Jānis Šiliņš: Maija 'kalendāra kari' turpinās – ko darīt ar 22. maiju?
Foto: F64

9. maija svinības Rīgā pie Uzvaras pieminekļa jau otro gadu pēc kārtas aizvadītas paklusi. Covid-19 ir ienesis savas korekcijas, un 9. maija svinētājiem bija vai nu savas aktivitātes jāpārnes uz sociālajiem tīkliem, vai jārod kādi jauninājumi. Tā, piemēram, Salaspils aktīvisti aicināja ļaudis iedegt lukturīšus viedtālruņos. Nepazīstot organizatorus, grūti gan pateikt, no kurienes viņi smēlās iedvesmu šādai akcijai – vai no Baltkrievijas opozicionāriem, vai Navaļnija atbalstītāju aktivitātēm Krievijā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Otrā pasaules kara noslēguma diena gan nav vienīgais maija datums, kas ir šķēlis un dažbrīd joprojām šķeļ Latvijas sabiedrību (vai vismaz izglītotāko tās daļu). Pēdējos gados arvien aktīvāk sabiedrībā tiek apspriests un sociālajos tīklos komentēts 22. maijs – diena, kad Rīga 1919. gadā tika atbrīvota no komunistu režīma. Vācbaltiešu kopienai šis datums kļuva par vienu no svarīgākajiem viņu vēsturiskajā atmiņā, un šo dienu Baltiju pametušie vācieši ilgus gadus atzīmēja arī trimdā. Latvijas oficiālās iestādes aicināja pieminēt nevis 22., bet 23. maiju – dienu, kad vācbaltiešu atbrīvotajā Rīgā iesoļoja pulkveža Jāņa Baloža komandētā latviešu brigāde.

Visus pirmskara gadus maija beigas tika gaidītas ar zināmām bažām – vai atkal gaidāmi kādi starpgadījumi un ekscesi? Skaļākais notikums, kas satricināja Latvijas sabiedrisko domu un atbalsojās pat ārzemēs, bija 1929. gadā par godu Rīgas atbrīvošanas desmitgadei atklātā landesvēra brāļu kapu kompleksa spridzināšana. Vēl pēc 10 gadiem, 1939. gadā, tuvojoties Otrā pasaules kara vētrām, svinības jau notika pavisam citā gaisotnē – Kārlis Ulmanis un kara ministrs Jānis Balodis centās kara cirvi nogrūst dziļāk pagultē un organizēja vērienīgas kopīgas svinības ar vācbaltiešu un Vācijas viesu piedalīšanos.

Interese par vācbaltu kultūras mantojumu, avantūrista Andrieva Niedras reabilitēšana (viņa "fanu klubs", šķiet, aug katru gadu) un daudzās nosvinētās simtgades, ir atkal aktualizējušas 22. maiju kā kontroversālu vēsturisku datumu. Zinu, ka savā "Facebook" jaunumu joslā šajā dienā redzēšu ne vienu vien ierakstu par šo datumu. Varbūt atkal sagaidīšu enerģiskā Jāņa Danosa zvanu, kurš jau daudzus gadus cenšas panākt 22. maija ievietošanu svinamo un atzīmējamo dienu kalendārā.

Zinu arī, ka pār 22. maija svinētāju galvām kā parasti gāzīsies (vismaz sociālajos tīklos) neapmierinātības vētra. Sak, ko tur svinēt! Vai "balto teroru" un tūkstošiem latviešu apšaušanu, kas sekoja 22. maijam un Rīgas "atbrīvošanai"? Vai tad 22. maijā svinēsim landesvēra uzvaru pie Rīgas un 23. jūnijā uzvaru pār landesvēru pie Cēsīm? Galu galā, kāda gan mums daļa gar vācu uzvarām pret latviešu "sarkanajiem" strēlniekiem?

"Baltā terora" ēnā

Lielākais šķērslis 22. maija "reabilitācijai" ir vardarbības vilnis, kas pāršalca Rīgu pēc tās atbrīvošanas. Vēsturnieki to dēvē par "balto teroru", kas esot bijusi atbilde uz komunistu īstenoto "sarkano teroru". Cik daudz cilvēku tika nošauts maija beigās un jūnija sākumā, mēs, visticamāk, nekad neuzzināsim. Aplēšu amplitūda ir ārkārtīgi plaša – no 200-300 līdz 3000-3500 upuriem. Es vairāk sliecos pievienoties franču, angļu un amerikāņu misiju vērtējumiem, ka landesvēra, dzelzsdivīzijas un Baloža brigādes (jā, viņi arī šāva, tiesa gan daudz mazākos apmēros) nošauto skaits sasniedza aptuveni 500 personas. Varētu pievienot vēl dažus simtus, kuri tika nogalināti ārpus svešu acu redzesloka, un iegūt visai reālistisku upuru skaitu – aptuveni 700 līdz 800 cilvēku.

Strīdēties par to, vai tas ir daudz vai maz, droši vien būtu amorāli un nekorekti. Vēlos kontekstam tikai minēt divus kvantitatīvus apsvērumus. Pirmkārt, divu nedēļu laikā pēc Rīgas atbrīvošanas tika nogalināts gandrīz tikpat daudz cilvēku, cik piecu mēnešu ilgajā "sarkanajā terorā". Otrkārt, Rīgā maija beigās dzīvoja aptuveni 3500 komunistu un vēl pāris tūkstoši miliču un padomju darbinieku, kuri nebija iestājušies partijā, bet bija aktīvi režīma atbalstītāji. Lielākā daļa no viņiem nepaspēja aizbēgt un pēc Rīgas atbrīvošanas palika pilsētā. Un te nu 22. maija nosodītāji var sacīt, ka "baltais terors" bija daudz briesmīgāks par "sarkano", un ka patiesībā ar tā palīdzību tika īstenots genocīds pret latviešu tautu. 22. maija apoloģēti, savukārt, var cirst pretī, ka terors taču bija vērsts pret komunistiem, bet to taču bija tik daudz! Varbūt vajadzēja šaut pat vairāk?

Piebildīšu, ka "Baltajam teroram", kas plosījās Rīgā ir trīs visai interesanti aspekti. Pirmais – izrēķināšanās ar gūstekņiem un noķertajiem komunistiem nebija spontāna, bet iepriekš plānota. 7. maijā apstiprinātajā pašā pirmajā Rīgas ieņemšanas plānā "Kakerlak" ("Tarakāns"), kuru izstrādāja Vācijas armijas 6. rezerves korpusa štābs, bija norādīts, ka pēc Rīgas ieņemšanas ir jāizrēķinās ar visiem naidīgajiem elementiem pilsētā. Otrais – visbrutālākā izrēķināšanās notika Vācijas armijas Dzelzsdivīzijas kontrolētajā Rīgas daļā (Rīga bija sadalīta četrās atbildības zonās starp vācbaltiešu, latviešu, krievu un vācu vienībām). Vācijā savervētie algotņi bija ārkārtīgi nežēlīgi, un šo noziedznieku atmiņās bieži pavīd arī rasistiski motīvi – daudziem no viņiem karš Baltijā bija "rasu karš", kur tumšādaino afrikāņu vieta nācās tikt galā ar gaišākas krāsas iezemiešiem. Trešais – "baltais terors" pārtrūka kā pēc burvju mājiena, kad angļu, franču un amerikāņu virsnieki piedraudēja landesvēra komandierim Vācijas armijas majoram Alfrēdam Felčeram, ka par notiekošo viņš būs personīgi atbildīgs. Šie fakti liecina par to, ka "balto teroru" izplānoja, īstenoja un vadīja Vācijas armijas virsnieki, cenšoties šajā noziegumā ievilkt un "sasmērēt" gan latviešu, gan vācbaltiešu un krievu karavīrus.

Vai "pučistu" triumfs?

Otrs pārmetums, kuru parasti vērš pret 22. maiju, ir apgalvojums, ka Rīgu taču atbrīvoja Niedra un viņa piekritēji, kuri gāza likumīgo Kārļa Ulmaņa valdību 16. aprīļa apvērsumā. Vācbaltiešu glorificētais landesvēra Trieciennodaļas komandieris Hanss fon Manteifelis, kurš krita ielu kaujās Rīgā netālu no Citadeles cietuma, taču bija galvenais "pučists"!

Niedras piekritēji un Manteifeļa apbrīnotāji, protams, no šādiem pārmetumiem nekautrējas un šo aspektu pat uzsvar – redz, bez Niedras un Manteifeļa Rīga vēl tagad būtu komunistu rokās! Tomēr man viņus nedaudz jāapbēdina. Vispirms jau tādēļ, ka Niedram ar Rīgas atbrīvošanu 22. maijā (lai kā viņš pats to necenstos pierādīt) nebija nekādas tiešas saistības. Valdības vadīšanu viņš uzņēmās jau pēc uzbrukuma operācijas apstiprināšanas un nevienā valdības sēdē Niedra pat neizvirzīja jautājumus, kas būtu saistīti ar Rīgas atbrīvošanu vai normālas dzīves atjaunošanu jau atbrīvotajā pilsētā.

Savukārt Manteifeļa personīgā traģēdija bija ne tikai viņa pāragrā un neapšaubāmi traģiskā nāve, bet arī tas, ka 16. aprīļa pučs par veselu mēnesi aizkavēja Rīgas atbrīvošanu no komunistiem, prasot ne vienu vien simtu vācbaltiešu dzīvību. Hansa, viņa māsasvīra barona Nolkena un vairāku citu landesvēra karavīru bojā eja 22. maijā palīdzēja vācbaltiešiem "piesavināties" Rīgas atbrīvotāju godu. Starp citu, par to bija ļoti neapmierināti Dzelzsdivīzijas karavīri, kas vēlāk radīja abu vienību starpā visai lielas nesaskaņas. Arī latviešu karavīros šis apstāklis radīja dziļu rūgtumu, kas bija pateicīga augsne, lai izplatītos uzskats, ka vācbaltieši speciāli ir novilcinājuši Jāņa Baloža komandētās brigādes iesoļošanu Rīgā.

Kurš uzvarēja 22. maijā?

Ne vienu vien iedzīvotāju (nemaz nerunājot par vēstures zinātājiem) izbrīna ik gadus 9. maijā krievu valodā dzirdamie saukļi "varam atkārtot!", uzraksti uz Vācijā ražotām mašīnām "uz Berlīni" un ordeņi un lentītes pie pulveri neostījušu ļaužu krūtīm. Tikpat ārēji absurdi un iekšēji loģiski ir bijuši vācbaltiešu mēģinājumi pozicionēt 22. maiju kā tikai savu uzvaru. It kā šāda uzvara būtu bijusi iespējama bez latviešu brigādes un kņaza Antola Līvena komandētās krievu vienības. Vēl vairāk – it kā šāda uzvara būtu bijusi iespējama bez latviešu tautas atteikšanās kalpot komunistu režīmam, kas izpaudās masveida dezertēšanā no Padomju Latvijas armijas. No otras puses, mēs varam arī labi saprast tā laika vācbaltiešu kopienu un tās vērtību paudējus šodien – līdzīgi kā 9. maija svinētājiem, viņiem nav daudz vērā ņemamu vēsturisku uzvaru, ap kurām būvēt savu identitāti.

Manuprāt, 22. maija pozitīvā vēsts, atmetot svešo varu politiskās manipulācijas un pastrādātos noziegumus, saistās ar parasto ierindas karavīru gatavību vienoties cīņai pret kopīgu ienaidnieku – komunismu. Šajā nozīmē 22. maijs bija latviešu, krievu un vācbaltiešu karavīru pirmā lielā kopīgā uzvara. Vai tas ir pietiekami nozīmīgs arguments, lai pārtrauktu nejēdzīgos strīdus un savstarpējo ķengāšanos? Droši vien, ka ne. Bet vai tas ir pietiekami, lai mēs neaizmirstu pieminēt 22. maiju? Ceru, ka jā.

Tags

recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form