Esmu absolūti laikmetīga. Saruna ar Džemmu Skulmi
Foto: LETA

20. septembrī māksliniecei Džemmai Skulmei aprit 90 gadi. Lai gan viņā ir kaut kas arī no 19. gadsimta – viņas vecvecāku un vecāku piedzīvotā –, salīdzinot sevi ar šī brīža māksliniekiem, Skulme uzskata, ka ir gana laikmetīga.

Ar mākslinieci tiekamies siltā, pat sutīgā pēcpusdienā viņas mājās Mežaparkā.

Skulme teic, ka viņai nekad nav īpaši patikušas lielas svinības. Neraugoties uz to, viņa pauž prieku gan par iespēju tikties ar jaunajiem māksliniekiem, kuri šogad, gatavojoties viņas jubilejai, izstādīja darbus fonda "Mākslai vajag telpu" rīkotā akcijā, gan par topošo grāmatu, kurā, kā viņa pati atzīst, sakārtota viņas darba dzīve, gan par sarunu, kuras laikā ir iespējas dalīties ar prieku par ikdienišķām lietām.

Video: Maija Kuzņecova

Telefonsarunā sacījāt, ka jums apnikusi pārāk lielā ažiotāža ap gaidāmo jubileju... Kas jūs tajā nogurdina visvairāk?

Patiesībā mani pašreiz nogurdina tas, ka sāku atkārtoties. Es esmu lūkojusies savā mākslā - pārmaiņas man ir vajadzīgas. Atkārtošanās, rutīna, ierastība, viens un tas pats - tas mani nogurdina.

Esmu diezgan liela improvizētāja. Es tik cieši nemaz pie sevis izteiktā nepieturos. Uz lietām varu paskatīties arī mazliet no cita leņķa. Man patīk variācijas, man patīk interpretācijas, kas dažkārt ir pilnīgi pretējas. Tās dzīvei piedod to, kādēļ ir vērts dzīvot.

Nereti vēstures gaitā māksliniekiem piedēvē dažādas emocijas, idejas, motīvus, kāpēc un kā viņi konkrētus darbus radījuši. Nereti tam nav it nekādas saistības ar mākslinieka patiesajiem nodomiem, iecerēm un gaidām. Turklāt laika gaitā, mainoties un attīstoties cilvēkam, var transformēties arī mākslinieku domas par saviem darbiem. Lūdzu, pastāstiet, kā jūs sadzīvojat ar šo fenomenu!

Tu jau jautājumā un izteikumā apmēram ietvēri visu! Viss notiek tā - dažkārt negaidīti. It kā tev ir noteikts uzdevums, iesāc to lietu un pēkšņi ir kāda nejaušība, kura tik ļoti tevi novirza no tā. Savos gados es esmu sākusi meklēt nejaušībām likumsakarības - laikam tā vajadzēja, laikam tam vajadzēja ienākt prātā. Laikam tam tā vajadzēja notikt! Tas arī piešķir lietām brīnumu garšu.

[Brīdī, kad izskan vārdi "brīnumu garša" telpā iečāpo milzīgs un bezgala mīļš ņūfaundlends, kurš, luncinot asti un priecīgi izkāris mēli, knapi izspraucas caur video kameras objektīva statīvu].

Tāda, lūk, arī šoreiz bija tā neparedzamība! [Sunim] Tu nebiji paredzēta!

Kā viņu sauc?

Kerija, bet mēs viņu saucam vienkārši par Suni.

[Atgriežamies pie tā, par ko runājām, pirms ienāca Suns].

Es stipri ļaujos. Ar pasūtījumiem neielaižos. Patiesībā nekad arī neesmu tajos tālajos padomju laikos, kad bija pasūtījumu politika, tādu ceļu gājusi. Tolaik mēs ceļu cirtām pamazām, savu tēmu izvēlēdamies un uzspiezdami. Un arī paši tolaik ievirzījāmies savā atklājumu lokā un pamazām gājām neatkarības ceļu.

Arī tagad man gribas būt brīvai, pilnīgi atraisītai un neatkarīgai. Un man ir vienalga, ko par mani saka, kāds tas spriedums būs... Tas lielais spriedējs ir tikai viens. Un laiks arī būs tas soģis.

Mūsdienās daži saka, ka vīlušies Latvijas valstī. Kā jūs - viena no cilvēkiem, kuri pauda inteliģences nostāju par neatkarības atgūšanu Atmodas laikā, vērtējat: vai Latvija pēdējos 25 gados ir uz pareizā ceļa?

Tas ir jautājums par mūsu gatavību brīvībai un neatkarībai. Vai mēs bijām pietiekami gatavi? Domāju, ka maza daļā - jā. Lielāka daļa - varbūt nepietiekami. Vēl viena daļa izmantoja neatkarību un brīvību savu egoistisko mērķu labā. Viss ir vienkārši - kā notika, tā notika. Varam kritiski par to izteikties, un tas ir nepieciešams, bet, manuprāt, padomju laiks, šie 50 gadi, lielai daļai ir atstājis spēcīgu zīmi, no kuras netiekam vaļā. Tas parādās citā veidā - kā tādas zīmes. Padomisms kaut kādā veidā multiplicējas un parādās negaidītās izpausmēs.

Mākslas zinātniece Inga Bunkše žurnālā "Studija" jums veltītajā publikācijā kā nopietnu problēmu uzsver muzeju trūkumu Latvijā, kas liedz pašmāju mākslinieku jaunajai paaudzei iepazīt savu priekšteču darbus. Vai jums ir kāda ideja, kas būtu darāms, lai šo situāciju risinātu? Muzeju būvniecība un finansējuma piesaiste ir ilgstošs process, bet varbūt ir kāds "mazumiņš", ar kuru jāsāk katram pašam?

Katra iespējamība ir jāizmanto! Skaidrs ir viens - mūsu māksla visā savā modernās mākslas attīstībā tiek rādīta un ir tikusi rādīta maz un pavisam maz. Pat Rīgas mākslinieku grupas meistaru darbi tiek rādīti par maz.

Pašlaik paplašina Valsts mākslas muzeja nacionālo galeriju, bet tas paplašinājums nemaz nav tik liels. Ir saglabājušies tūkstoši dažādu mūsu mākslinieku žanru darbi. Kuru no žanriem varat savā ikdienā redzēt? Tikai drusciņ dažādās Rīgas galerijās.

Muzejā būs kaut kas no manis, no Maijas Tabakas, Borisa Bērziņa. Bet ar to ir par maz.

Mākslinieku savienībai ir ap 16 000 mākslas darbu, kas pieder viņiem, arī muzejam ir ļoti daudz darbu. Ir realizējies arī Laikmetīgā mākslas muzeja projekts. Tomēr līdz tur kaut kas sāks notikt, ir jāgaida vēl daudzi gadi.

Sākumā tas viss piederēs bankai, bet vēlāk, kā es sapņoju, pāries valsts īpašumā. Tad manis, visticamāk, vairs nebūs. Bet pašreiz ir viena brīnišķīga iespēja, jo Kaļķu ielā 1 ir atbrīvojušās telpas. Un es kopā ar "Mākslai vajag telpu" cīnos ar telpām. Ar to esmu nodarbojusies visu savu mūžu.

(..) Mēs tikai ar izcīnīšanu esam dabūjuši telpas. Tas man jau ir asinīs. Man šķiet, ka tas ir pēdējais mans uzdevums - izcīnīt telpas, pie kuru projekta strādājusi Zaiga Gaile. No pēckara mākslas pie 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta sākuma - tā būtu normāla, dabīga pāreja uz laikmetīgo mākslu. Tur būtu mūsu mākslas meistaru milzīgais potenciāls aplūkojams kā mūsu tautas bagātība.

Ja šo bagātību nerāda, tas pat ir noziedzīgi pret tautu. Iepriekš esmu pat izmetusi tādus vārdus, ka būtu jāgriežas starptautiskās organizācijās, jo no tautas tiek slēpts bagātais mantojums.

Gatavojoties jūsu jubilejai šovasar cita pēc citas notika septiņu mākslinieku - Arņa Balčus, Kristiana Brektes, Kristas Dzudzilo, Indriķa Ģelža, Raita Hroloviča, Darjas Meļņikovas un Paulas Zariņas - izstādes. Kāds ir jūsu redzējums par jaunajiem māksliniekiem?

[Jauno mākslinieku] nezināšanā neviens nav vainojams, jo nevienam no viņiem nebija iespēju mani pētīt. Galerijā neviens mans darbs neatrodas. Varbūt kādā vecā padomju laiku izdevumā kādu vienu vai divus darbus var atrast. Principā viņi neko nezina. Varbūt tikai tie, kuriem ir kādas ģimeniskas saites bijušas, zina vairāk - piemēram, Kristians Brekte vai Paula Zariņa.

Es esmu stipri variabla. Man pietika ar tiem pieskārieniem - piemēram, Indriķis Ģelzis... Es pamatīgi pazīstu visu Ģelžu ģimeni. Ar vecāko paaudzi esmu bijusi tuva. Bet viņam ir viņa jaunās dzīves mākslā uzdevums ir pavisam cits. Un viņš arī domā, ka pavisam cits. Es, savukārt atradu pavisam kaut ko citu viņa darbos. Es ielūkojos viņā kā cilvēkā - kā jaunā, skaistā būtnē, kas tiecas pēc zināmas filozofijas ar zināmu literāru pieskaņu. Man pietika ar to.

Tikmēr kritiķis var domāt, kā ir, ja uz šīm lietām raugās no skolnieka viedokļa. Bet viņš pats varbūt to tā neuztver, ka ir skolnieks. Viņš taču domā, ka viņš dara ko un kā grib.

Man patika tikšanās ar jaunajiem māksliniekiem. Tas parādīja vairākas nozīmīgas lietas - arī to, ka viņi mani nekur nevar iepazīt, turklāt tas ir visai brēcoši. Otrkārt, tas bija liels un skaists ierosinājums tik daudz gados tikties ar jauniešiem - redzēt, kādi viņi ir, kā viņi attīstās. Man bija ļoti interesanti.

Kāda ir jūsu attieksme pret provokāciju mākslā? Kā jūsu attieksme pret to laika gaitā ir mainījusies?

Es to lietu diezgan labi pazīstu. Provokācija bieži vien ir saistīta ar lielu atļaušanos, ar lielu brīvību. Ir jādomā par to, vai zini to robežu, vai pārkāp to. Māksliniekam bieži ir vēlēšanās robežu pārkāpt. Tas ir saistīts ar sakāpinātām jūtām. To starpā var būt naids, zināma agresivitāte vai pat cīņa pret kaut ko.

Manā mākslā savulaik izkopās zināma tā dēvētā ekspresivitāte. Viss ir atkarīgs no tēmas, no idejas, ko gribi izteikt, ar ko gribi bliezt jeb belzt.

Tāds, piemēram, ir jaunais mākslinieks Brekte, kurš jau ir personība, viņš atļaujas ar tādiem bliezieniem strādāt. Tos jāanalizē.

Man šajā ziņā izteiksmīgākais periods bija pēc notikumiem Čehoslovākijā 1968. gadā, kad notika čehu revolūcija, kura tika ar tankiem apspiesta. Mēs arī Latvijā interesējāmies, bijām satricināti, gaidījām pārmaiņas, kas nenotika.

Tajā laikā man radās virkne darbu, kurā bija kombinēts vēziens, atļaušanās un naids. Tā bija robežu pārkāpšana. Tolaik tie darbi nevarēja tikt izstādīti. Lai gan - kaut kur tomēr tie tika izstādīti - piemēram, Lietuvā.

Mūsu problēma bija latviešu tautas dzīve - kas notiks ar tautu, kas notiks ar mūsu mantojumu, kas notiks ar mūsu esamību? Tolaik bijām zem jautājuma zīmes kā latvieši mazākumā. Tas arī ienāca darbos - lielākā vai mazākā mērā.

Tolaik mani pašu egoistiski interesējošās personiskās glezniecības problēmas nešķita tik svarīgas. Tā glezniecība tik graujoši stipra diemžēl varbūt arī nebija. Bet tolaik ļoti aktīvi "gājām tautā", piemēram, Mākslas dienās. Bija dažādi notikumi izstādēs, kas notika dažādās pilsētās, laukos. Visur bija kāda tikšanās un saruna ar tautu. Tad varēja piedāvāt savus metaforiskos un asociatīvos tēlus un gājienus. Cilvēki ļāvās sarunai un ļāvās domai. Bija gandarījums, ka nav par velti darbs ielikts.

Es bieži saku, kad mani tagad cildina par kaut ko, ka arī man no otra ir kaut kas - spēks šīs tēmas risināt.

Runājot par šo, man tuva ir doma par mūsdienās nemodernu spēli, kuru spēlē uz pirkstiem pārliekot dažādas figūras no auklas. Šī zīme man ir palikusi kā tāds piedāvājums - ņem un dari!

Vai mūsdienās nepietrūkst šāda veida sarunu?

Patiesībā es šodien runāju zināmā mērā vakardienas valodā. Es esmu 20. gadu simteņa cilvēks. Manī vēl ir daļa no 19. gadsimta - daļa no vecvecāku mantotā, no manu vecāku piedzīvotā.

Šodienas valoda ir jau daudz izsmalcinātāka, sarežģītāka un, piemēram, katrs no tiem jaunajiem māksliniekiem jau ir ar savu kuratoru, kurš jau ir izstrādājis mākslinieka platformu. Reizēm tā nav pārāk dziļa, bet visbiežāk ļoti nopietni noformulēta. Es reizēm domāju - kāpēc tik sarežģīti? Viss taču ir viens un tas pats. Es visu mūžu esmu darījusi to pašu, ko viņi pašlaik, tikai citiem līdzekļiem. Līdz ar to - esmu absolūti laikmetīga laikmetam, kurā es dzīvoju.

Pirms pieciem gadiem jubilejas saistībā sacījāt, ka jūsu padarītais glezniecībā "nav pietiekams". Atļaušos pieņemt, ka nekas daudz šajā lietā nevarētu būt mainījies. Pie kā jūs strādājat pašlaik?

Pašapmierinātības man ir maz. Tagad iznāks grāmata par mani - bieza, liela, smaga, droši vien dārga. Skaists izdevums, kurā mani, pateicoties labvēļiem, ir sakārtojuši. Manas atvilktnes ir sakrāmētas un mani plaukti ir satīrīti. Grāmatā esmu tā labi salikta un pašai man ir kā brīnums, ka to tomēr varēja no manis dabūt. Man pašai brīnumainā kārtā man caur to bija iespējams dāvāt zināmu apmierinātību.

Pašreiz strādāju pie tā, kas mani mīlošam skatītājam varētu šķist diezgan provokatīvi. Arī grāmatai uz vāka ir darbs, kas ir ar zināmu ironiju, bērnišķīgumu, atgriešanos bērna skatījumā, kuru es ar savu garo pieredzi redzu, ka bērns ir ļoti tuvu tam, pie kā nonāk lielie meistari gala beigās. Es drusku atraisos no visiem - arī no sabiedrības skatījuma uz mani. Esmu mazliet izaicinoša! Un man ir vienalga, ko saka par mani!

Es gribu būt tāda! Tur ir arī kaut kas, kas mani dzīves laikā ir mazliet stindzinājis un biedējis.

Droši vien māksliniekam, tāpat kā jebkuram cilvēkam, ir dzīvē gadījušies īpaši aizkustinājuma mirkļi. Lūdzu, pastāstiet kādu īpašu gadījumu!

Man tās ir ar ikdienu saistītas lietas - ar bērnu, ar putnu, ar suni, ar kaimiņu suni, ar pastnieku saistītas lietas. Arī ar mākslā radīto... Kad ieraugi, nodomā - kā man tas neienāca prātā? Manī ir gandarījums, ka manī nav skaudības, bet ir tāds prieks, ka man gribas tam cilvēkam tūlīt zvanīt un to pateikt. Tiesa, bieži gan to neizdaru, bet tie ir mirkļi, kas liecina - tevī tas radošais gars mīt un to savu prieku vari dāvāt cita padarītajam vai kaut kam vienkāršam.

Es, piemēram, skatos televīzijā raidījumus par dzīvniekiem - kā ikviena tantiņa vai onkulis. Es varu sajūsmināties par kādu tārpu vai kukaini, kurš var pārvietoties ar saviem taustekņiem!

Mūsu telefona sarunā sapratu, ka jums patīk modernās tehnoloģijas. Lūdzu, pastāstiet, ko izmantojat ikdienā!

Patiesībā, visai maz. Neesmu sevišķi zinoša, ja runa ir par tehnoloģijām. Ar elektrību man ir sliktas attiecības - salabot es neko nevaru. Datoru es arī neapguvu. Mazdēls man nopirka "iPad" - tagad man ir liels prieks, ka to es apguvu.

Tomēr kopumā sievietes, manuprāt, ir spējīgākas. Es, kā sieviete, turklāt savu gadu jau zināmā nevarībā, esmu izstrādājusi paņēmienus, kā es mazgāju traukus, man šķiet, ka es tur izgudroju jaunus paņēmienus, lai lietas racionalizētu. Racionalizācijas paņēmieni man rodas klāt arvien jauni.

Man diezgan labi patīk pārmaiņas. Esmu bieži vien gatava dažādām pārmaiņām. Kad vēl pa pilsētu staigāju, bieži vien varēju ieiet kafejnīcā, pat restorānā, pasūtīt kaut ko interesantu un glāzi vīna izdzert... Līdzīgā reizē satikāmies ar Imantu Ziedoni...

Kas, jūsuprāt, dzīvē ir svarīgi?

Mīlestība. Tā dod vēl tik ļoti daudz ko - papildus labvēlību, cilvēkmīlestību. Kad pats esi mīlošs, tad tu visu pasauli gribi mīlēt. Tas, kuram ir izdevies mīlestību baudīt, tam tā mīlestība paliek. Mīlestība vada, saglabājas tevī kā daļa, orgāns vai matērija, kas tevī darbojas un tāpēc tu izvairies no sliktā. Mīlestība dod arī pozitīvismu, kas man palīdz dzīvot. Un palīdz piedod. Un palīdz aizmirst.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Džemma Skulme
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Esmu absolūti laikmetīga. Saruna ar Džemmu Skulmi

Komentāri
Komentēšana atļauta tikai reģistrētiem lietotājiem!
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus