Ķemeru Baltā pils un Rīgas staltākie nami. Arhitektam Eiženam Laubem – 140
Foto: DELFI/Kultūras iestāžu apvienības muzejs "Rīgas Jūgendstila centrs"

Bez viņa celtajiem namiem Rīga būtu pavisam cita pilsēta, nekā to redzam šodien. Pēc arhitekta Eižena Laubes projektiem 20. gadsimta sākumā galvaspilsētā uzcelts un pārbūvēts vairāk nekā 200 dažādu dzīvojamo un sabiedrisko ēku, bet slavenākais viņa veikums atrodas Jūrmalā – majestātiskā Ķemeru sanatorijas viesnīca. Eiženu Laubi pamatoti dēvē par 20. gadsimta sākuma un pirmās brīvvalsts laika vadošo arhitektu Latvijā, vienu no jūgendstila un nacionālās romantikas arhitektūrā aizsācējiem un kopējiem. Šogad 25. maijā apritēja 140 gadu, kopš dzimis šis talantīgais un ražīgais latviešu arhitekts un arhitektūras teorētiķis.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Eižens Laube pasaulē nāca 1880. gada 25. maijā Rīgā. Viņa tēvs bija no Smiltenes puses – podnieks un sīktirgotājs, bet māte – rīdziniece, būvuzņēmēja Jāņa Baloža audžumeita. Tieši pateicoties mātes patēvam, topošajam Rīgas pilsētas cēlējam jau bērnībā radusies interese par būvniecību un arhitektūru.

Laube 1899. gadā pabeidza Pētera I reālskolu Rīgā un iestājās Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā. Viņa mākslinieciskais talants un apbrīnojamās darba spējas tika pamanītas agri. Vēl studiju gados viņš sāka strādāt slavenā arhitekta Konstantīna Pēkšēna birojā un drīz vien jau kopā ar viņu projektēja namus.

Abu pirmais kopīgais veikums Rīgā joprojām ir atrodams – ēka Tallinas ielā 23, Ludviga Georga Kaminciusa nams (1901). Kā pieļauj arhitekts un RTU Arhitektūras fakultātes profesors Jānis Krastiņš, šīs ēkas skulpturālajās galvās dzegu galos, iespējams, portretēts pats tobrīd vēl pavisam jaunais Eižens Laube (J. Krastiņš, "Arhitektūras stili Latvijā").

Ķemeru Baltā pils un Rīgas staltākie nami. Arhitektam Eiženam Laubem – 140
Foto: DELFI/Latvijas Nacionālais arhīvs

Lielu iespaidu uz Laubes stilu atstājis studiju brauciens uz Somiju 1904. gadā, kur viņš iepazinis ziemeļu nacionālo romantismu, kā arī nodibinājis kontaktus ar somu arhitektiem.

Turpmākajos gados kopā ar Pēkšēnu tapa vairāki nami – Ata Ķeniņa ģimnāzija Tērbatas ielā 15/17 (1905), kas tiek uzskatīta par vienu no pirmajām un spilgtākajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā, dzīvojamās ēkas Aleksandra Čaka ielā 26 (1905), Tērbatas ielā 33/35 (1906), Ata Kronvalda bulvārī 10 un citi. Kā zināmākais kopdarbs jāmin nams Alberta ielā 12 (1903), kas piederēja pašam Pēkšēnam. Viņa dzīvoklī šodien atrodas Rīgas Jūgendstila centrs. Ēkā dzīvojušas arī citas latviešu kultūras personības, tostarp Janis Rozentāls un Rūdolfs Blaumanis.

Ķemeru Baltā pils un Rīgas staltākie nami. Arhitektam Eiženam Laubem – 140
Foto: F64. Alberta iela 12

Kopā ar Konstantīnu Pēkšēnu Laube strādāja līdz 1907. gadam. Gadu iepriekš viņš bija absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu kā inženieris arhitekts. 27 gadu vecumā viņš nodibināja pats savu arhitektu biroju, kā arī sāka strādāt kā mācībspēks – tobrīd kā viens no retajiem latviešiem Rīgas Politehniskajā institūtā.

20. gadsimta sākumā Rīga bija brīnišķīga vieta, kur būt un strādāt jaunam, talantīgam arhitektam, – ekonomiskais un kultūras uzplaukums, kā arī pilsētas iedzīvotāju skaita straujš pieaugums sev līdzi nesa pamatīgu būvniecības vilni. Pilsēta bija kā viens liels būvlaukums.

"Uzcēla simtiem jaunu dzīvojamo un sabiedrisko ēku. Periodā starp 1910. un 1913. gadu ikgadējais jaunbūvju skaits bija 150–220 daudzstāvu mūra īres namu. [..] Īpaši aktīvi un produktīvi bija latviešu arhitekti. Starp 20. gadsimta sākumā Rīgā praktizējošajiem 70 arhitektiem viņu bija tikai ap 10, taču pēc viņu projektiem tapusi vairāk nekā trešā daļa no visām jūgendstila celtnēm." (J. Krastiņš, projekts "Vaidelote", 2017)

Līdz Pirmajam pasaules karam Laube praktiskajā arhitektūrā strādāja īpaši ražīgi. Minam vien dažas no tā laika strauji augošās Rīgas staltākajām un skaistākajām dzīvojamām ēkām – Krastkalna nams Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī (Brīvības ielā 47, 1908), Jāņa Virša īres un veikalu nams Brīvības ielā 62 (1908), Friča Krūmiņa īres un veikalu nams Lāčplēša ielā 51 (1909), Gustava Ķempeļa nams Ģertrūdes ielā 23/25 (1909), arī ēkas Lāčplēša ielā 70, 70a un 70b (1909). Tur, Lāčplēša ielā 70a, līdz Pirmajam pasaules karam atradās paša Laubes dzīvoklis, kā arī birojs.

"Līdz 1909. gadam Laubes projektēto ēku – lielākoties Rīgai tipisko īres un veikalu vai kantoru namu – stilistikā dominēja somu arhitektūras iespaidā rastā ziemeļu nacionālā romantisma formveide. [..] Eižens Laube pievērsās arī vēlā jūgendstila variācijām, izmantojos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām un klasisko stilu elementus," grāmatā "Dekors Rīgas Jūgendstila perioda arhitektūrā" ("Neputns", 2019) raksta mākslas zinātniece Silvija Grosa.

"Kopš 1909. gada Laube arvien vairāk eksperimentēja ar neoklasicisma formām, ko varēja sekmēt gan ziemeļu nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā. Ir zināms, ka 1909. gadā Laube bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, bet 1910. gadā Francijā un Vācijā," raksta Grosa.

Šajā laikā Laube darbojās arī kā Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektūras māksliniecisko jautājumu eksperts (1909–1914) un vairāku lielu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis. Arī pats uzvarēja dažādos konkursos. Piemēram, 1908. gadā Vidzemes gubernators apstiprināja Eižena Laubes skices nodegušā Rīgas Latviešu biedrības nama pārbūvei un atjaunošanai. Tiesa, gala versijā 1909. gadā projektu izstrādāja Laube kopā ar arhitektu Ernestu Poli.

Ķemeru Baltā pils un Rīgas staltākie nami. Arhitektam Eiženam Laubem – 140
Foto: LETA

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Eižens Laube savu biroju slēdza un evakuējās uz Krieviju. Tur, apmeties Maskavā, viņš nodevās teorētiskajai arhitektūrai un sarakstīja darbu "Krāsu un formu loģika", kas vēlāk tika izdota Latvijā. Rīgā Laube atgriezās jau 1917. gadā.

Pēc atgriešanās arhitektu ievēlēja par provāciskās Vidzemes Zemes padomes locekli, viņš darbojās arī 1918. gadā uz īsu brīdi pastāvējušās Baltijas hercogistes Zemes komitejā.

Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas Eižens Laube bija viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem, kļūstot par Arhitektūras fakultātes dekānu (šajā amatā viņš bija arī no 1932. līdz 1934. gadam, kā arī no 1938. līdz 1940. gadam). 1922. gadā Laubi ievēlēja par LU rektoru.

20. un 30. gados arhitekts darbojās arī dažādās sabiedriskās organizācijās un komisijās, kā arī saņēma vairākus pagodinošus apbalvojumus – viņš bija Arhitektu biedrības priekšsēdis, arhitektūras goda doktors, Nacionālās celtniecības komitejas arhitektonisko jautājumu komisijas vadītājs u. c. Viņam piešķirts IV un III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, II šķiras Atzinības krusts, Zviedrijas Vāsas ordenis, bet kopš 1937. gada Laube bija Britu Karaliskā arhitektūras institūta goda korespondētājloceklis.

Pirmās brīvvalsts laikā Laube bija aktīvs gan akadēmiskajā, gan sabiedriskajā dzīvē, kā arī realizēja apjomīgus arhitektūras darbus. Šajā laikā tapa modernais un no iepriekšējā Laubes rokraksta atšķirīgais ģenerāļa Pētera Sniķera nams Brīvības ielā 39 (1929), arī paša lepnā savrupmāja Baložu ielā 20a (1924).

Ķemeru Baltā pils un Rīgas staltākie nami. Arhitektam Eiženam Laubem – 140
Foto: Silraks / cc

Šajā laikā – pēc Pirmā pasaules kara postījumiem – tapuši ar jaundibinātajai Latvijai nozīmīgu un reprezentatīvu ēku pārbūves un atjaunošanas darbi. Piemēram, Vidzemes bruņniecības nams Vecrīgā pārtapa par Saeimas namu (1920). Laubes vadībā tas tika arī atjaunots pēc 1921. gada ugunsgrēka. Pēc Laubes projekta pārbūvēta Latvijas Universitātes svētku zāle (1928) un Romas viesnīca (1930–1933), ievērojami tika paplašināts Rīgas Latviešu biedrības nams (1935–1939). Viņš veidoja arī Rīgas pils jauno svētku zāli, vestibilu un Triju zvaigžņu torni (1938–1939). Ne velti 30. gados Laube izpelnījās apzīmējumu – Ulmaņa galma arhitekts. Viņš ir arī viens no pēdējiem sešiem Kārļa Ulmaņa iedibinātās Tēvzemes balvas saņēmējiem, kas viņam tika piešķirta Latvijas okupācijas priekšvakarā, 1940. gadā.

Tomēr par pašu greznāko un ievērojamāko šī perioda darbu uzskatāma savam laikam modernā un ārkārtīgi greznā Ķemeru kūrorta viesnīca, dēvēta arī par Balto pili. Grandiozā neoklasicisma stilā veidotā ēka tika uzcelta par valsts līdzekļiem – izmaksas sasniegušas 2,5 miljonus latu (aptuveni 7 626 852 eiro mūsdienās). Atklāšana notika 1936. gada 28. maijā, klātesot valsts augstākajām amatpersonām un ārzemju viesiem. Tā laika Latvijas prese to sauca par vismodernāko ēku valstī un citēja viesnīcas pirmo direktoru ārstu Jāni Lībieti, kurš pauda, ka ar šo viesnīcu Ķemeri nostājas "cienīgi blakus lielajiem Vakareiropas kūrortiem ar grandiozām sanatorijām un viesnīcām".

Līdzās jau minētajiem projektiem Eižena Laubes vadībā tikušas remontētas un restaurētās Sv. Jāņa baznīca un Mārtiņa baznīca. Viņš piedalījies arī nodedzinātās Jelgavas pils pārbūvē un atjaunošanā. Projektējis arī atsevišķas koka ēkas – Rīgā tādas ir, piemēram, Purmaļa īres nams Zvejnieku ielā Ķīpsalā un Latvijas tirgotāju savienības nams (tā pārbūve) K. Valdemāra ielā 35. Arhitekts veidojis arī kaujas pieminekli Nāves salā, kā arī brāļu kapu pieminekļus Ķemeros un Slokā.

Laube pašrocīgi arī zīmējis interjera metus, telpu iekārtojuma un mēbeļu skices un smalkas arhitektoniskas detaļas. Tāpat arhitekts daudz publicējās, rakstot par dažādām ar arhitektūru saistītām tēmām, bet galvenokārt spriežot par latvisku skaistuma izpratni un nacionālās arhitektūras veidošanu. 30. gadu beigās viņš piedalījies žurnāla "Latvijas Architektūra" izveidē.

Otrā pasaules kara laikā Eižens Laube devās bēgļu gaitās uz Vāciju, apmetās Berlīnē, bet vēlāk Hamburgā, kur pievienojās Baltijas Universitātes mācībspēkiem. Taču 1950. gadā pēc dēla uzaicinājuma Eižens Laube kopā ar sievu pārcēlās uz ASV. Mūža nogalē slavenais Rīgas cēlējs dzīvoja Oregonas štata Portlendā un izdeva apjomīgu grāmatu "Raksti par arhitektūru" (1960). Eižens Laube mūžībā devās 87 gadu vecumā 1967. gada 21. jūlijā.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form