Runājot par to, kāpēc muzejs paudis vēlmi pievienoties Kara muzejam, Zaļais teica, ka tā varētu būt viena no iespējām. Viņš atzīmēja, ka pagājušā gada janvārī muzeju apmeklēja Valsts prezidents Egils Levits, kurš pēc ekspozīcijas apskates tikās ar 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības pārstāvjiem, ar kuriem bijis vienisprātis, ka muzejam no privātas iniciatīvas ir jākļūst par institūciju ar valstisku raksturu.
Pēc muzeja direktora paustā, doma par iespējamu pievienošanos Kara muzejam radusies tāpēc, ka abu muzeju tematikas ir saistītas, jo Latvijas valsts vēsturē ir bijuši divi tautas pretošanās gadījumi – pirmais ir Latvijas neatkarības karš, kur latvieši nosargāja savu neatkarību, bet otrais – 1991. gada janvāra barikādes, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji aizstāvēja valsts brīvību.
"Abas bija brīvības cīņas, kur vienā gadījumā neatkarību nosargāja ar ieročiem, bet otrā – bez. Barikāžu muzejam ir lielāka saistība ar Kara muzeju, kurš arī pēta šos jautājumus. Jāpiemin arī tas, ka pašlaik vislielākā ekspozīcija par barikāžu laiku atrodas mūsu muzejā, nākamā vislielākā – Kara muzejā," pauda Zaļais, norādot, ka Barikāžu muzejs ir dibināts 2001. gadā, bet Kara muzejs materiālus par barikāžu laiku sāka vākt no tā mirkļa, kad barikādes bija uzceltas.
Toreiz, uzreiz pēc barikādēm, Kara muzejs sāka ievākt dalībnieku atmiņas, plakātus un dažādos tā laika priekšmetus. Barikāžu muzeja direktora ieskatā, ja abus šos krājumus – Barikāžu un Kara muzeja – apvienotu, tas būtu ļoti vērtīgi pētnieciskajam darbam par otru neatkarības cīņas laiku. Zaļais norādīja, ka vislabākais scenārijs būtu, ja Barikāžu muzejs kļūtu par valsts muzeju. Viņš skaidroja, ka privātai atmiņas institūcijai esošajā muzeju sistēmā kļūt par valsts muzeju nebūtu īsti pareizi.
Runājot par finansiālajām grūtībām, Zaļais uzsvēra, ka tādas muzejam jau ir bijušas diezgan ilgu laiku, piemēram, brīdī, kad palielinājās finansējums valsts muzejiem. Viņš atzīmēja, ka privāts muzejs tādam līmenim nespēj tikt līdzi, turklāt Covid-19 laikā šis jautājums ir ārkārtīgi smags. Jautāts, vai muzejam ir iespējams samazināt štata darbinieku skaitu, muzeja direktors atbildēja noraidoši, jo tam nav nedz apkopējas, nedz zāles uzraugu – ekskursiju laikā par zāles uzraugiem strādā muzeja speciālisti.
Jautāts, ko Barikāžu muzeja direktors domā par iespējamu pievienošanos Okupācijas muzejam, viņš atzīmēja, ka arī tas ir privāts, ne valsts muzejs. Turklāt okupācijas un barikāžu tēma ir divas ļoti atšķirīgas, un tad drīzāk varētu runāt par pievienošanos Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, viņš teica.
Runājot par muzeja tālāko darbību, Zaļais norādīja, ka tiklīdz beigsies ārkārtas situācija un muzeji atkal varēs vērt savas durvis apmeklētājiem, muzejs to darīs. Tāpat viņš norādīja, ka saņēmis vairākus zvanus no barikāžu dalībniekiem, kuri izteikuši piedāvājumu vākt ziedojumus Barikāžu muzeja pastāvēšanai. Savukārt, ja pēc 7. februāra ārkārtas situācija tiks pagarināta un muzeji nevarēs uzņemt apmeklētājus, direktors atzina, ka līdz gada beigām muzejs "noturēsies virs ūdens, tomēr tālākais nav zināms".
Barikāžu muzeja direktors arīdzan norādīja, ka izaicinājumu sagādā ne tikai pastāvīgais darbs pie finansējuma meklēšanas un piesaistīšanas, bet arī kadru mainība, kas vidēji ir lielāka nekā citos muzejos. Darbā tiek pieņemti Latvijas Universitātes vēstures fakultātes studenti, kuriem nav darba pieredze. Pāris gadu laikā viņi apgūst profesiju un gatavos speciālistus darbā pieņem citi muzeji.
"Es veicu nelielus aprēķinus un šo gadu laikā mūsu bijušie darbinieki strādā vairāk nekā astoņos Latvijas muzejos. Mēs neesam šķīrušies ar naidu, algu ziņā ar citiem muzejiem mēs neesam konkurētspējīgi," atzina Zaļais.
Jautāts, ar kurām amatpersonām Barikāžu muzejs plāno runāt, lai lobētu ideju par muzeja pievienošanu kādam no valsts muzejiem, Zaļais atzina, ka šo situāciju vajadzētu pārrunāt ar Kultūras ministriju un kultūras ministru Nauri Puntuli (NA).
