Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku astoņu publikāciju sērijā, kas vēsta par lasīšanas paradumiem un lasīšanas vēsturi no viduslaikiem līdz mūsdienām. Pētījuma pārstāsta autors – Osvalds Zebris.
12.gs. beigas – 16.gs. sākums
Lasīšana – kādu mēs to saprotam, uztveram šodien – ir neatraujami saistīta ar grāmatā iespiesta teksta patērēšanu vienatnē, klusumā. Jā, dažkārt arī skanot fona mūzikai kafejnīcā, arī lasot e–grāmatu vilcienā, arī klausoties tekstu audiogrāmatā vai Dzejas dienās. Tomēr priekšstats par lasošu cilvēku pamatā ir saistīts ar gremdēšanos atvērtā sējumā – un šāda lasīšanas prakse ir radusies salīdzinoši nesen, 18. gs. beigās. Tas ir jauns lasīšanas veids, un to nevar attiecināt uz viduslaikiem, kad teksts līdz cilvēkam galvenokārt nonāca, to sadzirdot, nevis izlasot.
Arī šodienas priekšstatu par lasošo cilvēku, kurš, izlasījis vienu grāmatu, uzreiz ķeras pie nākamās, nevar piemērot pārāk senam laikam, tā nenotika pat pirms nieka 200 gadiem. Kur nu vēl viduslaikos, kad lasītpratēju skaits bija lēšams vien dažu procentu apmērā. Lasītprasme Eiropā būtiski pieauga pēc reformācijas, 16. gs., – parādījās lielāka vajadzība pēc lasītāja, kurš varētu pilnvērtīgi piedalīties, iesaistīties baznīcas liturģijā. Līdz tam laikam ir jārunā par lasīšanas un tekstu klausīšanās vēsturi – dievkalpojumā, maltītes laikā Vācu ordeņa pilī vai klosterī, svinībās kādā ģildē vai brālībā.
Viens no jautājumiem, kam viduslaiku kontekstā jāpievērš īpaša uzmanība, ir mutvārdu kultūras un rakstīta teksta mijiedarbe. Rakstīts teksts sastapa cilvēkus, klausītāji to atstāstīja, interpretēja un tā ietekmēja citus, vēlāk tapušus tekstus. Proti, “grāmata” radīja klausītāju un lasītāju, kurš “radīja” nākamo grāmatu. Spilgts šādas mijiedarbes piemērs ir 13. gs. nogalē, iespējams, Livonijā sarakstītā “Vecākā atskaņu hronika”, kas ir veidota viegli iegaumējamā, dzejiskā formā ar atskaņām vidusaugšvācu valodā. Mērķis varētu būt bijis radīt tekstu tā, lai vēlāk to varētu deklamēt no galvas. Tātad grāmata viduslaikos nebija pašsaprotams ikdienas priekšmets, tā bija liela vērtība un tika radīta ar domu, ka tekstu pamatā klausīsies. Ar grāmatu kolekcionēšanu aizrāvās vien īpaši turīgi cilvēki, jo grezna manuskripta vērtība varēja sasniegt vesela nama cenu pilsētas centrā. Un uz nolietotu grāmatu lapām vēlāk “būvēja” jaunas – uz vērtīgā pergamenta (apstrādātas dzīvnieku ādas) dažkārt rakstīja jaunus tekstus, grāmata laika gaitā mainījās, tiešā nozīmē.
Foto: Gustavs Strenga. Attēls no “Agenda sive benedictionale”, kura atrodas Upsalas Universitātes bibliotēkā
Lasīšanas un klausīšanās vēsture ir un būs plašs izziņas lauks nākotnes pētniekiem, kurā līdz šim ir izgaismotas dažas spilgtas detaļas, bet trūkst kopainas. Ja tādu vispār ir iespējams radīt, apzinoties, ka lielākā daļa no viduslaikos lasītajām grāmatām ir gājušas bojā. “Taustāmies tumsā. Ir daudz pieņēmumu, daudz neatbildamu jautājumu,” saka pētījuma “Meklējot lasītāju (klausītāju)” autors vēsturnieks Gustavs Strenga. Piemēram, nav saglabājusies neviena grāmata no intelektuālās dzīves centra 13. gs. Livonijā – Cisterciešu klostera Daugavgrīvā (1205–1305), kuram, visticamāk, savs grāmatu krājums bija. Ļoti maz kas zināms par lasīšanu Livonijas pilsētās ārpus garīgajām institūcijām, kuru krājumos dominēja grāmatas latīņu valodā. Arī laikā pirms 16. gs. sākuma rakstīti teksti Livonijas iedzīvotāju pamatvalodās – igauņu, latviešu un lībiešu – nav saglabājušies, tāpēc par latviski lasošajiem viduslaikos arī nav nekas zināms.
Tomēr iedomāties, ka vēlīnajos viduslaikos Rīgā nelasīja, tostarp arī laicīgus tekstus, nevar. Lasīja un klausījās, un ne tikai garīdzniecība vien. Kad pirmie iespiestie teksti varētu būt nonākuši Livonijā? Kad 12. gs. nogalē, sākoties Rietumu kristietības misijai Austrumbaltijā, Meinards ar saviem līdzbiedriem izkāpa krastā Daugavas grīvā, viņu lādēs pilnīgi noteikti bija grāmatas. Leģendām apvīts stāsts ir par Bībeli, kuru 1203. gadā pāvests Inocents III (p. 1198–1216) Romā kopā ar naudas dāvanu nodeva lībiešu vadonim Kaupo, lai tas to aizvestu Rīgas bīskapam Albertam. Hronists Indriķis (Heinrihs) uzsvēra, ka tā esot bijusi paša pāvesta Gregora Lielā (p. 590–604) pārrakstīta, bet, kā vēsta leģenda, šī Bībele esot glabājusies Rīgas Domā līdz pat reformācijai, kad tā pazuda vai tika iznīcināta.
Ko var iesākt ar gadsimtus pārdzīvojušajiem iespiestajiem tekstiem, lai ko uzzinātu par to, kāds(a) varēja būt to lasītājs un lasītāja? Arī te nākas iztikt ar informācijas drupatām. Kaut ko var pastāstīt, piemēram, pergamenta nolietojums grāmatas lappušu stūrīšos, kas, bieži pāršķirot lapas, ir kļuvuši melni. Grāmata ir daudz šķirstīta, cilvēku pirksti ir atstājuši pēdas. Taču pēdas nav atstājušas cilvēku acis. Tāpēc nezinām, cik uzmanīgi, ilgi, rūpīgi šis teksts ir ticis lasīts. Uz dažu grāmatu lappušu malām lasītāji ir veikuši piezīmes, kas liecina par zināmu refleksiju ar izlasīto tekstu. Iespējams, izdodas atšifrēt, cik dažādu cilvēku ir veikuši šīs piezīmes, ja paveicas, tiek noteikts aptuvens šo piezīmju izdarīšanas laiks. Tā var raudzīt tuvoties jautājumam par lasīšanas vēsturi pirms 500–700 gadiem.
Iedziļināšanās bieži vien rada gan lielāku skaidrību, gan jaunus jautājumus. “Vai tad pastāvēja rakstīti teksti latviski?” – ir Gustava Strengas lielais jautājums, pētot lasīšanas praksi viduslaiku Livonijā. Atbilde uz šo jautājumu, visticamāk, nekad netiks atrasta, tomēr pētīt viduslaiku lasīšanas teju vai pilnībā izgaisušās pēdas vienalga ir aizraujoši – jo ir taču tik daudz nezināmā. Par dažiem lielajiem jautājumiem un atbilžu versijām uz tiem lasiet Strengas pētījumā.
Pilns pētījuma teksts – šeit. Turpinājumā: par lasīšanas vēsturi no reformācijas līdz zviedru ienākšanai Vidzemē 1629. gadā. Astoņu rakstu sērija tapusi sadarbībā ar “Europeana”.