Raksts publicēts sadarbība ar Latvijas Arhitektūras gada balvas organizatoriem.
Jautājums tika uzdots, balstoties uz žūrijas izvirzīto tēmu – "Neparedzamās sekas". "Tēma rosina domāt par sekām, ko mēs nevaram iedomāties vai ticami prognozēt, zīmējot un būvējot projektus, kā piemēru minot projektos neitrāli ierakstītos būvgružu kubikmetrus. Par laimīgām nejaušībām, kas vienkārši notiek – neprojektētas un iepriekš neizdomātas. Par pandēmiju kā filtru – mēs esam plānojuši, gribējuši kaut ko vienu, bet dabūjuši kaut ko pilnīgi citu. Kad būvēt un kad nebūvēt, ko būvēt un kā vārdā būvēt un pieņemt, ka kādreiz arī nebūvēšana ir arhitektūra," par galvenās tēmas nozīmi komentēja Latvijas Arhitektūras gada balvas 2020 atlases žūrijas priekšsēdētāja Brigita Bula
Latvijas Arhitektūras gada balva ir prestižs apbalvojums, kas ne tikai akcentē izcilākos sasniegumus Latvijas arhitektūrā un rūpējas par nozares attīstību, bet arī veicina sabiedrības izpratni par arhitektūru. Šogad apbalvošana norisināsies jau divdesmit piekto reizi, un tā ir atzīta par valstiski nozīmīgu pasākumu, bet pati balva ir augstākais novērtējums Latvijas arhitektūrā. Konkursam pieteikto darbu klāsts atspoguļo pašreizējo Latvijas arhitektūras vidi, galvenās tendences un nozīmīgākos procesus. Arhitektu darbi rāda gan spēju sargāt un atjaunot savu mantojumu, gan arī to, ka esam pazīstami ar moderniem materiāliem un to, ka spējam darbos iekļaut gudras inovācijas.
Arhitekte Brigita Bula: "Neparedzamība ir vienīgais paredzamais lielums"
Tāpat kā dzīvē, arī arhitektūrā mainība un neparedzamība ir vienīgais paredzamais lielums. Veids, kā ieplānot neparedzamo, mainīgo, ir to ieplānot, paredzot tam vietu, laiku, enerģiju, līdzekļus.
Arhitekti ir labi trenēti darboties mainīgos apstākļos – vienmēr ir zināmā uzdevuma daļa, zināmi jautājumi un tam pretī mainīga vide, klientu vēlmes, pastāvīgi ienākoša jauna informācija.
Lai nodrošinātu vietu mainībai, paralēli praktiskai ekoloģisku, ilglaicīgu, modulāru metožu un materiālu lietošanai, jāvadās no mūžīgām vertībām, cilvēciskām kvalitātēm, liekot dabu un cilvēku kā dabas daļu centrā, nezaudējot morāli un augstākus standartus ikdienas dialogā ar patēriņa spiedienu.
Jauno laiku stāsts tāpēc ir ar atvērtām acīm piemēroties vietai un apstākļiem, nevis visu un jebko piemērot sev.
Arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs: "Neparedzamība ir gan biedējoša, gan aizraujoša"
Neparedzamo ieplānot nav iespējams. Tieši tāpēc neparedzamība ir tik uztraucoša – reizē gan biedējoša, gan aizraujoša. Arhitektūras kā kultūras izpausmes un domāšanas metodes lielākais trūkums ir, ka tā vienmēr ir bijusi saistīta ar pabeigtības un sakārtotības ideju. Dzīve ir stihiska, arhitektūra cenšas to strukturēt, nospraust tai robežas, aizvākt no tās elementus, kas kādā brīdī šķiet nevēlami. Dzīve ir puķe pļavā, kas asno, plaukst un novīst nepastarpinātā mijiedarbībā ar pasauli sev apkārt. Arhitektūra pret to lielākoties izturas kā pret nogrieztu un vāzē ieliktu ziedu.
Neparedzamo ieplānot nav iespējams, bet tam var paredzēt vietu. Neparedzētais notiks tik un tā, bet tas būs mazāk postošs vai traumatisks, ja tam iepriekš būs bijusi atvēlēta telpa; ja plānojot dzīvi, par to iepriekš būs bijis padomāts. Arhitektūras kā kultūras izpausmes un domāšanas metodes lielākais pluss ir, ka tā tomēr nekad nav bijusi no dzīves stihiskuma pilnībā atrauta, abstrakta disciplīna. Labākajos gadījumos tā pret dzīvi izturas kā rūpīgs dārznieks, augdama un mainīdamies tai līdzi visā tās neparedzamībā.
Arhitekte Ināra Caunīte: "Labais neparedzamais lai rodas – par to būs prieks visiem iesaistītajiem"
Arhitektūra ir atkarīga. Atkarīga no projektētāja profesionalitātes, izvērtējot funkcionālās prasības un būvvietas dotās priekšrocības, atkarīga no pasūtītāja vēlmēm un iespējām, atkarīga no celtnieka meistarības, atkarīga no projektētāja prasmes un veiksmes iepriekš minēto sabalansēt būvniecības procesā.
Visā garajā būvniecības procesā ieplānot neparedzamo nav iespējams.
Var strādāt tā, kā puķi vai bērnu audzinot, tā it kā naudu nevajadzētu…
Strādāt un cerēt, ka sliktais neparedzamais neradīsies.
Labais neparedzamais lai rodas – par to būs prieks visiem iesaistītajiem…un varbūt vēl kādam…
Arhitekts Artūrs Lapiņš: "Atslēgas vārds neparedzamā paredzēšanai ir improvizācija"
Kā liecina vēsturisku būvju izpētes un saglabāšanas prakse, ēkas dzīvo krietni vien ilgāku mūžu kā cilvēki, kuri tās būvē vai pārveido. Tas nozīmē, ka arhitektūra, ko radām šodien, mūs pārdzīvos nākamajās paaudzēs. Par šodien radītām būvēm priecāsies, vai tieši otrādi, par šodienas neprasmi un nemākulību šķendēsies mūsu pēcnācēji, līdzīgi kā mēs mūsdienās vērtējam mūsu priekšgājēju veikumu.
Atslēgas vārds neparedzamā paredzēšanai ir improvizācija, ko savā praksē un arī dzīvē esmu mācījies no tango dejošanas. Dejā, kurā ik katra kustība balstās mirkļa sajūtās un mūzikas noskaņā, nākamais deju solis vai pat kustības virziens nav iepriekš paredzams. Līdzīgi arī arhitektūrā no pirmajām skicēm, radīšanas procesa un līdz ieceres īstenošanai dabā milzu nozīme ir nejaušībām – pasūtītāja izpratnei, gaumei un finanšu iespējām, vēsturiskās vides radītajiem nosacījumiem, meistaru prasmēm, pieejamajiem materiāliem, kā ari sabiedrības aizspriedumiem vai prioritātēm. Pašreizējā epidemioloģiskā situācija un bieži vien negaidītie politiskie lēmumi liek improvizēt, nepaļaujoties tikai uz standartiem vai ekonomiskiem aprēķiniem. Šo un citu apstākļu kopums nosaka ceļu mērķa sasniegšanai, kamēr procesa galarezultātu iespējams tikai nojaust.
Pašreizējais laiks aicina būt atvērtiem, rosina iztēli, un rūpīgi novērtēt esošās vides kvalitātes. Arvien lielāku lomu arhitektūrā iegūst vēlme saglabāt un prasmīgi rīkoties ar vēsturisko mantojumu. Līdz ar plašākas sabiedrības iesaisti vides veidošanā atdzimst arī amatu prasmes un vēlme izmantot tradicionālos materiālus. Būvkultūras jēdziens līdztekus rezultātam - kvalitatīvai videi uzsver arī to veidojošo procesu nozīmi, ļaujot piešķirt arhitekta radošajai darbībai papildus dimensiju.
Arhitekte Vita Škapare: "Manuprāt, svarīgāk būtu runāt par attieksmi neparedzētās situācijās"
Kā ieplānot neparedzamo dzīvē vai kā ieplānot neparedzamo dabā? Tāpat kā arhitektūrā tas nav iespējams. Var balstīties uz savu un citu pieredzi, var paredzēt papildus laiku vai līdzekļus, bet, manuprāt, svarīgāk būtu runāt par attieksmi neparedzētās situācijās vai spēju attīstīt savu iekšējo intuīciju un ieklausīšanos. Būt brīvākiem no laika ierobežojuma, būt elastīgākiem, būt saprotošākiem vienam pret otru, jo katram notikumam ir īstais brīdis, kad tapt un kādā veidā. Tas ir ceļš uz patīkamiem neparedzamajiem notikumiem arhitektūrā un dzīvē.
Arhitekts Oktavi Mestre: "Mēs, arhitekti, vienmēr strādājam ar neparedzamo"
Es gribētu ticēt, ka runājot par neparedzamo, ar to tiek domāta pašreizējā pandēmija. Mēs, arhitekti, vienmēr strādājam ar neparedzamo, jo brīdī, kurā mēs zinām visus jautājumus, ierodas klients un izmaina to atbildes. Nereti cilvēki vēlas pretrunīgas lietas un tajā slēpjas viens no mūsu profesijas apgrūtinājumiem – mēs cenšamies šaut pa kustīgu mērķi. Tas ir cīņas sports un neatlaidība izšķir visu.
Šodien pandēmija ir pārņēmusi visu – kā izpaudīsies arhitektūra un kā izskatīsies pēc-kovid pilsēta.
Personīgi, man ir bail no tā, ka brīdī kad Covid-19 pazudīs (esmu drošs, ka tā notiks), viss būs līdzīgi tam, kā bija iepriekš. Būs gan laba, gan arī slikta arhitektūra.
Mums vienmēr vajadzētu cīnīties par godīgāku, ekoloģiskāku, taisnīgāku un skaistāku pasauli, jo skaistums ir vienīgā lieta, kura mūs patiesi spēj glābt.
Mākslinieks Jānis Avotiņš: "Uztvert šo jautājumu Covid-19 kontekstā nozīmētu vieglprātīgu impulsivitāti"
Īsā atbilde:
Nemēģinot arhitektūru padarīt par mākslas darbu.
Garā atbilde:
Filozofiski. Absurdo kalambūru izlasot, sākumā domas virzījās uz tādām tēmām kā paātrinātā laikmeta konflikts ar kaut ko tik per se lēnu kā arhitektūra, vai pretēji – arhitektūras mūžīgā lēnuma konflikts ar tik ietekmējamo un nepastāvīgo kā 21. gadsimta cilvēks. Vai, piemēram, momentāni pārstrādājamu 3D printera ražotu ēku.
Uztvert šo jautājumu Covid-19 kontekstā nozīmētu vieglprātīgu impulsivitāti – kaut ko par to saprast varēsim tikai pēc laika, tāpat kā par Franču revolūciju u. c. nozīmīgiem notikumiem. Covid-19 ir force majeure, un laiki nav mainījušies.
Pēc kārtējās un pēdējās tikšanās aizraujošajā balvas žūrijas darbā, es aptvēru daudz būtiskākas šī jautājuma nozīmes.
Šis jautājums nav retorisks vai motivējošs kritiskas domas kopšanas mīlētājiem, tas ir simptomātisks Latvijas arhitektūrai. "Neparedzamais" kā procesa dabiska gaita un iznākums tiek "ieplānots" Latvijas arhitektūrā un ir atzīta norma (šis neattiecas uz tiem dažiem izņēmumiem, kuriem varētu piešķirt apzīmējumu – "bez kļūdām". Iespējams, ka hermētiski lokāli skatoties pastāv arī oriģinalitātes paraugi, piemēram, Brāļu kapi). Ieplānots, jo nav pietiekami daudz laika. Ieplānots, jo korupcija nav pazudusi, bet kļuvusi tikai izsmalcinātāka. Ieplānots, jo "pasūtītājs nesaprot". Ieplānots, jo arhitekts nevar atļauties iebilst klientam (vai tiešām Latvijā nav neviens finansiāli no-turīgs arhitekts?). Ieplānots, jo materiālu un to ražošanas kvalitāte (savērpušās tumši pelēkās koka brusiņas fasādē) ir nevienmērīga. Ieplānots, jo būvvaldē vai mantojuma pārvaldē sēž tas un šis. Ieplānota, jo kritiskās domas apvaldīšana attiecībā uz "neparedzamo" rezultātu jau kļuvis par ērtāku ieradumu un kritika vispār jau sen nav modē. Savukārt arhitektūras lielās balvas lēmuma slogs ir uzlikts ārzemniekiem, mājiniekiem pat nepiedaloties gala lēmuma piešķiršanā. Rezultātā top viļņains Dienvidu tilts, īpaši dārga 20. gadsimta 80. gadu arhitektūra 21. gadsimtā (LNB), laikmetīgās mākslas muzeja pilotprojekts tiek pārvērsts par metro stacijas + koncertzāles mēroga perversas dārdzības projektu (Hanzas perons), bet aptieka beidzot kļūst par stilīgu fetiša objektu, kas savā ziņā ir godīgi – varbūt pat spilgtāka laikmeta zīme par koncertzāli, kuras neesamības izmisums aizvedis līdz citai simptomātiskai Latvijas problēmai – auglīgas kritiskās domas nespējai attiecībā uz padomju periodu (1945-1989).
Iepriecinoša neparedzamība Latvijas arhitektūrā varētu iestāties līdz ar noteiktākām nojausmām par noskaņas izpratni, kas būtu iederīga kultūras mantojumā gan urbāni, gan rurāli ainaviskajā (kas nav nevainīga "daba" izņemot neskartus nacionālos dabas parkus), gan tajā, kā tā tiek vai ir tikusi apdzīvota, lietota; kā arī noskaņu, kādā gribētos dzīvot nākotnē – kas ir iederīgs turpinājums šim raibajam, bet drīzāk diskrētajam vēstures audumam. Vai tie tiešam ir Adžeja "fiksi paķertie" divslīpu jumtiņi? Un te no pārlieku nopietnās didaktiskās dialektikas varētu pāriet pie "mācēšanas pasmieties pašiem par sevi". (Citēju vienbalsīgu šī gada žūrijas ieteikumu, reaģejot uz "pārlieku nopietno retoriku" manā izpildījumā). Adžeja (Sir David Frank Adjaye) jumtiņi taču citē ne tik daudz Latvijas lauku ainavās redzamos viensētu palīgēku ritmus, bet gan kaut ko daudz mīlīgaku – tepat, mūsu "pilsētvalstī" Rīgā. Tie ir dekoratīvi rudimentāli, tornīšiem līdzīgi bezfunkcionāli izvirzījumi tik daudzu ēku smailēs, ka rodas nevis arhitektoniski, bet gan psihoanalītiski jautājumi. Piemēram, LNB smailē tā ir prizma, kura vakara stundās blāvi neskaidrā siluetā nevienmērīgi spīd, it kā kautrēdamās par sev piešķirtā patosa godu. Piemēram, "Saules akmens" ēkas stikla un stalažu pīķis, kura simboliskais pamatojums vikipēdijā nav atrodams. Bet uz kādreiz slavenā "cukurtrauka" (Centra nams) jumta atrodas grandioza "spicīte", kas, iespējams, ir starpgalaktiskais vai pat parasts zibensnovedējs. Savukārt simboliski nacionālpatriotiski pārsātinātā Trīszvaigžņu torņa smailē atrodas semiotiski neatšifrējams 2,5 tonnas smags dekoratīvs tēlniecisks ažūrs.
Latvijas Arhitektūras gada balva ir ikgadējs nacionālais arhitektūras konkurss ar mērķi apzināt un popularizēt Latvijas arhitektūras labākos sniegumus un veicināt arhitektūras augstvērtīgu attīstību. Gada balva ir Latvijas arhitektūras gada lielākais notikums, atzīts par valstiski nozīmīgu pasākumu, un pati balva ir augstākais apbalvojums Latvijas arhitektūrā. Latvijas Arhitektūras gada balvu organizē Latvijas Arhitektu savienība. Šogad Latvijas Arhitektūras gada balva tiks pasniegta 30. oktobrī.
