9. aprīlī Hardija Lediņa kafejnīcā (mūzikas veikals "Upe", Vaļņu iela 26) notika otrs lasījums ciklā "Četri gadalaiki". Atsevišķas Jura Boiko un Hardija Lediņa absurdā romāna "ZUN" nodaļas (burtnīcas) lasīja vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs un literāti Kārlis Vērdiņš, Aivars Eipurs un Liāna Langa. Pasākumu organizēja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs Hardija Lediņa gada ietvaros.
Romāns "ZUN" tapis 1977.-1978. gadā, bet dienas gaismu ieraudzīja daudz vēlāk, kad to izdeva Laikmetīgās Mākslas centrs saistībā ar izstādi "Robežpārkāpēji" 2005. gadā. Juris Boiko kopā ar klasesbiedru Hardiju Lediņu sacerēto darbu raksturojis kā kaut ko "starp dzenbudismu un Kalifornijas hi-tech filosofiju."
"Lasīt "ZUN" nozīmē piedalīties laikā, kas it kā ir pagājis (ārpusē), bet joprojām klātesošs (iekšienē). "ZUN" nav tikai teksts, kas dažkārt saskan ar kādu personiski pazīstamu situāciju vai notikumu, jo ārpus šiem gadījuma impulsiem ir vēl cits jēgas slānis. "ZUN" atrodamās norādes uz noteiktu laiku un telpu nav piesaistītas kādam pagātnes fragmentam, jo tas ir laiks, kas nav pagājis vai zudis. Šis romāns nav bēgšana izdomātā realitātē, jo no sevis aizbēgt nav iespējams - var tikai paskatīties uz sevi no malas. Tāpēc lasot "ZUN", "nekad nelej ūdeni garām puķu podam,"" saka Mārtiņš Mintaurs.
Savukārt Kārlis Vērdiņš par romānu stāsta: "Romānu "ZUN" es neuztveru kā romānu, bet drīzāk kā avangardisku valodas eksperimentu, kura tīšās nepareizības un normu pārkāpšanas iepazīšana sniedz mazu apskaidrības brīdi."
