Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".
Krievu valodu iemācījos vēl pirms skolas gaitu sākšanas — pagalmā, protams, jo mājās runājām latviski. Atceros pirmo atskārtu, ka krievu valodā ir ne tikai atšķirīgi vārdi, bet arī dīvaini burti, kurus izrunā citādi nekā latviešu valodā. Piemēram, sj. Mums bija sētnieks, mucīgi ducīgs onkulis ar brillēm un ūsām, smaidīgs un draudzīgs arī pret bērniem. Un tieši viņš man mācīja šo sarežģīto burtu. "Meņā zavut Vasjka1" — viņš nenoguris man stāstīja, un es centos atkārtot. Sanāca "vaska", un sētnieks smējās un atkal pacietīgi izrunāja jocīgi mīksto sj. Mājās mēģināju šo skaņkopu atkārtot mammai, un — brīnums! — mamma sj izrunāja tikpat mīksti kā krievu sētnieks. Taču viņa man teica, lai labāk saku: Vasīlijs, Vasīļij, viņa mācīja. Vasjka ir necienīgi, viņa piebilda.
Atceros pirmo reizi, kad konstatēju, ka spēju lasīt angliski. Tas bija vairākas desmitgades vēlāk uz prāmja no Stokholmas uz Rīgu. Lielākā braucēju daļa jau pirms kuģa atiešanas bija mērenā pālī, un es, no kņadas vairīdamās, ieklīdu veikaliņā. Nelielā stendā bija sakrautas mīkstvāku grāmatas. Džē Kā Roulingas "Harry Potter and Philosopher's Stone" jau bija sācis uzvaras gājienu pasaulē, un, kaut nebiju angļu valodas zināšanā pārāk advancēta, pašķirstīju šo brīnumu. Un sapratu grāmatā rakstīto!
Sākumā lasīju tikai latviešu valodā, skaidra lieta. Abās drukās — gan vecajā, gan jaunajā. Lasīt krieviski iemācījos pēc tam, lai gan kirilicas burtus apguvu apmēram tajā pašā laikā, kad latīņu un ģermāņu. Tādus lozungus kā "Mir, trud, mai" vai "Proļetariji vseh stran, sojeģiņaiķesj" vai veikalu izkārtnes, kur rakstīts "hļeb" vai "parikmaherskaja"2 arī apguvu vēl pirmsskolas vecumā.
Manā rīdzinieces bērnībā krievu valoda bija visur. Uz ielas, tirgū, veikalos, bērnudārzā, skolā, parkā. Darbiņā, kā sacīja mamma. Sētā, protams, kā nu bez tās. Rīga tāda nebija vienīgā. Arī Jelgava esot bijusi uz to pusi — atceros stāstu par bērnudārzu, kur mazi latviešu bērniņi līksmi dziedājuši: "mī iģo' i pojo' i tlažkami māšem!"3
Arī televizorā, cik nu tas vispār rādīja, interesantākie raidījumi bija krievu valodā — gan "Spokoinoi noči, mališi", gan "V gostjah u Skazki", gan vēlāk "V mire životnih" un "Klub kinoputešestveņņikov"4. Pat nepamanīju, kā apmēram desmit gadu vecumā jau biju kļuvusi divvalodīga. Savu artavu pielika arī filmas un grāmatas. Par divvalodību nekad īpaši neaizdomājos, es vienkārši runāju, lasīju, skatījos un piedalījos. Vecenes, kuras uz latvisku uzrunu reaģēja ar "ja tvoi sobačij jazik ņe paņimaju"5, bija ikdiena, bet viņas mēs izmēdījām, atrejot pretī ar "vau vau" vai pat drīzāk "gav, gav". Ne jau aiz nacionālām jūtām, vienkārši tāpēc, ka tolaik visur bija pieņemama zināma sadzīves agresija. Ja tevi kāds apsauca vai izmēdīja, aizrādīja vai norādīja, bija pilnīgi normāli atbildēt vismaz ar to pašu, bet vēlams — ar kaut ko vienu pakāpi stiprāku.
Manā rīdzinieces bērnībā krievu valoda bija visur. Uz ielas, tirgū, veikalos, bērnudārzā, skolā, parkā.
Rupjas lamas bija tikpat ikdienišķas kā smēķēšana darbavietas telpās. Goda vārds. Zinātniskajā institūtā lamājās tikpat kreptīgi kā tirgū, un vecā anekdote "Aļo, eto pračečnaja? — Pračečnaja hujačečnaja! Eto Minisķerstvo kuļturi!"6 tikai atspoguļoja ikdienu, spogulis pat nebija greizs. Turklāt mātesvārdus, kas bija ievazāti no varenplašās, sadzīviskās sarunās izmantoja arī latvieši. Mūsu mājas bija no lamām brīvā zona, taču tas tika panākts ar laikmetam atbilstošām dramatiskām metodēm: pēc pāris aizrādījumiem vecmāmiņa mums visiem izmazgāja muti ar veļas ziepēm, pie viena kā skaldīt noskaldīdama, ka šo procedūru atkārtos ik reizi, kad kāds mājās atļausies krieviski lamāties.
Tā apguvām valodas vairākslāņainību un tikām pie atziņas, ka dažādās kompānijās jālieto dažāda valoda. Gandrīz ikvienā kolektīvā bija kāds, kurš zināja gan anekdotes un pastāstus, gan pantiņus, kuri atspoguļo attiecīgā laika aktualitātes. Viņā labprāt klausījās, tā bija iespēja mazliet atpūtināties pēc stīvi oficiālās izteiksmes, kas ikvienā mājā un darbavietā iekļuva caur tālaika masu informācijas līdzekļiem. Neatstāstīšu jauko un rupjo aņuku par poručiku Rževski un aveņu ievārījumu, bet te dzejolītis par Brežņevu: "Брови чёрные, густые / Речи длинные, пустые. / Ордена в петлицах носит, / Звуки все не произносит. / Нет ни хлеба, ни конфет, / На хрена нам этот дед? / Он и маршал, и герой / Отгадайте, кто такой? / Кто даст правильный ответ, / Тот получит десять лет."7
Nereti šādi "folkloristi" bija arī "klauvētāji", tādi katrā kolektīvā bija vismaz divi, ja ne trīs. Kad tas viss ir ikdienas dzīves sastāvdaļa, tu — parastais cilvēks — nemaz neiedomājies par to, kā un kāpēc ir tā, kā ir. Tu dzīvo esošajos apstākļos un, ja temperaments atļauj, esi priecīgs un apmierināts. Tu runā divās valodās, mājās klusiņām lādi valdību, varbūt šad tad paklausies "Amerikas balsi" vai "Brīvo Eiropu", bet ne pārāk bieži. Ja esi aktīvāks un darbīgāks, uz karjeru tendēts vai vienkārši nerimtīgs, tu kļūsti par komjaunieti un vēlāk iestājies partijā. Kādā? Nu, vienīgajā, protams. Partijas piederība zināmā mērā garantēja karjeras kāpumu.
Kad tas viss ir ikdienas dzīves sastāvdaļa, tu — parastais cilvēks — nemaz neiedomājies par to, kā un kāpēc ir tā, kā ir. Tu dzīvo esošajos apstākļos un, ja temperaments atļauj, esi priecīgs un apmierināts.
Divvalodīgajā vidē bija pilnīgi normāli ne tikai darbabiedrus krievus, bet arī latviešus uzrunāt vārdā un tēvavārdā — pat tad, ja saruna risinājās latviešu valodā: Juri Eduardovič, Zenta Karlovna... Jā. Tātad divvalodība zināmā mērā mainīja arī latviešu valodu. Šajā vidē ierakstījās arī disidenti, pat paši nacionālāk noskaņotie elementi perfekti pārvaldīja krievu valodu. Arī "samizdats" lielā mērā ienācās tikai krieviski. Latviešu valodā šādi izdevumi bija retums, lielākoties pirms Otrā pasaules kara iznākušās grāmatas.
Taču sadzīvē — ģimenē, draugu lokā, savējo vidē — sarunas notika tikai un vienīgi latviešu valodā. "Sieriski" runāt ar savējiem bija nestils. Latviešu bērni un pusaudži sētā varēja runāt krieviski, ja bija vajadzība, taču ne savā starpā. Manos pusaudža gados jau modē bija teiciens: kas maizīti par hļebu sauc, no Latvijas lai projām brauc, vai arī "sludinājums — pērku krievu dzinēju, vēlams tādu, kas aizdzen pāri Zilupei".
Attiecības ar krieviski runājošajiem arī veidojās dažādi. Reiz pionieru nometnē 9—10 gadu vecumā iegrimu diskusijā par valodas jautājumu. Olga apgalvoja, ka latviešu valodu nemācīsies, jo latvieši ir izmirstoša nācija un nav jēgas apgūt valodu, kurā runā tikai kāds pusotrs miljons cilvēku. Es oponēju: tad tu nekad neuzzināsi, ko viņi patiesībā par tevi domā! Olgu tas nebiedēja nemaz, viņa pasmējās un sacīja: kamēr mēs abas izaugsim, varbūt latvieši jau būs izmiruši pavisam. Teicu, ka es taču esmu ar viņu vienā vecumā un negrasos izmirt pirms viņas. Nu labi, piekrita Olga. Tomēr viņa labāk mācīšoties angļu valodu. Un ieteica to darīt arī man.
Angļu valodas vietā es gan ķēros pie sera Artura Konana-Doila grāmatu lasīšanas krievu valodā, iepazīstot ne tikai Šerloka Holmsa piedzīvojumus, bet arī uzzinot par galda kalniem Venecuēlā, tiem pašiem, kurus manā bērnībā (kā vēlāk uzzināju) apsaimniekoja ne tikai indiāņi, bet arī latvietis Aleksandrs Laime, no Grīziņkalna apkaimes cēlies dēkainis. Ar krievu valodu viss bija skaidri un vienkārši.
Ne tik vienkārši bija ar valsti. Vēl šodien mani satriec toreizējā sporta fanu kultūra — jo tā rādīja latviešu sabiedrības iekšējo noskaņojumu spilgtāk nekā jelkas cits. Lai gan PSRS hokeja komandā spēlēja mūsu pašu Helmuts Balderis, reizēs, kad pasaules čempionātā komanda spēlēja ar ASV vai Kanādu, latviešu ģimenēs sajūsmas auri skanēja brīžos, kad ripa lidoja... "mūsu" vārtos.
Sadzīvē liela daļa latviešu un krievu pretnostatījās — tālāk par slieksni daudzās ģimenēs ielaisti netika. Atceros atgadījumu mūsu daudzvalodīgajā sētā. Pie latviešu bērnu vecākiem vērsās jaunatbraucēju papus, kurš bija makten sašutis, ka sētas spēlēs viņa dēlam apkārt lēkājuši mazie latvietēni un skandējuši: krievs, krievs, tu esi tievs! Latviešu vecāki raustīja plecus un smīnēja, jautādami — kas tur slikts, krievs taču nav nekāds lamuvārds. Un tajā pašā laikā "krievs" bija gan ja ne gluži lamuvārds, tad tomēr nejauku vai neleģitīmu darbību iemiesojums. "Kas tā slauka istabu, kā tāda krievene!" vai "spļaudās kā krievs", "bļaustās kā krievi svētdienā" — tā mēs runājām, un var jau būt, ka tā bija zināma pretošanās visur esošajam krieviskumam, nevis savējā attieksme pret svešo, pret ienācēju.
Mūsu mājas bija no lamām brīvā zona, taču tas tika panākts ar laikmetam atbilstošām dramatiskām metodēm: pēc pāris aizrādījumiem vecmāmiņa mums visiem izmazgāja muti ar veļas ziepēm.
Un reiz, kad krievu valodas skolotāja atkal stundā sāka runāt par "mūsu mazo dzimteni Latviju" un mūsu "lielo dzimteni Krieviju", piecēlās trakais Aivis un sāka skandēt: "Es nesaprotu tos, kam patīk pļāpāt / Par lielo un par mazo dzimteni. / Kas tā var runāt, tam to nav nevienas, / Ne lielu nav, ne arī maziņu, / Tas sevi neciena un citus nevar cienīt, — / Ne sveš'nieku, ne arī paziņu!"8 Klase aplaudēja, skolotājai vaigos iemetās pleķi, ar to arī beidzās.
Latvijas krievi pašlaik ir lielākoties klusi un draudzīgi vai vismaz klusi. Man ir maz krieviski runājošu paziņu, tomēr daži ir. Redzu, ka viņi šobrīd cieš. Tomēr citādi nekā mēs, viņu ciešanām ir cits cēlonis. Uzņēmums, kura īpašnieki ir latviešu valodā labi runājoši krievi, pēc kara sākuma trīs dienas nereaģēja nekā. Un tad mājaslapā ielika saukli: "Mēs esam par mieru Ukrainā!"
Ar Latvijā dzimušu krievu, autobraukšanas instruktoru, šovasar kopā pavadījām diezgan daudzas stundas, viņš lepojās, ka cēlies no vecticībniekiem un viņa ģimene Latvijas teritorijā dzīvo jau vairāk nekā 200 gadu. Latviešu valodu mācēja vāji. Tas gan netraucēja diezgan jēdzīgi mācīt braukt un pat (bez manas ierosmes) jokot par krievu un latviešu tēmu. Līdz kādudien viņš pēkšņi zaudēja savaldību, un sekoja vismaz 15 minūšu tirāde no sērijas: "Ko jūs, latvieši, iedomājaties, ko lecaties, gribat, lai tie krievi tiešām atnāk un jūs visus atšauj, tāpat kā ukraiņus? Tā notiks, un tā jums visiem vajadzēs, ko lienat pakaļā amerikāņiem un pagriežat muguru valstij, kas jūs gadu desmitiem atbalstīja, kas cēla jūsu ekonomiku, būvēja rūpnīcas, ceļus un transportu, kas par velti mācīja jūsu bērnus, kas jums uzticējās... Bet jūs tai neskaitāmas reizes esat spļāvuši sejā, kaut vai tagad, tos pieminekļus nojaucot, zāļu instrukcijas tikai latviski drukājot, "ukriem" palīdzot." Mūsu ceļi šķīrās.
Vēl ar krieviem mani saista dzīvnieki. Pirmajā adventē nomira mana sunene. Maziņa, īgna rakstura un ērmīga paskata — viņa bija kopā ar mani 16 gadus. Mēs sastapāmies vilcienā Maskava—Rīga, kura kupejā Uksa veica tālo ceļojumu no Ļuberciem uz Rīgu.
Augusi milzīgā suņu kopienā, mazulīte ar visu savu sīksuņa sirdi bija vienlaikus aizcietusies pēc sava un tikai sava cilvēka un tikpat ļoti baidījās no visas pasaules. Viņa bija kā bērns no mūždien darbā aizņemtu vecāku karjeristu ģimenes, kurš pēkšņi ienācis ciemos pie klasesbiedra, kura mājās viss ir citādi, un jūtas pilnīgi pārsteigts: par omulīgas omes gatavotām gardām pusdienām un gludinātas gultasveļas; par to, ka viesim jau koridorā pasniedz ērtas, pilnīgi jaunas čības ar vārdiem — šīs mūsu mājās būs tavējās; kur pusdienu galds ir apklāts ar galdautu un dažādiem ēdieniem ir attiecīgie galda piederumi; kur puikas pusdieno, bet ome tikmēr izcep cepumus ar šokolādes gabaliņiem, un atteikties nav spēka, jo smaržo visa apkaime.
Ar draugiem gan izrādījās sarežģīti. Vēl vakar mēs bijām draudzenes, smējāmies par jokiem un kopā ceļojām. Esam pat pie vienas plīts gatavojušas pusdienas. Četrrocīgi. Nesastrīdoties un netraucējot viena otrai. Bet vakar pēkšņi atcerējos, ka neesam sastapušās jau gadus trīs vai četrus. Pēdējo gadu neesam pat sūtījušas viena otrai dzimšanas dienas apsveikumus. Bet savulaik kādā svešzemes viesnīcā abas līdzjūtīgi klausījāmies, kā murgos svaidās un auro izbijis krievu (var čečenu) karavīrs un viņa sieva (varbūt draudzene, mīļākā) visu nakti skaļi skaita pareizticīgo lūgšanas.
Tomēr jāatzīst, esmu no tiem, kas ārzemēs no krieviski runājošajiem parasti turas pa gabalu, jo nejūtu viņus kā savējos. Lielākoties man viņi ir skaļi un neaudzināti svešie, tikpat netīkami kā čurājošie britu puisēni. Turklāt es saprotu ik vārdu, ko viņi saka.
Kā godināsim ukraiņu aktierus, rakstniekus un māksliniekus, kas guļ svaigi izraktos brāļu kapos, cieš Krievijas gūstā, ārstē spīdzināšanās sadragātus ceļgalus karalauka hospitālī vai tīra tualetes kādā Kipras vai Spānijas kūrortā?
Tagad, kad Latvijā uzņemti krieviski runājoši ukraiņu bēgļi un krieviski runājoši bēgļi arī no Krievijas, vairs īsti nav skaidrs, ko esam un ko neesam gatavi viņu rīcībā pieņemt. Ja krievu aktrise vēlas dzīvot Latvijā un darboties latviešu teātrī, lai būtu. Pat tad, ja viņa reiz skandējusi: "Krim naš". Ja šī pati aktrise kļūst par balvas laureāti, tad vismaz daļa no mums vēlas atbildi uz jautājumu: par ko? Par to, ka aizbēga un tagad saka: "Krim vaš"? Un kam īsti viņa to Krimu ir gatava atdot — viņiem Krievijā vai viņiem Ukrainā? Pat tad, ja viņa to saka skaidrā latviešu mēlē.
Kā godināsim ukraiņu aktierus, rakstniekus un māksliniekus, kas guļ svaigi izraktos brāļu kapos, cieš Krievijas gūstā, ārstē spīdzināšanās sadragātus ceļgalus karalauka hospitālī vai tīra tualetes kādā Kipras vai Spānijas kūrortā? Viņi pirms kara nebija sapirkuši mazus, jaukus namiņus Amatciemā. Viņi palika savā zemē vai devās bēgļu gaitās, nonākot kur nu kurais.
Viss nav tik viennozīmīgi, saka tie, kas joprojām ir Krievijas ietekmes zonā. Viss nav tik viennozīmīgi, saka rietumeiropieši, kuru dzīvokļus vēl kara ziemā silda Krievijas gāze. Viss nav tik viennozīmīgi, skan arī Latvijā, un tomēr spējam atcelt valsts finansētu krievu valodas mācīšanu visās valsts un pašvaldību skolās. Viss nav tik viennozīmīgi, saka kāds patvērumu guvušais un bēdājas par to, ka frontē iet bojā iebrucēji. Viss nav tik viennozīmīgi, varbūt tas lietutiņš ir dieva rasa, ne čuras, sakām mēs, acis un ausis izslaucīdami.
Mana dzimtā valoda ir latviešu. Manas zemes un valsts valoda ir latviešu. Tajā būs jārunā arī tiem, kas vēlas pie mums patverties. Taču ko tad, ja viņu domās mēs joprojām piederam Krievijai? Ne tikai tāpēc, ka liela tagadējo paaudžu daļa vēl prot krievu valodu un spēj saprast viņu sacīto. Ne tikai tāpēc, ka savas valodas viņi ir pazaudējuši, nav par tām cīnījušies un nesaprot, kāpēc to darām mēs. Tāpēc, ka viņu domās Krievija joprojām ir bezgalplaša un varena Māte, kuru viņi mīl, bijā un pēc kuras labvēlības ilgojas. Un uzskata, ka arī mums ir jājūtas tāpat.
Bet manas Mātes valoda ir latviešu. Un, pat lieliski pārvaldot krievu valodu, es nekļūstu par krievieti. Pieļauju, ka līdzīgs process — tikai apgrieztā kārtā — notiek arī ar tiem, kuri mājās un ģimenē runā krieviski.
Pirmpublikācija žurnālā "Domuzīme", 2023. gada 1. nr.
1. Mani sauc Vasjka — no krievu val.
2 "Miers, maijs, darbs", "Visu zemju proletārieši — savienojieties!", "maize", "frizētava" — no krievu val.
3 Mēs ejam un dziedam, un ar karodziņiem mājam — no krievu val.
4 Arlabunakti, mazuļi, Ciemos pie Pasakas, Dzīvnieku pasaulē un Kinoceļotāju klubs.
5 Es tavu suņa valodu nesaprotu — no krievu val.
6 "Halo, vai veļas mazgātava?" — "Ha, nekāda mazga-šmazga! Te ir Kultūras ministrija!" — no krievu val.
7 Uzacis tam biezas, mellas,
Runas garumgaras velkas,
Ordeņu tam pilna krūts,
Runas sakot, smagi šļupst.
Trūkst gan konfekšu, gan maizes,
Večuks sagādā vien raizes.
Maršals viņš un varonis,
Kurš tā vārdu pasacīs?
Pareizi kurš atbildēs,
Desmit gadus atsēdēs.
(No krievu val.)
8 Ojārs Vācietis.
Kristīne Ilziņa literatūrā debitēja ar dzejoļu krājumu "Jukusi saulespuķe" (1995, Klāva Elsberga prēmija), sarakstījusi vairākas grāmatas bērniem, periodikā publicējusi īsprozu. Jaunākais darbs — stāstu krājums "Es neliecināšu pret jums" (2022).
