Foto: Publicitātes attēli
Ieskats mainīgajā un daudzveidīgajā lasīšanas vēsturē – no reliģiskas pieredzes līdz politiskam protestam, no iespiesta teksta klausīšanās līdz lasīšanai vientulībā. No 12. gadsimta nogales līdz šodienai.

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku astoņu publikāciju sērijā, kas vēsta par lasīšanas paradumiem un lasīšanas vēsturi no viduslaikiem līdz mūsdienām. Pētījuma pārstāsta autors – Osvalds Zebris.

Foto: Attēls no Gotharda Frīdriha Stendera “Bildu ābices” (1787)

18. mēdz dēvēt par lasīšanas revolūcijas gadsimtu. Skanīgus priekšlasījumus papildina arī vientulīga lasīšana, pie izlasītās grāmatas lasītājs vairs neatgriežas, bet meklē nākamo – šādas lasīšanas pieredze ir kas jauns. "Lasīts tiek ar aizrautību un nereti kaisli, bet kaut kas ir mainījies – šķiet, ka lasa, vienkārši lai īsinātu laiku, lasīšana ir kļuvusi par pašmērķi, tai vairs nav tā reliģiskā vai utilitārā virsuzdevuma, kas attaisnotu to, ka brīvais laiks netiek veltīts kādai, pēc laikabiedru domām, lietderīgākai nodarbei," pētījumā norāda literatūrzinātnieks Pauls Daija.

Kaut gan 18. gadsimta izglītībā dominē mājmācība, lasītāju īpatsvars mūsdienu Latvijas teritorijā ir augsts. 18. gadsimta beigās Vidzemē tas sasniedz divas trešdaļas no iedzīvotājiem, Kurzemē – trešdaļu. Īpaši daudz lasītpratēju ir reģionos, kur mīt hernhūtieši, – tur lasītāju skaits dažviet sasniedz pat 90%, jo brāļu draudzes noteikumi paredz obligātu lasītprasmi un vēlamu rakstītprasmi. Līdz ar lasītāju skaita kāpumu pārmaiņas norisinās gan tajā, kas tiek lasīts, gan arī veidos, kā tiek lasīts.

Divi lasītāju tipi

Nošķīrums starp diviem lasītāja tipiem – ekstensīvo (grāmatas tiek pārlasītas atkal un atkal visa mūža garumā, runa ir galvenokārt par reliģiskām grāmatām; grāmatas un lasīšanas jēdziens ir neatraujami savijies ar sakrālu pieredzi; lasa kolektīvi un skaļā balsī) un intensīvo (lasa pie sevis, meklējot šai nodarbei intīmu gaisotni, lasa nevis par reliģiju, bet par šīs zemes dzīvi) – ļauj vieglāk izsekot līdzi tam, kā mainās lasīšanas pieredze apgaismības laikmetā.

Pauls Daija atsaucas uz grāmatniecības vēsturnieka Alekseja Apīņa vērojumu par "jauno" un "veco" lasītāju sabiedrību Vidzemē un Kurzemē. "Vecā lasītāju sabiedrība visa 18. gadsimta garumā turpina lasīt intensīvi un ceremoniāli galvenokārt reliģiskus tekstus un laukos ir plaši izplatīta; tikmēr jaunā sabiedrība, kas lasa ekstensīvi un meklē arvien jaunas laicīga satura grāmatas, ir drīzāk meklējama vispirms starp pilsētu latviešiem, tad saimnieku kārtā un, visbeidzot, tajās ar zemes kopšanas darbiem nesaistītajās profesijās, ko varētu nosacīti dēvēt par "lauku vidusšķiru", – par aizvien aktīvākiem lasītājiem kļūst amatnieki, dzirnavnieki, krodzinieki, muižu kalpotāji."

Foto: Publicitātes attēls

Lasītājs Pollenhofas (mūsdienās Polli, Igaunijas dienvidos) muižas parkā 1794. gadā. Johana Kristofa Broces zīmējums (Sammlung verschiedener Liefländischer Monumente, Prospecte, Wapen, etc. 6. sējums, 99. lpp.). Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krājums.

Pārmaiņas lasīšanas paradumos, kas norisinās 18. gadsimta gaitā visās Baltijas kārtās – straujāk pilsētās un lēnāk laukos –, var raksturot kā ekstensīvo lasīšanas paradumu izplatīšanos. Tas iezīmē arī reliģisko grāmatu un latīņu literatūras īpatsvara samazināšanos par labu periodikai un daiļliteratūrai. Kaut gan 18. gadsimtā lasīšana izplatās visās sabiedrības kārtās, lasīšanas paradumi tomēr paliek piesaistīti kārtai: aristokrātija lasa atšķirīgi nekā vidusšķira vai zemnieki, norāda Pauls Daija. Tāpēc ir iespējams nošķirt dažādas lasīšanas pieredzes – starp vienkāršo tautu un izglītoto eliti, latviešiem un vāciešiem, tāpat arī starp piētistiem, hernhūtiešiem un racionālistiem. Tomēr pastāv arī izņēmumi: pilsētās lasāmvielas izvēlē robežas starp kārtām un etniskajām grupām nereti saplūst.

Lasītāji pilsētās un laukos

18. gadsimta otrajā pusē lasīšana Baltijā kļūst par vidusšķiras "mīļāko nodarbi", par modes lietu. Tāpat kā citviet Eiropā, arī Baltijā tā izplatās ārkārtīgi strauji. "Pilsētās lasīšanas paradumi ir kosmopolītiski; pateicoties Johana Frīdriha Hartknoha grāmatveikalam, kas dibināts 1767. gadā, Baltijā tiek lasītas Eiropā iznākušās grāmatas dažādās valodās. Baltijas aristokrātijā ir izplatīta lasīšana franciski, kas pavada galma kultūras atdarināšanu, un tiek pat pieļauts, ka muižnieku vidū franču autori ir labāk pazīstami nekā vācu rakstnieki," – lasām Daijas pētījumā.

Lasīšana svešvalodās ir izplatīta ne tikai muižnieku vidū, piemēram, Garlībs Merķelis savās atmiņās apraksta sastapšanos ar kādu Rīgas grāmatu iznomātāju, kura bibliotēkā ir pieejami Ruso darbi, daudzas franču un angļu autoru grāmatas. Vidusšķiras privātajos grāmatu krājumos aizvien lielāku vietu ieņem ceļojumu apraksti, grāmatas par dabaszinātnēm, ģeogrāfiju, vēsturisku personu dzīvesstāsti un Eiropas galma dzīves apraksti, kā arī (un galvenokārt) daiļliteratūra – īpaši romāni un lugas.

Grāmatas 18. gadsimtā vēl aizvien ir visai dārgas, tāpēc vācvalodīgo zemju iespaidā arī Baltijā pilsētās un laukos sāk veidoties lasīšanas biedrības. Sākot no vienkāršākās formas – kolektīvas laikrakstu abonēšanas, kas tolaik tiek uzskatīta par teju pašsaprotamu, – līdz lasāmbibliotēkām, kafejnīcām un klubiem, tajās pulcējās aristokrātijas un vidusšķiras pārstāvji.


Īpašuma ieraksts luterāņu dziesmu grāmatā, kas publicēta 1742. gadā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, RL2S/216.

Laukos kolektīvā lasīšana ļauj grāmatai veltīto laiku apvienot ar ikdienas darbu darīšanu ziemas vakaros, taču tai ir vēl kāda funkcija – lasīšana 18. gadsimtā ir kļuvusi par socializēšanās veidu, par iespēju tuvināties ar citiem un pavadīt laiku kopā. Visizplatītākās grāmatas latviešu zemnieku vidū, spriežot pēc tirāžām un zemnieku māju apsekojumiem, ir dziesmu grāmata, Bībeles stāsti, sprediķu krājumi un Bībele (vai Jaunā Derība). Piemēram, 18. gadsimta 70. un 80. gados Āraišu draudzē uz 161 māju ir 163 Bībeles, 436 dziesmu grāmatas, viena sprediķu grāmata, savukārt Mazsalacas draudzē uz 350 mājām – 655 dziesmu grāmatas, 98 Bībeles, divi bībelstāsti.

Pateicoties grāmatu apritei vācbaltiešu sabiedrībā, hernhūtiešu rokraksta grāmatām un latviešu laicīgās un garīgās grāmatniecības attīstībai, 18. gadsimtā lasītāju sabiedrība kļūst aizvien daudzveidīgāka, paplašinās lasīšanas funkcijas un ir nostiprināti priekšnoteikumi lasīšanas demokratizācijai, kas kļūst masveidīga 19. gadsimtā.

Pilns pētījuma teksts šeit. Turpinājumā: par lasīšanas pieredzi 19. gadsimtā. Astoņu rakstu sērija tapusi sadarbībā ar "Europeana".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!