Ķieģeļinstrumentu skaņas būve. Saruna ar arhitektu un mūziķi Bredu Natu
Foto: Publicitātes foto

No 27. līdz 29. jūlijam Cēsu Mākslas festivālā notiks 36 stundas gara dzīvā skaņas instalācija "Negaidītie avoti", ko piedāvā radioraidījums "Tīrkultūra". Viens no apjomīgā projekta dalībniekiem ir amerikāņu arhitekts un mūziķis Breds Nats (Brad Nath). Ieguvis izglītību prestižajā Kornela Universitātē Ņujorkas štatā ASV, Nats savā radošajā darbībā telpu traktē no skaņas perspektīvas. Domājot par abu jomu saistību gan teorētiskā, gan fiziskā nozīmē, Nats darina arī pats savus instrumentus, kas ļauj akustiski izpausties materiāliem, no kā tie veidoti. Cēsīs dzirdēsim sēriju ar Nata būvētajiem ķieģeļinstrumentiem.

Tev ir grāds arhitektūrā, bet tu strādā ar skaņu. Vai vari nedaudz vairāk pastāstīt par savu praksi?

Ar skaņu sāku strādāt jau pirms arhitektūras studijām. Bija brīdis, kad domāju, ka mācīšos kaut ko saistībā ar skaņu, taču mani interesēja arī telpas organizācija. Sākumā nezināju, kā šīs divas lietas iet kopā, taču kādus pāris gadus pēc mācību uzsākšanas sapratu, kā savienot arhitektūras studijas un muzikālos projektus. Pirms tam tās likās divas pavisam dažādas lietas. Sākumā pa dienu skolā projektēju, bet naktīs rakstīju mūziku ar savu muzikālo partneri, ar kuru kopā arī uzstājāmies. Taču pamazām arvien vairāk sapratu, ka abi mani interešu lauki – skaņa un telpa – ir cieši saistīti.

Ir vairāki piemēri, kā inovācijas arhitektūrā ir ietekmējušas mūzikas žanru attīstību. Piemēram, gotiskās katedrāles deva iespēju mijiedarboties harmoniskām vokāla skaņām. Šīs lietas man stāstīja vēstures kursā. Ir arī gadījumi, kad skaņu mākslinieki izmanto noteikta veida arhitektūru kā audeklu savas idejas pārraidīšanai. Ar laiku man izdevās arī izkristalizēt savu skatījumu uz to, kā arhitektūra, mūzika un skaņa spēj mijiedarboties. Sākumā man ar to vajadzēja nodarboties paralēli studijām, taču vienā brīdī integrēju to arī mācību procesā.

Tagad domāju, ka, pieņemot lēmumus, arhitekts organizē gan telpu, gan skaņu. Bieži šīs skaņas ir būtiska mūsu vides pieredzes daļa – vai nu tā ir vietas skaņa, kad dzirdama cilvēka balss, vai lietus, kas sitas pret jumtu, vai arī satiksme, kas dzirdama caur atvērtiem logiem. Šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Es vēlos domāt par arhitektūru, kur skaņa ir būtiska sastāvdaļa kopējā koncepta izstrādē. Līdz šim esmu strādājis pie projektiem, kas cenšas saprast skaņu no citas perspektīvas. Performances vai skaņas instalācijas ir mediji, ar kuru palīdzību mēģinu radīt jaunus veidus, kā domāt par telpu. No vienas puses, varētu teikt, ka šīs skaņas jau pastāv – cilvēkiem staigājot pa koka grīdu, parasti ir dzirdama čīkstoņa. Uzskatu, ka mans uzdevums ir skaidri apzināties šīs īpašības un domāt par to, kā iespējams projektēt, piemēram, grīdu tā, lai skaņa kļūtu par būtisku grīdas pieredzes daļu.

Tas, ko saki, ir interesanti, jo, liekas, reti kad arhitekti domā par skaņu, ja nu vienīgi netiek celta koncertzāle. Un pat tajos gadījumos nereti to ir ļoti grūti kontrolēt. Dzīvojot Helsinkos, biju tūrē uz Alvara Ālto celto koncertzāli "Finlandia", kas ir ārkārtīgi skaista, taču gide teica, ka diemžēl skaņa tur galīgi neklausa, tāpēc pilsētai nācies blakus uzcelt vēl vienu koncertzāli.

Jā, tieši tā. Es domāju, ka liela daļa procesa ir mēģināšana un kļūdīšanās, jo, protams, ir akustikas speciālisti, kas var ļoti precīzi pateikt un modelēt to, kā skanēs telpa, bet arhitekts to bieži neizvirza kā prioritāti. Bieži ēka jau ir uzbūvēta un tikai tad tiek veikti izmēģinājumi, nosakot, vai ir vēl jāinstalē kaut kāda akustiskā izolācija, vai ēka vēl kādā veidā jāpiemēro.

Runājot par koncertzālēm, man ļoti patika kāda intervija ar Pīteru Eizenmanu. Viņš stāstīja par klientu, kurš vēlējies, lai viņam projektē koncertzāli. Klients bija izlēmis, ka vēlas, lai telpā būtu perfekta akustika. Pīters jautāja – kāpēc nepieciešama vēl viena koncertzāle ar ideālu skaņu? Vai nebūtu interesantāk radīt telpu, kas kaut kādā veidā problematizētu to pieredzi, ko gūstam, noklausoties simfoniju? Cilvēki nāktu tieši tādēļ – lai izjustu, kā skaņa mijiedarbojas ar telpu.

Tu pats tagad strādā pie skaņu jutīgas mājas izveides. Vai vari pastāstīt nedaudz vairāk?

Es tiešām vēlētos radīt šādu pieredzi. Manas performances arī iet šajā virzienā. Līdz šim man nav bijusi iespēja radīt telpu, kas izmēra un laika ziņā varētu kaut kādā veidā sniegt atbildi uz iepriekš izvirzītajiem jautājumiem. Projekts ir ļoti agrīnā stadijā, bet doma ir izveidot ēku, kas būtu kā mediators starp iekšējo un ārējo pieredzi, uz to tiktu vērsta uzmanība tieši ar skaņas palīdzību.

Līdz šim mans izpētes darbs un projekti bijuši virzīti uz objekta struktūrā ievietotu akustisko pastiprināšanas ierīču integrāciju ar materiāliem, no kā tās izgatavotas. Ķieģeli, ko vedīšu sev līdzi uz Cēsu Mākslas festivālu, nāk no šīs pašas projektu kopas.

Ķieģeļinstrumentu skaņas būve. Saruna ar arhitektu un mūziķi Bredu Natu
Foto: Publicitātes foto

Pieminēji ķieģeļus. Runājot par tavu muzikālo praksi – tu pats arī radi instrumentus, ko izmanto savās performancēs. Vai vari pastāstīt nedaudz vairāk par to?

Šobrīd tieši mēģinu noskaidrot, vai brīžus, kad uzstājos, var saukt par performanci vai demonstrāciju. No vienas puses, instrumentu vai skaņas objektu uznešanu uz skatuves un to izstādīšanu skatītāju priekšā redzu kā veidu kaut kādā taustāmā manierē formulēt idejas par arhitektūru. Jo, protams, varam par to visu runāt teorētiski, kā to darām tagad, taču pavisam kas cits ir doties pie tevis ar ķieģeļiem un tos demonstrēt. No otras puses, manī ir šī vēlme radīt performatīvu vidi, kas manī kā mūziķī ir mitusi jau gadiem. Liekas, ka tagad, kad uzstājos ar instrumentiem vai tos izstādu, notiek abas lietas.

Performancē ir skaņas mākslas, "noise" un eksperimentālas daļas un reizē arī elektroniskās deju mūzikas komponenti. Šī dažādo elementu saspēle ir kaut kas, pie kā turpināšu strādāt. Reizē instrumenti, ko veidoju, ir atsauce uz telpu, kas vēl nepastāv, bet, cerams, kādu dienu taps. Tā vienlaikus ir arhitektonisku detaļu demonstrācija, kas varētu būt daļa no būves un tādējādi nepārtraukti performētu kā daļa no ikdienas dzīves. Demonstrācijā es viens tai pieskaros, bet varētu iztēloties veselu grīdu, kas būvēta tikai no šādiem ķieģeļiem. Tai vietai nebūtu kāda, kas uz tās performētu, bet tikai cilvēks, kas dzīvo tajā telpā un staigā pa grīdu no punkta A līdz punktam B. Mani aizrauj aktīvās performances, ko šobrīd sniedzu, bet vienmēr domāju arī par to, kā tās iet kopā ar šāda veida pasīvas performances iespēju. Lai gan nereti skaņas instalācijās ir skaidra robeža starp instrumentu un pašu būvi, es gribu kaut kā tikt vaļā no šī nošķīruma.

Pastāsti nedaudz par to, kā nonāci Latvijā un ko varam sagaidīt no tavas uzstāšanās Cēsīs "Tīrkultūras" dzīvajā skaņas instalācijā?

Ļoti priecājos par iespēju atgriezties festivālā. Pagājušajā vasarā biju Latvijā un strādāju pie Austra [Mailīša]. Darbojos ar projektu tieši Cēsīs, tā ka esmu tur pāris reižu jau bijis. Man ir liels prieks par iespēju atbraukt atkal. Dzirdēsit sēriju ar amplificētajiem ķieģeļiem, kas būs veidoti no dažādiem materiāliem – betona, ģipša, silikona, vaska. Šajā performancē-demonstrācijā būs iespējams dzirdēt, kā šie materiāli skan un kā vēlas sevi izteikt. Mijiedarbojoties ar mikrofoniem un pastiprinātājiem, kopā tie veidos fizisku skaņas atbildes reakciju [uz vidi, kurā tie atrodas].

Jau ziņots, ka Cēsu Mākslas festivāls šogad notiek no 22. jūlija līdz 26. augustam. Plašāk par programmu – festivāla mājaslapā.

Tags

Cēsu mākslas festivāls

Comment Form