansēto spēli, mēs nevaram sadzirdēt, uz ko viņi ir patiesībā spējīgi, protams, šie mūziķi vairs neatgriežas. Tas ir kā Mihaelu Šūmaheru ielikt zaporožecā un sagaidīt no viņa uzvaru sacensībās.

Rīga ir ārkārtīgi pievilcīga pilsēta, ar bagātu vēsturi un kultūru. Par Rīgu, runājot Vācijā vai Austrijā, zina, ka tā ir Hanzas pilsēta, Vāgnera pilsēta ar brīnišķīgu arhitektūru, tradīcijām un kultūrvidi. Rīgai nav no jauna jāiekaro vieta kultūras tūrisma jomā – Rīga jau ir atzīta pērle. Uzcelsim Rīgai koncertzāli un baudīsim mūsu mūziķu sniegumu paši, un ar lepnumu sirdī aicināsim ciemiņus! Es labprātāk Rīgā redzu viesus, kas apmeklē koncertus, operas izrādes, muzejus un galerijas, nevis piedzeras Vecrīgas krogos un necienīgi izturas pret mūsu Brīvības pieminekli.
Koncertzāles visā pasaulē ir ārkārtīgi dažādas, un arī arhitektu rastie risinājumi pārsteidz. Pirms pāris gadiem kopā ar “Carion” kvintetu uzstājos “Tonhallē” Cīrihē. Un ne jau īstajā koncertzālē – tā vairākus gadus bija remontā, bet gan pagaidu zālē, kas uzbūvēta uz remonta laiku. Cīrihes bijušajā mašīnbūves rūpnīcā MAAG tika iebūvēts koka karkass “Tonhalles” orķestra vajadzībām – pareizos parametros, no pareiziem materiāliem. Un skaņa bija fenomenāla! Mums Latvijā neviena gatavā koncertzāle nav tik laba, kā viņiem ir šis pagaidu risinājums. Tāda sajūta, ka šveicieši dzīvo kādā citā realitātē nekā mēs.

Bet ir arī cita veida pieredze un secinājumi. Mums bija jāspēlē “Cidade das Artes” koncertzālē Brazīlijā, kas uzcelta ārpus Riodežaneiro, degradētā reģionā. Koncertzāli cēla ar domu, ka tā kā magnēts piesaistīs kultūru un klausītājus, attīstīsies pilsētvide. Tas bija spilgts piemērs, ka šāda domāšana diemžēl nestrādā. Skatītājam mērķtiecīgi jābrauc tieši uz koncertzāli, un apkārtējā infrastruktūra un vide nav sakārtota – nav muzeju, izstāžu zāļu, restorānu, viesnīcu¬¬. Neskatoties uz to, ka zāle ir fantastiska, to nevar piepildīt ar klausītājiem. Kultūra mijiedarbojas ar daudziem elementiem, no kuriem lielu daļu mēs pat nespējam definēt. Tā ir gan vide, apkārtējais piedāvājums, gan aura, gan noskaņojums, gan tradīcijas. Apmeklētājs izvēli neizdara pragmatiski, lēmums apmeklēt pasākumu ir emocionāls. Klausītājs dodas izbaudīt šo kopējo sajūtu. Riodežaneiro ir piemērs, ka var uzcelt brīnišķīgu zāli, uz kuru neviens neiet. Tāpēc Latvijas akustiskajai koncertzālei jākļūst par daļu no kopējās kultūrtelpas un tai jāatrodas kultūras norišu epicentrā.

Ar ko riskējam, ja lēmums par izbūvi netiks pieņemts nekavējoties

Viena no problēmām, kas, iespējams, apgrūtina lēmuma pieņemšanu šodien, – mēs visi šajā projektā kā tādā groziņā saliekam savas vēlmes. Un, jo vairāk tur liek iekšā, jo grūtāk to realizēt. Mēs gribam arhitektūras pērli, fantastisku akustiku, vēlamies, lai atrodas radošā klastera viducī. Gribam, lai visas sabiedrības daļas to pieņem, gribam, lai neviens parks necieš, lai neviens koks netiek nozāģēts. Gribam, lai visiem politiskais labums. Mēs visu to gribam, bet Rīga nav tukša vieta. Mēs esam aizmirsuši, kas ir šo diskusiju galvenais mērķis.

Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim vajag telpu, kur spēlēt. To nevajag pēc divdesmit vai trīsdesmit gadiem – tā nepieciešama nekavējoties. Šogad Lielo ģildi slēdz uz remonta laiku. Mūziķi gadiem paliks bez mājvietas. Un mēs neesam Šveice, kas uzbūvē kvalitatīvu pagaidu mājvietu. Ja šāda mājvieta netiks atrasta, mēs riskējam iznīcināt Latvijas simfoniskās mūzikas tradīciju, es nepārspīlēju. Mūziķiem atšķirībā no citiem jomu profesionāļiem, lai dotos strādāt uz citu valsti, nav nepieciešamas pat valsts valodas zināšanas – jāspēj tikai lieliski nospēlēt. Un mūsu mūziķi spēlē ļoti labi. Ik pēc pāris mēnešiem kāds tiek uzaicināts darbā tur, kur maksā trīs reizes lielāku algu un kur ir četras reizes labāka zāle. Ja mēs gaidīsim vēl desmit vai divdesmit gadus, tad piedzīvosim šā brīža Libānas situāciju, kas algo ārvalstu mūziķus, lai atdzīvinātu valsts simfonisko orķestri un apmācītu topošos, jaunos mūziķus. Arī mums būs jāņem darbā klarnetists no Ukrainas vai Baltkrievijas, kurš varbūt nezinās, kā patiesībā jāskan Emīla Dārziņa “Melanholiskajam valsim”, kādas ir mūsu interpretācijas tradīcijas un kā tas aizkustina latvieša dvēseli. Šogad uz diskusiju par koncertzāli pirmo reizi 35 gadu laikā pie viena galda sēdās gan valsts, gan Rīgas pašvaldība. Esam redzējuši, ka reģionos tieši šāda veida sadarbība rezultējusies ar koncertzāļu izbūvi. Arī tajās Latvijas pilsētās, kur koncertzāles iepriekš netika iecerētas. Mēs ceram, ka šis ir cerības stars, kas iezīmēs runu noslēgumu un darbu sākumu.

“Labāk būt nabagiem nekā neizglītotiem un nekulturāliem”

Nesen ar dāņu kolēģiem runāju par 2008. gada krīzi, kad Latvijā kultūras finansējums samazinājās par 40–60%. Dānijā kolēģi krīzi tik spēcīgi neizjuta, bet pastāstīja interesantu salīdzinājumu. Dānijas Karaliste slavenajās Kopenhāgenas kaujās 1807. gadā zaudēja britu flotei, kam sekoja praktisks valsts bankrots. Karaļa padomnieki ieteica taupīt uz izglītības un kultūras rēķina. Karalis Kristians Ceturtais šo ideju kategoriski noliedza, sacīdams, ka labāk būt nabadzīgiem nekā neizglītotiem un nekulturāliem. Nabadzība ir laicīga lieta, to var pārvarēt ar gudrību. Nāk problēmas, piedzīvojam krīzes, savelkam jostu. Bet mūsu kultūra un izglītība ir lietas, kas tiek nodotas no skolotāja skolniekam, no paaudzes paaudzē. Tradīcijas tiek veidotas simtiem gadu – arī simfoniskās mūzikas. Mūziķiem vienmēr ir teikts, lai pagaida, paciešas, jo vispirms vajag mediķiem, skolotājiem vai policistiem. Tā ir taisnība, un mēs to arī pieņemam. Tieši tāpēc mēs kā mūziķi neejam un neprasām, lai dod mums pirmajiem. Bet, ja mēs skatīsimies tikai merkantili – galvenais, lai puncis pilns un lai rēķini ir samaksāti –, vai nākamais solis ir aizmirst par Latviju kā nacionālu valsti? Ja skatīsimies tikai no merkantilās perspektīvas – Latvijai nav iemesla eksistēt. Tirgus ir pārāk mazs, viss ir jātulko uz latviešu valodu, kurā runā aizvien mazāks skaits cilvēku. Kā vārdā tas viss tiek darīts? Mums būtu daudz vienkāršāk pāriet uz populārāku svešvalodu. Bet tad mēs nododam mūsu tautas veidotāju idejas. Satversmē esam definējuši, ka mēs esam nacionāla valsts, ka tā ir vieta uz zemes, kur latviešu tautai plaukt un zelt, dziedāt un ziedēt – tā dziedam mūsu himnā. Tādēļ mums ir jāatceras tas, ka mūsu latvietību veido kultūra un nekas cits.

Ko mūziķi sagaida no akustiskās koncertzāles

Vai jūs kādreiz ziemas olimpiskajās spēlēs esat redzējuši piedalāmies slēpotājus no Āfrikas valstīm, kā viņi tur žēlīgi velkas visiem aiz muguras, jo viņiem taču Āfrikā ir grūti trenēties bez sniega? Tāpat Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis, kurš mēģina Lielajā ģildē vai no pavasara mēģinās Dailes teātrī, būs spiests tikai iztēloties, kāds jāveido skanējums un interpretācija Dailes teātra mēģinājumu zālē, lai tā labi skanētu Rēzeknes koncertzālē “Gors”. Tas nav normāli. Tāpat kā hokejistam jātrenējas uz ledus, ķirurgam sava meistarība jāapgūst reālā operāciju zālē, arī orķestrim jāmēģina kvalitatīvā koncertzālē.

Kāda ir realitāte? Šobrīd mēs apdalām pusi Latvijas iedzīvotāju, kas dzīvo Rīgā un kuriem nav iespējas pienācīgi izbaudīt klasiskās mūzikas koncertus. Viss, ko mēs lūdzam, – dodiet mums telpu, kur orķestra un kormūzikas žanram dzīvot un attīstīties. Mūziķu prasības ir elementāras – lai ir zāle ar labu akustiku, pie kuras var piebraukt un izkrāmēt instrumentus un aprīkojumu. Lai ir, kur pārģērbties un sakopties pirms koncerta un starpbrīdī. Lai zāle ir visiem viegli sasniedzama un labi iekļaujas Rīgas radošajā klasterī, lai nav uz to jābrauc cauri sarežģītiem satiksmes mezgliem, nepieciešama vieta, kur mēs visi varam baudīt kvalitatīvus mūzikas notikumus – tas arī viss. Es saprotu, ka ir saucieni pēc arhitektūras brīnumiem, arī es domāju, ka tas būtu lieliski, ja koncertzāle būtu simbols, kā tas bija plānots – pērle Daugavas vidū iepretim Gaismas pilij. Bet tas nav tas, ko mēs šodien prasām. Palīgā sauciens ir daudz izmisīgāks un vienkāršāks. Šī nav situācija par izvēli, vai labāk zīle rokā vai mednis kokā. Mums šodien nav nedz zīles, nedz medņa.

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Nacionālā koncertzāle
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form