Atbilstoši Krievijas impērijas likumiem iedzīvotājus tradicionāli iedalīja muižniekos, garīdzniecībā, pilsētu iedzīvotājos (goda un dzimtpilsoņi, sīkpilsoņi, ģilžu tirgotāji, amatnieki, zemāko kārtu pārstāvji) un zemniecībā. Latvieši galvenokārt bija zemnieki, pilsētās — sīkpilsoņi.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā situācija mainījās. Latvieši aizvien lielākā skaitā parādījās arī citās sabiedrības grupās, tajā skaitā muižniecībā. Turklāt runa nav par tām vācbaltiešu dzimtām, kurām bija latviska izcelsme un kuras muižniecībai piederēja jau gadsimtiem ilgi (fon Laimingi, fon Gaili u. c.), bet tieši par latviešu muižniekiem, kuru esamība palikusi ārpus mūsu vēsturiskās atmiņas.

Muižnieku starp latviešiem nevarēja būt daudz. Daļa kopā ar pēcnācējiem atdalījās no latviešiem uz visiem laikiem, taču zināma daļa — vairāki tūkstoši — ir bijuši sevišķi nozīmīgi mūsu nācijas elitei 19. un 20. gadsimtu mijā.

Vēsturiskā attīstība

Muižniecība Latvijā sāka veidoties viduslaikos, un pārsvarā par muižniekiem kļuva krusta karotāji, kuriem par nopelniem piešķīra lēni — zemi. Gan sīkie, gan vidējie, gan arī lielie zemes īpašnieki Livonijā veidoja daļu no augstākās sabiedrības kārtām.

Latvijas teritorijai 18.—19. gadsimtā nonākot Krievijas impērijā, spēkā stājās likumdošana, kas noteica piederību muižniecībai saistībā ar senču nopelniem agrākos laikos. Tāpat muižnieka statusu varēja iegūt par nopelniem dienestā vai personiski izpelnoties cara labvēlību. Muižnieki bija atbrīvoti no t. s. galvas nodokļa, rekrūšu dienesta un miesassodiem. Dzimtmuižniecība tika nodota dzīvesbiedrēm un arī pēcnācējiem pa vīriešu līniju. Taču, ja precējās muižnieku kārtas sieviete, viņas vīrs muižnieka titulu līdz ar laulībām neieguva, savukārt sieviete saglabāja piederību muižnieka kārtai.

Krievijas vēsturisko muižniecību veidoja krievu bajāru pēcteči, Ukrainas un Donas kazaku muižnieki, vācbaltiešu muižniecība, poļu-lietuviešu šļahta, Besarābijas jeb rumāņu, Aizkaukāza un Vidusāzijas muižnieki. Turklāt muižniecība Krievijā veidoja ļoti nelielu iedzīvotāju daļu (1858. gadā krievu etniskajās guberņās — 0,76% no iedzīvotājiem), bet, piemēram, Prūsijā, Anglijā un citviet tā pārsniedza pusotru procentu. Polijas-Lietuvas valstī līdz 18. gadsimtam un līdz ar to arī poļu-lietuviešu zemēs Krievijas impērijā muižnieki (šļahta) bija apmēram 8% no iedzīvotājiem, jāteic, ka to lielākā daļa bija vienkārši lauksaimnieki.

19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā muižniecības stāvoklis sabiedrībā un arī sastāvs bija izmainījies. Piederība dzimtmuižniecībai vairs nenozīmēja obligātu saistību ar lieliem zemes īpašumiem, kaut arī tā joprojām palika viena no galvenajām lielmuižniecības pazīmēm.
Izmaiņas noteica 1722. gadā Krievijas impērijā ieviestā Rangu tabula jeb Krievijas impērijas armijas, civilo un galma amatu pakāpju tabula (Табель о рангах всех чинов воинских, статских и придворных Российской империи), kas regulēja valsts civilās ierēdniecības un virsnieku dienestu. Rangu tabulas noteikumus vairākkārt mainīja. 19. gadsimtā, strauji pieaugot jauno muižnieku skaitam, tos padarīja stingrākus. 1856. gadā noteica, ka rangu tabulas 6. klases sasniegšana militārajā (pulkveža dienesta pakāpe) un 4. pakāpe civildienestā (īstenais valsts padomnieks) dod tiesības uz dzimtmuižnieka titulu. Savukārt abu kategoriju 9. klase (militārajā dienestā — podporučika, civildienestā titulārpadomnieka pakāpi sasniegušajiem) — uz personīgā muižnieka titulu.

Tiesības uz muižniecības titulu deva arī daži augstākie apbalvojumi. Augstākais apbalvojums par varonību kaujas laukā — Svētā Jura ordenis vai Zelta zobens (tie bija divi viena apbalvojuma veidi), un Svētā Vladimira ordeņa III (līdz 1900. gadam IV) šķira. Pastāvēja arī Svētās Annas un Svētā Staņislava ordeņa augstākās šķiras, taču latviešu gadījumā tas nebija aktuāli, jo šādus apbalvojumus saņēma tikai paši augstākie impērijas virsnieki un ierēdņi.

Īpaša kategorija Krievijā bija personīgie muižnieki. Pats jēdziens radās līdz ar rangu tabulas ieviešanu 1722. gadā, bet personīgās muižniecības iegūšanas veidi bija divi: cara personīga lēmuma gadījumā vai civildienestā sasniedzot titulārpadomnieka 9. pakāpi jeb rangu, bet militārajā — podporučika 14. pakāpi jeb rangu. 19. gadsimta 30. gados tika izveidota tā sauktā goda pilsoņu kārta (tajā varēja ietilpt arī tirgotāji un citi), kuri arī tika apveltīti ar dažām muižniekiem piešķirtajām privilēģijām, arī lai atvieglotu viņu iekļūšanu dzimtmuižniecībā.

Personīgās muižniecības titulu nevarēja automātiski nodot pēcnācējiem, to attiecināja tikai uz dzīvesbiedri, kaut pēctečiem dzimtmuižniecības iegūšana tādējādi bija atvieglota. Ievērojamu personīgo muižnieku daļu veidoja zemākā un vidējā līmeņa profesionālie virsnieki un civildienesta ierēdņi, jo tādas tiesības deva podporučika un titulārpadomnieka dienesta pakāpe. Podporučika pakāpi uzreiz ieguva visi karaskolu un junkurskolu beidzēji, bet titulārpadomnieks pēc štata bija vidēja ranga ierēdnis. Vēl vairāk — piederību personīgajai muižniecībai deva arī jebkuras šķiras Krievijas valsts ordeņu — Svētās Annas, Svētā Staņislava un Svētā Vladimira — piešķiršana. Tādus saņēma daudzi zemāko rangu ierēdņi — ārsti, veterinārārsti, farmaceiti, dažādu valsts resoru, pašvaldību ierēdņi, sabiedriskie darbinieki u. c.

Pirmā pasaules kara priekšvakarā iegūt piederību muižniecībai samērā vienkārši varēja arī cilvēki ar attiecīgu izglītības līmeni. Pašvaldību ierēdņi, piemēram, ar kandidāta grādu universitāti beigusi persona pēc trīs gadiem zemstes (pašvaldības) locekļa amatā ieguva 9. klases pakāpi (titulārpadomnieks) un līdz ar to — piederību personīgās muižniecības kārtai.

Augstākā izglītība automātiski deva tiesības uz 12.—9. pakāpes jeb ranga amatiem rangu tabulā (doktora zinātniskais grāds — pat 8. pakāpi). Turklāt tiem, kas strādāja civildienesta amatos izglītības resorā, bija īpašas privilēģijas — tie varēja saņemt pakāpi nevis pēc izdienas, bet uzreiz pēc stāšanās amatā, turklāt ar tiesībām saņemt par divām pakāpēm augstāku činu, nekā štatu sarakstā paredzēts. Par muižnieku faktiski kļuva katrs, kuram bija augstākā izglītība un kurš kādu laiku bija strādājis izglītības jomā.

Starp citu, dzimtmuižnieks bija arī Krievijas revolūcijas ideologa un boļševiku režīma izveidotāja Vladimira Ļeņina tēvs — Iļja Uļjanovs, Simbirskas guberņas tautskolu direktors, īstenais valsts padomnieks. Tituls attiecās arī uz Ļeņinu, kurš tieši šī iemesla dēļ, atgriežoties no izsūtījuma Sibīrijā, pieprasīja sev augstākas klases dzelzceļa vagona biļeti.

19. gadsimta 50. gadu beigās Krievijā bija 609 973 dzimtmuižnieki un 276 809 personīgie muižnieki kopā ar zemāko rangu ierēdņiem. 1870. gadā šie skaitļi bija mainījušies līdz 544 188 un 316 994 cilvēkiem. Muižnieki klasiskā izpratnē jeb zemes (muižu) īpašnieki bija tikai daļa, piemēram, Krievijas Eiropas daļā — 114 716. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, Krievijas impērijā bija apmēram 1,8 miljoni muižniecībai piederīgu personu, divas trešdaļas jeb apmēram 1,2 miljoni no tām — dzimtmuižnieki, ap 1,5% no iedzīvotājiem. Krievu valodu par dzimto deklarēja tikai nedaudz vairāk par pusi — 53%, pārējiem tā bija poļu — 28,6%, gruzīnu — 5,9%, tatāru — 5,3% , lietuviešu — 3,4% un vācu valoda — 2,4%.

Zināmā mērā kārtu sistēma Krievijā 19. gadsimta otrajā pusē tomēr jau bija arhaisms, ko apliecina arī latviešu muižniecības šķietamais fenomens, ko tiklab var uzlūkot kā likumsakarību.

Piederība muižniecībai vairs nenozīmēja noteiktu statusu sabiedrībā. 19. gadsimta beigās Vācijā iespiestā lietuviešu prese atzīmēja, ka, iznākot no Rīgas dzelzceļa satiksmes un izvēloties kādu no rindā stāvošajiem ormaņiem, ir liela varbūtība, ka pasažieri vedīs kāds formāli Kauņas guberņas muižniecībai piederīgs reģiona metropoles "važonis". Tas arī izskaidro bijušajai Polijas-Lietuvas valstij raksturīgo augsto šļahtas jeb muižniecības īpatsvaru. Savukārt daudzi muižu rentnieki un pat īpašnieki formāli piederēja zemnieku vai citām zemākajām kārtām. Kā piemēru var minēt dzejnieka Raiņa (Jāņa Pliekšāna) tēvu Krišjāni Pliekšānu, kurš rentēja pusmuižas Sēlijā.

Ne vienmēr robeža starp muižnieku un muižas nomnieku bija strikti novilkta pat oficiālajos dokumentos. Arī tas apliecināja aizvien formālāko kārtu piederības principa skaidrojumu. Virsnieka Arvīda Jansona dokumentos, viņam iestājoties Pēterburgas junkurskolā 1908. gadā, atzīmēts, ka viņš cēlies no Jaunjelgavas pilsoņiem, beidzis reālskolu Rīgā, ģimenē ir pieci brāļi un māsa, ģimene dzīvo Kauņas guberņā, vecāku nodarbošanās — muižnieki (acīmredzot nomājuši vai iepirkuši tur muižu).

Tomēr līdz pat 1917. gadam piederība muižnieka kārtai bija prestiža un iekārojama. Latviešu tautības virsnieks Aleksandrs Vinters, latviešu presē aicinādams jauniešus izvēlēties virsnieka profesiju, 1896. gadā rakstīja: "pirmā virsoficieru čina [podporučiks], šis sapnis, pēc kura jauneklis gadiem ilgojās, šis viņa dzīvē tik svarīgais notikums, kur līdz ar pagonām (uzplečiem) tas dabūn i tituli Jego blagorodije, i personīgā muižnieka tiesības (otrās šķiras savvaļniekiem muižnieka tiesības tiek tikai pēc triju gadu nodienēšanas oficieru rangā piešķirtas. Palkavnieka činu sasniedzot, tiek iegūta no virsniekiem arī dzimta muižniecība, kuru sasniedz arī ikkatris, kuru apbalvo ar Sv. Vladimira ordeni)."

Izglītība un karjera

Latvieši 19. gadsimta beigās neapšaubāmi bija viena no visvairāk urbanizētajām un izglītotajām tautām Krievijas impērijā. Formāli piederību zemnieku kārtai saglabāja pilsētu strādnieki, zemākā un pat vidējā līmeņa ierēdņi, kalpotāji u. c. Taču arī starp personīgajiem muižniekiem, goda pilsoņiem un dzimtmuižniekiem bija daudz latviešu. Pirmajā acu uzmetienā tas šķiet neparasti, bet kopumā tas saistīts ar latviešu augsto izglītības līmeni.

1897. gada tautas skaitīšana Latvijas teritorijā uzrādīja kopumā 1 318 600 latviešus, kas veidoja nepilnus 70% no visiem iedzīvotājiem. Absolūtais latviešu vairākums — 1 261 061 jeb 95,62% bija piederīgi zemnieku kārtai. Vēl mūsdienās daži pseidovēsturnieki latviešu piederību zemnieku kārtai izmanto kā argumentu tam, ka latvieši nebija gatavi savas valsts izveidošanai. Nepareizs pieņēmums rodas, ja šo rādītāju izvērtē nekritiski — norādot tikai skaitli, bet neizvērtējot reālo situāciju. Piemēram, jau 1879. gadā Jelgavas ģimnāziju beigušajam un Tērbatas Universitātē studējušajam Liepājas apgabaltiesas notāram Talsos Johanam (īstais vārds Ansis) Pāvelam tikai 1903. gadā izdevās atbrīvoties no piederības Dundagas pagasta zemniekiem, kļūstot par sīkpilsoni.
Otra lielākā latviešu grupa bija sīkpilsoņi jeb t. s. namnieki, kuri galvenokārt dzīvoja pilsētās un miestos. 1897. gada skaitīšanā reģistrēti 52 635 (4%) sīkpilsoņi, kuriem var pieskaitīt vēl 420 goda sīkpilsoņus jeb goda namniekus, seko garīdznieki (290), lieltirgotāji (569) un 2482 citām mazākām iedzīvotāju grupām piederīgie. Un tad šķietami pārsteidzoši starp latviešiem vai, pareizāk, cilvēkiem, kuri deklarēja latviešu valodu par lietojamu ģimenē, konstatēti arī 224 dzimtmuižnieki un 954 personīgie muižnieki.

Patiesais latviešu tautības muižnieku skaits varēja būt ievērojami lielāks divu iemeslu dēļ: viena daļa ģimenē vairs nelietoja latviešu, bet gan vācu vai krievu valodu, tādējādi "pazūdot" no 1897. gada latviešu statistikas rādītājiem. Otrs — daudzi tautskaites laikā dzīvoja Krievijas impērijā ārpus Latvijas teritorijas. Starp tiem abām aplūkotajām muižniecības grupām piederēja vismaz 8%. To noteica vieglākas profesionālās karjeras iespējas izglītotajiem latviešiem ārpus Baltijas guberņām, kā arī citi apstākļi, tajā skaitā pieejamākas īstu muižu nomāšanas un pat nopirkšanas iespējas uzņēmīgiem cilvēkiem.

Strādājot civildienestā, galma padomnieka pakāpi un līdz ar to piederību dzimtmuižniecībai sasniedza vairāki izcili latvieši — veterinārārsts profesors Ludvigs Kundziņš (1855—1940), Pēterburgas ģimnāzijas direktors Eižens Vietnieks (1870—1923), ārsts Georgs Zemmers (1849—1910), ievērojamais latviešu izcelsmes ķīmiķis Pauls Valdens (1863—1957) u. c. Tāpat daudzi par dienestu tika apbalvoti ar Svētā Vladimira III šķiras ordeni, kas nodrošināja dzimtmuižniecību, to vidū arī filozofs un profesors Jēkabs Osis (1860—1919).

Pie personīgās muižniecības piederīgo latviešu skaits sniedzās vairākos tūkstošos. Tie bija valsts dienestā (civiliestādēs, bruņotajos spēkos) esošie ārsti, veterinārārsti, farmaceiti, mērnieki, tiesu resora, Iekšlietu ministrijas (t. sk. policijas) un citu ministriju ierēdņi. Titulārpadomnieka pakāpi bija iespējams sasniegt pat 8—12 gadu laikā. Piemēram, personīgais muižnieks bija arī pazīstamais latviešu sabiedriskais darbinieks, Rīgas zvērināts advokāts un vēlākais Latvijas Republikas diplomāts Frīdrihs Grosvalds (1850—1924).

Tomēr lielākais latviešu tautības muižnieku skaits atrodams armijā, tajā skaitā virsniecībā. Līdz Pirmajam pasaules karam apmēram tūkstotis latviešu pabeidza Krievijas kara skolas un junkurskolas un kļuva par personīgajiem muižniekiem. Starp viņiem bija arī eposa Lācplēsis autors Andrejs Pumpurs. Savukārt vismaz pulkveža dienesta pakāpi līdz Pirmajam pasaules karam un līdz ar to piederību dzimtmuižniecībai sasniedza ap 30 latviešu, tiesa, daži šo statusu ieguva tikai pēc atvaļināšanas no dienesta, kas nozīmēja "palikšanu personīgo muižnieku skaitā". Bija arī vairāki ģenerāļi.

Tādējādi militārajam dienestam piederīgie kopā ar civildienesta ierēdņiem veidoja vairākus desmitus jaunas latviešu dzimtmuižnieku dzimtas — vairāki tūkstoši cilvēku ar latvisku izcelsmi oficiāli piederēja dzimtmuižniecībai un personīgajai muižniecībai, samērā daudz latviešu bija arī starp goda pilsoņiem.

Karu faktors

1905. gada revolūcija un tai sekojošās izmaiņas sabiedrībā vēl vairāk formalizēja kārtu piederības nozīmi, taču tā joprojām saglabājās kā sabiedriski nozīmīgs faktors. Piederība kārtai bija obligāti jānorāda gan dokumentos, gan savstarpējās attiecībās sabiedrībā. Un tieši šajā periodā saistībā ar strauju izglītības līmeņa celšanos starp latviešiem un noteiktos valsts amatos esošo latviešu avansēšanu ievērojami pieauga dzimtmuižniecībai piederīgo latviešu skaits. Nemaz nerunājot par personīgo muižnieku skaitu. Vēl vairāk šo procesu veicināja Krievijas-Japānas kara un sevišķi Pirmā pasaules kara norises. Daudzi armijā dienošie virsnieki, kara ierēdņi, ārsti, veterinārārsti un farmaceiti, salīdzinot ar miera laiku, nesalīdzināmi intensīvāk saņēma attiecīgus apbalvojumus.
Kara laikā ar Japānu par dzimtmuižniekiem apbalvošanas rezultātā kļuva artilērijas virsnieks Eduards Kalniņš (vēlākais Latvijas armijas ģenerālis), kājnieku virsnieki Teodors Krūmiņš, Ādolfs Sprincis un Maksis Kathe. Tomēr galvenās pārmaiņas notika Pirmā pasaules kara laikā, jo, līdzīgi kā ģeopolitiskajā, arī sociālajā jomā Pirmais pasaules karš bija nozīmīgs pavērsiens. Līdz ar kara sākumu krasi mainījās arī muižniecības statuss un sastāvs. Sākās milzīga virsnieku un ierēdņu skaita ieplūšana dzimtmuižniecībā un personālajā muižniecībā.

Pirmā pasaules kara cīņās vairāki desmiti latviešu virsnieku sasniedza pulkveža dienesta pakāpi. Kopumā karā piedalījās apmēram 200 latviešu tautības apakšpulkvežu, pulkvežu un ģenerālmajoru, vismaz 135 tika apbalvoti ar Svētā Jura ordeņa IV šķiru vai Jura ieročiem (Jura zobenu). Starp apbalvotajiem bija arī jau esoši dzimtmuižnieki, tomēr tas samazina kopējo skaitu tikai par dažiem cilvēkiem. Latviešu strēlnieku pulku pulkvedis Kārlis Goppers ieguva arī Svētā Vladimira III šķiras ordeni. Tādējādi Pirmā pasaules kara laikā vairāki simti latviešu kļuva par dzimtmuižniekiem, bet vairāki tūkstoši — par personīgajiem muižniekiem.

Kaut arī piederība kārtām Krievijā savu nozīmi zaudēja pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, oficiāli tikai 1917. gada 11. novembrī, jau pēc boļševiku nākšanas pie varas, Krievijā tika izdots Tautas komisāru padomes (valdības) dekrēts par kārtu un civildienesta rangu atcelšanu. Tādējādi pie dzimtmuižniekiem formāli jāpieskaita arī tie latviešu tautības virsnieki, to skaitā Frīdrihs (īstajā vārdā Fricis) Briedis, kuri par pulkvežiem Krievijas armijā tika paaugstināti šajā starplaikā.

Jāatzīst, ka latviešu muižniecības esamība vēsturiskajā naratīvā ir sarežģīti izskaidrojama, savulaik bijusi pat "neizdevīga", tāpēc sekmīgi izmesta no oficiālā vēstures stāsta. Tā nepelnīti aizmirsta un izdzisusi no nācijas vēsturiskās atmiņas, tomēr ar pētniecību to vēl ir iespējams atjaunot.

Daži piemēri

Klusiņi. Ievērojams ir tēva un dēlu Klusiņu stāsts, kurš pelna vēsturnieku ievērību kā viens no spilgtiem piemēriem sarežģītajiem latviešu vēstures līkločiem 19. un 20. gadsimtā.
Lielbērsteles (Svitenes) pagasta saimnieka ģimenē dzimušais ievērojamais latviešu atmodas darbinieks, publicists un literāts Miķelis Klusiņš (1847—1907), kurš strādāja par vācu valodas skolotāju īpaši prestižajos kadetu korpusos Pleskavā un Kijevā, ieguva piederību muižniecībai ar civildienestu izglītības jomā. Šķiet, arī viņa sieva piederēja šai kārtai.

Tādējādi arī abi dēli — armijas virsnieki Armīns (1877—pēc Otrā pasaules kara) un Miķelis (1875—1905) bija Pēterburgas guberņas dzimtmuižnieki. Tēvs no 1902. gada tika iekļauts Kijevas guberņas dzimtmuižnieku sarakstos. Miķelis "Klussinš" — kā krievu valodā tika transkribēts uzvārds (atšķirībā no absolūtā vairākuma tautiešiem, kuri piekrita uzvārda pārveidei), būtībā saglabājot latvisko formu, gāja bojā krievu-japāņu karā. Armīns, kurš, tāpat kā brālis, bija saglabājis luterticību, arī pēc stāšanās laulībā ar goda pilsoņa meitu Mariju Ļiševsku (bērni bija pareizticīgi), pēc Krievijas pilsoņu kara dzīvoja Francijā. Tur viņš bija viens no aktīvākajiem krievu monarhistisko organizāciju darbiniekiem, arī Krievu emigrantu komitejas priekšsēdētājs. Oficiāli Armīns uzsvēra, ka ir "latvietis pēc asinīm" un "monarhists pēc pārliecības".

Kannenbergi. Rihards Kannenbergs no Kurzemes guberņas (1843—1907) uzreiz pēc veterinārijas studijām Tērbatas Universitātē 1865. gadā sāka veterinārārsta karadienestu Turkestānas artilērijas brigādē. Karjeru viņš turpināja Sibīrijas kazaku daļās, bet no 1877. gada — leibgvardes pulkā Pēterburgā, sasniedzot īstenā valsts padomnieka pakāpi. Arī viņa dēls virsnieks Vasilijs bija piederīgs Pēterburgas guberņas muižniecībai, sasniedza pulkveža dienesta pakāpi. Pēc revolūcijas dienēja Sarkanajā armijā, tika nošauts PSRS masu represiju laikā 30. gados un diez vai vairs apzinājās saikni ar latviešiem.

Pasīši. Vērā ņemams ir Vidzemes guberņas zemniecībai piederīgā, bet vēlāk dzimtmuižnieka titulu ieguvušā Oto Pasīša stāsts. Dzimis Dīķeru muižas (Ķoņu pagastā) zemnieka Jēkaba Pasīša ģimenē, 1868. gadā viņš izpirka Vinges mājas. Vēlāk mācījās guberņas ģimnāzijā Rīgā (nepabeidza), 1883. gadā iestājās un 1886. gadā pabeidza Viļņas junkurskolu. 20. gadsimta sākumā, paralēli dienējot Galvenajā štābā Pēterburgā, viņš absolvēja Pēterburgas Arheoloģijas institūtu. Pasītis saglabāja piederību luterticībai, uzturēja samērā aktīvas attiecības ar latviešu presi un sabiedrību dzimtenē. 1917. gadā Čerņigovas apriņķa kara priekšniekam Oto Pasītim dienesta dokumentos rakstīts, ka viņš pieder Vidzemes guberņas dzimtmuižniecībai. Vēl 1910. gada dienesta sarakstā redzams, ka viņš piederējis zemniecībai. Nav izslēgta varbūtība, ka kārtas piederības maiņa notikusi līdz ar pulkveža dienesta pakāpes iegūšanu.

No dzimtas nākuši vēl vairāki ievērojami sabiedriskie darbinieki: Oto brālis — pareizticīgo mācītājs Romāns Pasītis un latviešu atmodas dalībnieks, pareizticīgās baznīcas garīdznieks Grigorijs (pirms tam — Krišs) Pasītis, kurš arī ieguva piederību dzimtmuižniecībai.

Rīsiņi. Vidzemes dzimtmuižniecībai un pareizticībai piederīgie, Aderkašu pagastā 1877.—1882. gadā dzimušie brāļi Aleksandrs, Jānis (Ivans) un Nikolajs Rīsiņi arī bija virsnieki. Viņu tēvs civildienestā bija sasniedzis titulārpadomnieka rangu, tātad bija vismaz personīgais muižnieks. Dēliem dokumentos parādās dažādi ieraksti, tomēr saikne ar muižniecību ir skaidri saskatāma. Latvijā, šķiet, atgriezās tikai Aleksandrs, viņš bija Latvijas armijas artilērijas pulka komandieris.
Ziemeļi. Brāļi Ernests (1872) un Aleksandrs (1875) Ziemeļi, abi beiguši klasisko ģimnāziju Minskā, visticamāk, dzīvojuši Baltkrievijā kopš bērnības, un dzimtmuižniecību ieguvis viņu tēvs Ernests, kurš piederēja Minskas, Mogiļevas guberņas dzimtmuižniecībai. Vecākais brālis izvēlējas kadru virsnieka profesiju un pēc krišanas kaujā 1915. gadā tika paaugstināts par apakšpulkvedi. Jaunākais bija rezerves virsnieks, Pirmā pasaules kara laikā paaugstināts par podporučiku. Pēc kara Latvijā atgriezās Ernesta meita Zinaīda, kas apprecējās ar Latvijas armijas kapteini Ādolfu Lindiņu.

Plūmes. Ģenerālmajors Jēkabs Plūme (1855—1931) nāca pasaulē kā Launkalnes pagasta zemnieka dēls. Būdams virsnieks, 1906. gadā viņš sasniedza pulkveža, bet 1910. gadā ģenerālmajora pakāpi, līdz ar to arī piederību dzimtmuižniecībai. Viņa dēli Arnolds un Leo, dzimuši 1887. un 1888. gadā, kļuva par virsniekiem, un viņu dokumentos atzīmēts, ka abi piederīgi Turkestānas Sirdarjas apgabala dzimtmuižniecībai (tur dienēja viņu tēvs). Pats ģenerālis un viņa dēls Leo (1888—1970) starpkaru periodā dzīvoja Latvijā.

Vēl vairākiem virsniekiem bija izdevies oficiāli iegūt piederību muižnieku kārtai jau pirms karadienesta, kas atspoguļojas viņu dienesta dokumentos. Piemēram, Vidzemes muižniecībai oficiāli piederīgs bija Trikātas pagastā saimnieka ģimenē dzimušais Eduards (Krievijas armijā — Arkādijs) Jaunits, Arturs Ozoliņš no Vidzemes, Boļeslavs Vorkals no Latgales u. c.

Ēriks Jēkabsons ir vēsturnieks, Dr. hist., Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors. Līdzautors un autors 27 grāmatām, sastādītājs un redaktors vēl virknei izdevumu. Pēta 19. gs. otrās un 20. gs. pirmās puses Latvijas un reģiona politiskās un militārās vēstures jautājumus.

Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme" Nr. 4, 2021

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!