Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kur no 25. oktobra skatāma izstāde "11 varoņstāsti. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena". Vairāk informācijas: www.lnvm.lv.
Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Pēteris Apkalns (1882–1942) ir vienīgais garīdznieks vairāk nekā 2000 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru lielajā saimē. Par "dedzīgo patriotu" dēvētais armijas kapelāns kalpojis par kara lauka mācītāju dažās no asiņainākajām kaujām, kurās Pirmā pasaules kara laikā karoja latviešu strēlnieku pulki, – 1916. un 1917. gada Ziemassvētku kaujās.
Pēc tam, kad 1916. gada oktobrī Cēsu lauku draudzes mācītājs Pēteris Apkalns kļuva par latviešu strēlnieku bataljonu kapelānu, laikrakstos parādījās slejas, ka Pēteris Apkalns ir garīdznieks, kurš "[..] nozvērinājis gandrīz visus latviešu strēlniekus, pavadot bataljonu uz cīņu, apmācības vietām un pat pozīcijām. [..] Viņš ir atstājis savu draudzi un atnācis uz kara lauku, kur viņam jauna draudze – vairāki desmiti tūkstoši jaunu dvēseļu.[..]"[1]
Pēteris Apkalns dzimis 1882. gada 10. oktobrī Bērzaunes pagasta Abrienās. 1903. gadā uzsāka teoloģijas studijas Tērbatas Universitātē, kuras sekmīgi pabeidza 1911. gadā, bet 1913. gadā Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē iesvētīts par Cēsu apriņķa vikāru, kļūstot par Cēsu lauku draudzes mācītāju.
Krievijas impērijas armijas vadība labi saprata, cik liela nozīme kara laikā ir mācītājam, kurš var karavīrus ne tikai papildus motivēt cīņai, bet arī pēc kaujām pārrunāt ar tiem visus kara pārdzīvojumus, stiprināt karavīru cīņas sparu un psiholoģiski sagatavot apziņai par nāves klātbūtni kauju laikā. Lai gan Apkalns ir vienīgais mācītājs, kurš apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, tomēr viņš nebija vienīgais garīdznieks karavīru vidū.
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks bija pirmais, kurš 1916. gada aprīlī mācītāju Pēteri Apkalnu aicināja kļūt par pulka kara lauka mācītāju, taču dažus mēnešus vēlāk viņu aicināja arī citi pulki. Viņš izteiktajam piedāvājumam piekrita, un Krievijas impērijas armijas virspavēlnieks apstiprināja Apkalnu par visu latviešu strēlnieku pulku kara lauka mācītāju.
Kopā ar latviešu strēlnieku pulkiem Apkalns piedalījies vairākās kaujās un vienā no tām pat tika ievainots. Par nopelniem apbalvots ar Svētā Jura krustu lentē, kas gan netika pasniegts, jo 1917. gadā sākās Oktobra revolūcija.
Pēc Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara Pēteris Apkalns atgriezās miera laika dzīvē un līdz 1926. gadam bija Cēsu un Raunas draudžu mācītājs, kā arī ticības mācības skolotājs Cēsīs. Izjutis piederību armijai, viņš uzņēmās arī mācītāja pienākumus Latgales divīzijā, bet vēlāk, kad divīzijas tika sadalītas pa garnizoniem, Apkalns kļuva par Cēsu un Valmieras garnizonu mācītāju. 1934. gada 1. jūnijā viņš kļuva par visas Latvijas armijas mācītāju.
III šķiras Lāčplēša Kara ordenis mācītājam piešķirts 1926. gadā, kad viņu atkārtoti apbalvošanai izvirzīja toreizējais kara ministrs Jānis Goldmanis, – par nopelniem 1916. gada Ziemassvētku un 1917. gada janvāra kaujās. Tajās viņš kā kara mācītājs kaujas rajonā, "[..] tieši nāves briesmām draudot, ar drošu, pašaizliedzīgu uzstāšanos ievērojami palīdzēja strēlnieku kara vadībai uzturēt cīnītājos možu varonības garu, lielā mērā sekmējot šo kauju uzvaru".
Lāčplēša Kara ordeņa dome lēmumu par to, kā mācītājam ordenis būtu jānēsā – piesprausts pie mācītāja talāra vai iekārts kaklā, atstāja Baznīcas virsvaldes ziņā, kas tikai 1934. gadā, astoņus gadus pēc ordeņa piešķiršanas, atļāva Pēterim Apkalnam piešķirto ordeni nēsāt lentē virs talāra. Šis lēmums tika pamatots ar atsauci uz Krievijas impērijas Svētā Jura krusta nēsāšanas nosacījumiem, kas reglamentēja, ka garīdznieki militāru ordeni pie talāra drīkst nēsāt, tikai iekārtu kaklā.
Dedzīgā patriota Pētera Apkalna dzīve aprāvās 1942. gada 4. februārī Vācijā, Gotā, uz kurieni viņš bija devies, lai izvairītos no padomju represijām. Mācītāja nekrologā rakstīts: "[..] Pa dzīvi un pasauli iedams, mācītājs Pēteris Apkalns daudz ir cīnījies, slavējis varoni un varonību. Daudziem latviešu jaunekļiem un vīriem mācītājs Pēteris Apkalns ir devis Visvarenā svētību, izejot cīņā par savas tēvzemes brīvību, savas tautas godu un taisnību. Viņa pravietiskie un dedzīgie vārdi par savu tautu un zemi deva spēku un izturību daudziem tēvzemes karotājiem. Daudzus krietnus tēvzemes cīnītājus un latviešu tautas varoņus viņš ir izvadījis uz mūžības ceļiem, dodot līdz, bez pēdējām trīsi smilšu saujām, tiem solījumu, ka tauta viņus neaizmirsis. Ar savas tautas karavīriem mācītājs Pēteris Apkalns bija saaudzis kā koks ar savu sakni. [..]"[2]
[1] [b.a] Mācītājs Pēters Apkalns. Rīga, Līdums, 1916. gada 6. oktobris, Nr. 229., 2. lpp.
[2] [b.a] Dedzīgo patriotu un mācītāju Pēteri Apkalnu pieminot. Tālavietis, 1942. gada 7. marts, Nr. 29., 4. lpp.
