Jāatzīmē, ka tas jau ir otrais profesora dažu gadu laikā tapušais pētījums un vienlaikus turpinājums 2015. gadā izdotajai grāmatai "Latvijas ārējie ekonomiskie sakari. 1919.–1940. gads".
Abas Aivara Strangas monogrāfijas balstās rūpīgās avotu un literatūras studijās, tās ir bagātas, brīžiem pat varētu šķist, ka pārāk bagātas ar faktu materiālu. Visā skaitļu un laikabiedru izteikumu citātu jūrā autors ir konsekvents – viņš dzelžaini aizstāv klasisko liberālo ekonomikas teoriju. Tikpat konsekventa ir profesora asā kritika, kuru viņš vērš pret Kārli Ulmani un viņa īstenoto ekonomikas valstiskošanas politiku.
Aivara Strangas pret Kārli Ulmani vērstā kritika ir tik tiešām iznīcinoša. Autors soli pa solim detalizēti un argumentēti izgaismo autoritārā režīma ekonomisko un arī sociālo (arī tai autors pievēršas) politiku, tās tuvredzīgumu un galu galā radīto postu. Darba roku trūkums laukos, ekstensīvā rūpniecības attīstība, atkarība no importa izejvielām, nepanesami smagās subsīdijas zemniekiem, pārmērīgās būvniecības programmas, ierēdņu armijas, valsts pārmērīgā iejaukšanās it visās dzīves jomās, neremdināmā plānošanas un kontroles tieksme – Ulmaņa režīms nespēja rast risinājumu visām šīm problēmām un Otrā pasaules kara sākumā nonāca ekonomiskā un sociālā strupceļā. Neatbildēts paliek jautājums – vai demokrātisks režīms būtu rīkojies citādi? Uz to ir grūti atbildēt, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka Kārlis Ulmanis tikai turpināja demokrātiskajā posmā aizsākto ekonomisko politiku, kuru savukārt spēcīgi ietekmēja vēl cara laika priekšstati par saimniekošanu. Tomēr, neskatoties uz mūsu ekonomikas "nacionālajām īpatnībām", uzņemoties "vadoņa" lomu, viņš arī uzņēmās visu atbildību par Latvijas nākotni.
Tomēr, neskatoties uz to, ka stāsts par "labajiem ulmaņlaikiem" turpinās dzīvot par spīti visam, ekonomikas vēstures pētījumi, tostarp un varbūt it īpaši par 1934.-1940. gadu, ir ļoti nepieciešami. Varētu teikt, ka Aivara Strangas grāmata ir novēlojusies par 10 gadiem, jo tajā tiek skaidri parādīts, kā nebūtu jāmēģina pārvarēt ekonomisko krīzi. Domāju, ka mēs vēl labi atceramies "Gāzi grīdā" aicinājumus, un zināmā mērā 30. gadu politikā mēs varam redzēt, kas no tā visa galu galā parasti sanāk. Kāds vēstures entuziasts, pētot 30. gadu Latvijas nacionālā ienākuma dinamiku, bija ļoti pārsteigts, ieraugot, ka vēl 1938. gadā un patiesībā arī vēl 1939. gadā nebija sasniegts pirmskrīzes līmenis. Tieši šis bija laiks, kad Latvija sāka atpalikt no Somijas un bija ielikti pamati, lai padomju okupācijas vara viegli aprītu Latviju ne tikai politiski, bet arī ekonomiski. Aivara Strangas monogrāfija lieliski izskaidro, kādēļ tas tā notika.
Otra lieta, kura nav zaudējusi aktualitāti Kārļa Ulmaņa politikas kontekstā, ir mācība par to, pie kā noved aroganta pašslavināšanās. Kārlis Ulmanis piesavinājās ekonomiskās krīzes pārvarētāja laurus, lai gan saprotams, ka neviena persona, lai cik tā būtu ievērojama, ne tagad, ne toreiz nevar saņemt šādu godu. Visa Latvijas sabiedrība piedzīvoja un pārdzīvoja krīzi, un arī izķepurojās no tās visi kopā. "Veiksmes stāsta" populisms sabiedrībai ir bijis kaitinošs visos laikos, jo tas ir zemisks politiskā kapitāla iegūšanas veids un nekad nav veicinājis valsts iekšējo stabilitāti vai nacionālo drošību. Iespējams, tā bija viena no lielākajām Kārļa Ulmaņa kļūdām, kuru, tiesa gan, ar personības kultu apsēstais vadonis nevarēja nepieļaut.
