Ar šo rakstu uzsākam sēriju – "Māksla nezinīšiem", kurā dažādi eksperti saprotami un vienkārši skaidro, kas jāzina, lai visu skaisto baudītu pēc pilnas programmas.
Kā pirmā eksperte uz sarunu aicināta Helēna Demakova – mākslas kritiķe un kuratore, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja, Baltijas jaunā mākslinieka balvas žūrijas locekle, Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskā telpā" kuratore. Pateicoties viņai, Rīgā dažādās vietās parādījušies vairāki neparasti mākslas objekti. Par mākslu Rīgas ielās – mūsu turpmākajā sarunā.
Kā saprast, ka mūsu priekšā ir mākslas darbs, nevis vienkārši pīlīte vai lauva, kas maksā bargu naudu?
Manuprāt nevajag pārāk sevi apgrūtināt ar domām – vai mūsu priekšā ir vai nav māksla. Ja cilvēkā tiek raisītas kaut kādas jūtas – tas jau ir brīnišķīgi, viņš jau bagātinās. Mans padoms – nekautrējieties, jūtieties brīvi, izrādiet emocijas. Esmu divas reizes tikusies ar Dalailamu un vienā no reizēm viņam pajautāju, kas ir mūsu dzīves virsuzdevums? Viņš atbildēja: "Būt laimīgiem!"
No otras puses, arī mēs, eksperti, nedrīkstam būt augstprātīgi. Jācenšas pat bērniem izskaidrot, kādi slēpti vēstījumi atrodami mūsdienu mākslas objektos, un labos darbos tādi nešaubīgi ir.
Jā, padziļinātai laikmetīgās mākslas izpratnei ir nepieciešamas zināmas prasmes un papildus informācija. Tas attiecas ne tikai uz laikmetīgo mākslu. Piemēram, vai cilvēks, kurš nav pazīstams ar Bībeles sižetu, var saprast, ko nozīmē nogriezta galva uz paplātes un neuztvert to kā mākslinieka sadistiskās novirzes.
Protams, mūsdienu mākslā paskaidrojumi ir īpaši svarīgi. Robina Huda dzimtajā pilsētā Notingemā ir brīnišķīgs slavenā indiešu mākslinieka Aniša Kapūra radīts sfērisks objekts – "Debesu spogulis" ("Sky Mirror"), kas atspoguļo visu apkārt esošo, šķiet tajā ietverta visa pasaule. Taču aptaujas liecina, ka vietējiem daudz labāk patīk reālistiskā lidojošā zirga skulptūra (atrodas virs vēsturiska iepirkšanās centra ieejas – red.) Šādā darbā skatītājam viss uzreiz ir skaidrs un saprotams.
Jebkurā, pat visabstraktākajā Polloka vai Rotko darbā aiz jebkurām savērptajām līnijām un krāsu laukumiem, kas paši par sevi var patikt un var nepatikt, slēpjas mākslinieka pārdomāta koncepcija, kas ir saistīta ar autora kultūrpieredzi un saknēm viņa sajūtām mūsdienu pasaulē.
Kurš izlemj, kādi vides objekti parādīsies pilsētā?
Līdz ar savu balsojumu pašvaldību vēlēšanās, rīdzinieki savu izvēli deleģē Rīgas domei, kas ir pilnvarota pieņemt arī šādus lēmumus. Ja veiktu aptaujas uz ielas, cilvēku viedokļi un gaumes pamatīgi atšķirtos. Par mākslas darba vērtību var spriest tikai šajā jomā zinoši cilvēki.
Visās rietumvalstīs ir īpašas mākslas programmas, kas piešķir gan privāto, gan valsts naudu gan pilsētvides mākslas objektiem, gan cilvēku izglītošanai šajā jomā. Piemēram, Čikāgas ielās ir aptuveni 700 dažādu mūsdienu mākslinieku darbu, bet Berlīnē, Berlīnes mūra vietā autoražotājs "Daimler-Benz" ir izstādījis 14 augstvērtīgus darbus, ko radījuši tādi pasaulslaveni mākslinieki kā Džefs Kūnss, Roberts Raušenbergs, Kīts Harings un citi.
Austrumeiropa šajā ziņā ir atpalikusi. Padomju laikā šāda veida māksla nevarēja sūdzēties, bet vēlāk tam nebija naudas.
Krievu mākslinieks Dmitrijs Gutovs, kura "Gondola" iekārta mākslas muzeja Rīgas birža ātrija griestos stāstīja kā 90. gados viņš tika uzaicināts kā kurators veidot pilsētvides objektu programmu Maskavā. Viņš vienojās ar jaunajiem māksliniekiem, bet drīz vien saskārās ar problēmu, ka maksāts tiek pēc klasiskiem standartiem – nosacīti runājot, ja skulptūrai nav roku un kāju, tad grūti aprēķināt tās cenu. Birokrātija izrādījās nepārvarama un programma tika slēgta.
Rīga ir vienīgā Austrumeiropas pilsēta, kurai ir publiska laikmetīgās mākslas programma. Turklāt tā tiek finansēta no privātiem līdzekļiem no Borisa un Ināras Teterevu fonda, kas pirms trim gadiem noslēdza sadarbību ar Rīgas pilsētu. Tika piesaistīti zinoši eksperti – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis un pilsētas galvenais arhitekts Gvido Princis. Plānots, ka šī programma tiks īstenota līdz 2018. gadam, un uz valsts simtgadi Rīga kļūs par reģiona mūsdienu mākslas galvaspilsētu.
Atlase ir ļoti stingra, ne mazāk dzelžaini ir tehniskie nosacījumi. Piemēram, "Gondolas" dokumentāciju sagatavoja gadu. Kad es noskaidroju, ka troses, kam būs jātur 200 kilogramu smagais objekts, ir izgatavotas Ķīnā un paredzētas vien 20 kilogramiem, viss tika apturēts. Līdzīgi bija ar pieminekli Mārim Liepam. Mēs taču to darām daudziem gadu simtiem. Mūsu vairs nebūs, bet šie objekti stāvēs.
Kāpēc vāzei pie LNB trūkst viena ceturtā daļa?
Vispār šim mākslas darbam "Lielā vāze", ko radījis mākslinieks Ojārs Pētersons, ir trīs daļas. Vāze, kas atrodas pie Gaismas pils, sver 15,5 tonnas un uz tās virsmas ir 14 tūkstoši keramikas flīzīšu, kas kopā veido 18. – 19. gadsimta apgaismības ideju nesēja Garlība Merķeļa darba "Vidzemes senatne" fragmentu, kas, jāatzīst, vietām nav nemaz tik komplimentārs latviešiem. Šī fragmenta publikācija Nacionālajā bibliotēkā ir pieejama ikvienam septiņās valodās, tā tad arī ir trešā šī objekta daļa.
Kāpēc vāze? Tā ir klasiska forma, kas saglabājusies no antīkās kultūras. No tiem laikiem arī nāk vēlme pēc savas telpas brīviem cilvēkiem. Uzskatāmākais piemērs ir Aleksandrijas bibliotēka. Tāpat šī vāze atspoguļo kultūras situāciju Latvijā dažādos laikos. Viena ceturtā daļa šī objekta atrodas satiksmes aplī pie Akmens tilta nobrauktuves. Tādējādi abas šīs vāzes daļas ir uz ass, kas norāda uz topošo Laikmetīgās mākslas muzeju Skanstes rajonā.
Tātad, aplūkojot šo objektu, nemaz nav obligāti ieciklēties uz saistību ar antīko pasauli. Kādam būs pietiekami, kā iesaka arī pats autors, papriecāties par vāzes dzīvespriecīgo oranžo krāsu, kas tik reti ir sastopama Latvijā. Vai, kā iesaka mecenāts Boriss Teterevs, mēģiniet atrast uz vāzes savu vārdu vai sava mīļotā cilvēka vārdu – viņš ir pārliecināts, tas garantē mūžīgu mīlestību un ģimenes laimi.
Starp citu, šādu mākslas objektu, kas sastāv no vairākām daļām, tēvs ir amerikāņu konceptuālists Roberts Smitsons, kurš 70. gados radīja gigantisku arhaisku spirālveida molu (Spiral Jetty) ezerā Jūtas štatā. Šis darbs sastāv no pašas spirāles, esejas par šo spirāli un filmas.
Zīmīgi, ka viens no Sīrijas bēgļiem, kas tika uzņemts Latvijā – uzņēmējs un tulks – par piemiņu nofotografējās pie diviem objektiem – Brīvības pieminekļa un Lielās vāzes. Tieši šie skati viņam asociēsies ar Latviju.
Kāpēc Māra Liepas ģimenei nepatīk baleta leģendai veltītais piemineklis pie LNO?
Bija divi galvenie iemesli, kāpēc viedokļi atšķīrās. Pirmkārt, Māra Liepas bērni domāja, ka nauda piemineklim tiks vienkārši pārskaitīta uz baletdejotāja fondu un viņi tad rīkosies tā, kā uzskatīs par vajadzīgu, tomēr tā nenotika. Turklāt Andrim Liepam bija savs priekšstats, kādam jāizskatās piemineklim – un šis iedomātais priekšstats man atgādina Maskavas galvenā mākslinieka Zuraba Certeli stilu, kas mūsu mentalitātei būtu pilnībā nepieņemami.
Ilgu meklējumu rezultātā mēs palikām pie Baltijas un pasaules kontekstā paša pazīstamākā – igauņu mākslinieka Jāna Tomika, kuram ir bijušas izstādes pasaules slavenākajos muzejos. Neviens latviešu mākslinieks, diemžēl, pagaidām tādu starptautisku atzinību nav sasniedzis. Viņš strādāja kopā ar pieredzējušu skulptoru, savu tautieti Jiri Ojaveru. Šajā objektā ir izdevies apvienot reālismu – vīrišķību, kanonisku Māra Liepas pozu ar mūsdienu mākslas ekspresiju.
Tas nav vienkārši tikai piemineklis Mārim Liepam, tas ir mākslas darbs mūžībai, kas iemieso un raksturo baletu. No tiltiņa puses skatoties, tas izskatās, kā Maļeviča kvadrāts, no skvēra puses ir redzama ir tikai līnija. Postaments ir kā skatuves simbols, ko māksliniekam atņēma, "lauza" zem viņa kājām, neļāva dejot.
Mūsu mākslinieki apvainojās, ka šis gods – radīt pieminekli Mārim Liepam – tika igauņiem. Bet ko lai dara, ja latviešu iesniegtie maketi neizturēja konkursu?
Tieši tikpat daudz neapmierināto bija, kad Rīgas biržā parādījās krievu "Gondola". Taču, ja skatāmies uz mākslu no šādām pozīcijām, mēs iestigsim provinciālismā. Es esmu par kultūras apmaiņu. Turklāt mūsu tēlniekiem ir iespēja arī turpmāk piedalīties šādos konkursos. Rezultātā redzam perspektīvus darbus, ko veidojuši jaunie mākslinieki, – gan Rīgas ielās, gan skvēros.
Par Viesturdārza pīlītēm un olām
Neskatoties uz to, ka šis ir jaunās mākslinieces Brigitas Zelčas-Aispures darbs, kurā attēlotas bērniem mīļās rotaļlietas – pīlītes, šis ir nopietns, filozofisks un konceptuāls veikums. Kāpēc pīlītei, kura vienīgā izskatās kā dabā, nav oliņas, bet rotaļu pīlītēm ir? Mūsu dzīve taču arī šādu paradoksu pilna. Tas, kas sākumā šķiet dabīgs, normāls, augļus nenes, vai gluži otrādi – tas, ko mēs sākumā uzskatām par mākslīgu, nedabīgu, izrādās kaut kas vērtīgs un jauns.
Šī māksliniece ir uzvarējusi divos konkursos. Otro viņas darbu "Klusā daba" var aplūkot Rīgas Botāniskajā dārzā. Tajā atveidots Lieldienu zaķis, bet tam apkārt Latvijas dabas veltes. Drīzumā Botāniskajā dārzā tiks atklāts vēl viens brīnišķīgs objekts, kura autors ir mākslinieks Aigars Bikše – meitenīte ar pazaudēto kurpīti. Tāda mūsdienu Pelnrušķīte minisvārciņos.
Bēgle vai rēgs pie Zviedru vārtiem?
Šo darbu māksliniece Ieva Rubeze iecerēja 2013. gadā, toreiz vēl bēgļu tēma nebija aktuāla. Šobrīd skulptūrai "Rēgs" ir radusies vēl viena nozīme – tas ir labi, ka dzīve ievieš korekcijas un jaunas jēgas. Tas kārtējo reizi apliecina darba līmeni. Sākotnēji bija runa par slēptu būtību, atsauci uz Rīgas pagātni. Vecpilsētas leģendās spoki taču ir uz katra stūra. Skulptūru uzreiz pēc atklāšanas ļoti iecienīja tūristi, allaž paberzējot tā bronzā lieto tēlu.
Tas, starp citu, ir mecenātu lūgums – lai visi darbi publiskajā telpā būtu interaktīvi, radīti no mūžīgiem materiāliem – pārsvarā tie ir bronza vai granīts – un tiem drīkst pieskarties, lietot, atlaisties uz lauvas, noglāstīt rēgu vai uzsēsties mugurā pīlītei.
Vai būtu nepieciešams kāds pastāvīgs vides objekts bijušā Ļeņina pieminekļa vietā Rīgā?
Pagaidām vēl ir par agru. Tas ir pareizi, ka tur tiek liktas mainīgas dekorācijas uz Līgo, Ziemassvētkiem, 18. novembri vai īslaicīgi mākslas objekti. Tur nolikt kaut ko nemainīgu ir pārāk agri, vēl pārāk tuva un sāpīga visa šī vēsture. Kā minimums, vispirms pašu Ļeņinu vajadzētu apglabāt. Kamēr viņš ir Mauzolejā, tikmēr komunisma rēgs klīdīs pa Eiropu. Mēs taču esam kristieši!