Foto: Publicitātes attēls
Ieskats mainīgajā un daudzveidīgajā lasīšanas vēsturē – no reliģiskas pieredzes līdz politiskam protestam, no iespiesta teksta klausīšanās līdz lasīšanai vientulībā. No 12. gadsimta nogales līdz šodienai.

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku astoņu publikāciju sērijā, kas vēsta par lasīšanas paradumiem un lasīšanas vēsturi no viduslaikiem līdz mūsdienām. Pētījuma pārstāsta autors – Osvalds Zebris.



Viena no senākajām latviešu ābecēm. 17. gadsimta otrā puse. Lapa jāloka uz pusēm: apakšējā daļa – ābece, augšējā – katehisms. Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Reformācija, kas Bībeli 16. gadsimtā “atver” plašam interesentu lokam, vairo lasītāju skaitu. Turpmākajās desmitgadēs lasīšana pamazām kļūst par ikdienu. Tā Zviedrijā ap 1680. gadu lasīt prot jau katrs otrais, kā vīrieši, tā sievietes. “Līdz ar tipogrāfiju un papīrrūpniecības attīstību grāmatas kļūst lētākas, papīrs – plānāks, lokanāks, tas labāk turas kopā ar vākiem, zūd sprādzes un ķēdes. Grāmatas vieglāk novietot plauktos. Pieaug bibliotēku loma izglītības sistēmā un intelektuāļu namos. Baroka laikmets ir moderno bibliotēku sākums,” lasīšanas vēsturei 17. un 18. gadsimtā veltītā esejā raksta literatūrzinātniece Māra Grudule.

Šis ir laiks, kad veidojas bibliotēkas un tipogrāfijas, par ikdienišķu ieradumu kļūst avīzes lasīšana, tiek iespiestas grāmatas latviešu valodā, kā arī izdevumi latviešu valodas apguvei –vārdnīcas un gramatika.

Latviešu Bībeles pirmizdevuma titullapa ar labojumiem (1689). Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka.

Pirmā vārdnīca

“17. gadsimts pēc zviedru–poļu kara Kurzemē un Vidzemē atnāk ar luterāņu baznīcas nostiprināšanos. Vācu mācītāju dievvārdi latviešu draudzei kļūst par iknedēļas pienākumu. Bez latviešu valodas zināšanām saruna ar draudzi nav iespējama, ar sliktām zināšanām tā ir apgrūtinoša. Ārpus dievkalpojuma mācītājam jāveic arī pastorālais darbs, mācītājs nonāk latviešu zemnieku sētā,” raksta Māra Grudule. Izbūvējot ceļus un tiltus, sakārtojot pasta satiksmi, pārvietošanās Baltijā kļūst arvien intensīvāka. Arī tā diktē nepieciešamību pēc latviešu valodas grāmatām – vārdnīcām un gramatikām.


Zālamana sakāmvārdu tulkojums. Ilustrācija. Rīga, 1672, Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka.

Pirmo vācu latviešu vārdnīcu (1638) klajā laiž Georgs Mancelis (1593–1654). Tā sastāv no trim daļām – tradicionālas tulkojošās vārdnīcas, sarunvalodas vārdnīcas un desmit sarunu paraugiem. Virzoties no vienkāršākā uz sarežģītāko, no atsevišķa vārda tulkojuma uz iespēju likt lietā uzreiz gatavu frāzi, Mancelis apmierina gandrīz vai katra tās lietotāja vajadzības. Izdevums ir ļoti populārs, visas trīs daļas vai arī kāda no tām bieži atrodama vairāku grāmatu kopsējumos: Manceļa vārdnīca kopā ar pirmo latviešu valodas gramatiku (1644), Manceļa desmit sarunas – ar Georga Dresela latviešu gramatiku, Manceļa vārdnīcas pilns izdevums kopā ar Zālamana pamācībām latviski (1637). Pēdējās priekšlapā pirmoreiz latviešu izdevumā ieraugām cilvēku ar grāmatu rokās – gudrais ķēniņš Zālamans sēž tronī –, un turpat blakus arī teksts: “[..] tie vientiesīgi saprotīgi un tie jaunekļi prātīgi un gudri top. Kas gudris ir, tas klausās und top labāks und kas prātīgs ir, tas liekās sev sacīties.”

Latvietis lasa

“Mīļais latvieti, celies nu, topi gaišs!” – ar šiem Ernsta Glika vārdiem Bībeles Jaunās Derības priekšvārdā varētu raksturot latviešu lasīšanas vēsturē 17. gadsimtu kopumā, esejā norāda Māra Grudule. Zviedru laiks Baltijā jau gadsimta pirmajā pusē iezīmē pakāpenisku latviešu grāmatu pārvirzi no vācu mācītājiem pie latviešu lasītājiem. Pāreja uz grāmatu titullapu un satura rādītāju publicēšanu latviski notiek pamazām gadsimta otrajā pusē. Tomēr gandrīz vienlaikus ar Manceli, kas tobrīd ir iesaistīts zviedru jaunizveidotajā izglītības sistēmā (strādā Tērbatas ģimnāzijā un vēlāk arī universitātē), no Kurzemes hercogistes skan arī citādas balsis. Baltijas vācieši iestājas pret latviešu skološanu, iemesls – “ja latviešu bērni turētos pie skolām un apgūtu lasīt un rakstīt prasmi, tas viņus padarītu pārāk gudrus un pārlieku lepnus”.

:

Latviešu Bībeles otrā izdevuma titullapa – visi labojumi ievēroti (1739). Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Arī mācītājs Pauls Einhorns savā “Latviešu vēsturē” (Historia Lettica, 1649) norāda – latviešiem skolas nevajag, ja viņi spētu lasīt šīs zemes hronikas, tad uzzinātu par vācu uzkundzēšanos, sarīkotu sacelšanos un vācieši ar šausmīgām slepkavībām un nāvi tiktu no šīs zemes padzīti. “Šīs abas balsis – par un pret latviešu skološanu bailēs no varas grožu zaudēšanas – sekos viena otrai uz pēdām gandrīz visa 19. gadsimta garumā. Tā 1852. gadā, sprīdi pirms jaunlatviešu kustības sākuma, Baltijas vācieši spriedīs, ka latviešu meitenēm, kas prot lasīt, vajadzētu aizliegt precēties, bet prasme rakstīt latviešiem vispār nav nepieciešama,” raksta pētniece.

Jāmācās lasīt un rakstīt

17. gadsimta zviedru izglītības politika nosaka, ka ikvienam pilsonim ir jāprot lasīt, rakstīt un jāzina katehisms, un 17. gadsimtu var saukt arī par latviešu katehismu gadsimtu. Kristīgās vēsts skaidrojums, galvenokārt balstoties Mārtiņa Lutera Mazajā katehismā, no 1631. līdz 1739. gadam ir izdots 23 reizes, tai skaitā 17. gadsimta pēdējās desmitgadēs kopā ar latviešu ābeci.

17. gadsimta otrajā pusē dažādojas arī skolu mācību grāmatu spektrs. Vidzemē darbojas 68 skolas pie draudzēm un deviņas muižu skolas. 1681. gadā Rīgas rāte nosaka – visiem bērniem jāprot lasīt, rakstīt un jāzina katehisms, aizliegts publiskos amatos ņemt tos, kas lasīt neprot. Gadsimta beigās Rīgā latviešu skolu skaits tuvojas desmitam, savukārt skolēnu skaits Rīgas skolās svārstās no 25–30 līdz 70–100, Vidzemes laukskolās vienlaikus mācās ap 2000 bērnu, norāda Māra Grudule. Kurzemē un Latgalē vienotas izglītības politikas nav, taču, piemēram, arī par Dobeli un Jelgavu ir ziņas, ka tur mācījušies lasīt vācu un latviešu bērni. Kurzemē jau 17. gadsimta vidū pastāv zemāka tipa skolas, kas pieejamas arī latviešiem.

Foto: LU Akadēmiskā bibliotēka.

Georga Dresela sagatavots katehisms Rīgas un apkārtnes latviešu skolām (1682). Pievērsiet uzmanību – grāmatas iesējumam izmantotas lapas no bilingvālas Bībeles. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka.

Kopš 17. gadsimta otrās pusēs Vidzemes latviešu skolas saņem katehismu, ābeču un Bībeles dāvinājumus, piemēram, 1684. gadā Vidzemes baznīcas galva liek izdalīt 1400 ābeces par brīvu, 1689. gadā tiek izdalīti Jaunās Derības 50 eksemplāri. Līdz 1702. gadam latviešu zemnieki izpērk ap 850 eksemplāru latviešu Bībeles pirmiespieduma.

Bibliotēka, tipogrāfija, avīze

Baltijas muižās un pilīs šajā laikā ienāk arī grāmatu krātuves – bibliotēkas. Tā 1721. gadā Dundagas mācītājs Jakobs Frīdrihs Bankavs Dundagas pilsmuižai veltītajā slavas dziesmā piemin arī bibliotēku jeb “grāmatu labirintu, kurā ne viens vien sirdīgs puišelis dabūjis “redzēt elli un debesis””. Māra Grudule esejā piemin arī Kurzemes hercogu Ketleru dinastijas bibliotēku, kur ir nepilni 3000 grāmatu un ap 70 manuskriptu. Virkne izdevumu arī latviski – Georga Manceļa sprediķi, latviešu luterāņu rokasgrāmatas, latviešu Bībele, kā arī latviešu valodas gramatika un kāda latviešu valodas vārdnīca. Salīdzinājumam – Rīgas pilsētas bibliotēkā dažus gadu desmitus vēlāk ir gandrīz 8000 grāmatu, neskaitot manuskriptus un sīkiespieddarbus.

Ir audzis arī tipogrāfiju skaits – 17. gadsimta otrajā pusē Rīgā darbojas kā pilsētas, tā karaliskā tipogrāfija. Sava tipogrāfija un grāmatveikals kopš gadsimta vidus ir arī Kurzemes hercogistes galvaspilsētā Jelgavā. Šis ir laiks, kad lasītājos aug kāre pēc informācijas. “Jau kopš 16. gadsimta vidus rīdzinieki lasa kalendārus, ar nākamā gadsimta sākumu – arī avīzes. Atbilstoši Eiropas tradīcijai pirmās avīzes ir īslaicīgi izdevumi, veltīti kādam konkrētam notikumam, piemēram, kara gaitu izklāstam,” norāda Grudule. Senākā Rīgas avīze saglabājusies no 1606. gada ar nosaukumu “Patiess jauns laikraksts par šausmīgo kauju starp turkiem un Persijas ķēniņu”. Dažus gadus vēlāk cita avīze informē par Rīgas aplenkumu poļu–zviedru kara laikā.

Rīdzinieki lasa arī “Kēnigsbergas Avīzes” (Königsbergsche Avisen), kas divas reizes nedēļā pasta ratos līdz Rīgai atceļo tieši no Kēnigsbergas. Diemžēl zviedriem naidīgās politikas dēļ pēc Zviedrijas karaļa pavēles “Kēnigsbergas Avīzes” 1680. gadā Rīgā konfiscē. Ar 1681. gada janvāri nāk klajā jauns laikraksts “Rīgas Pirmdienu (Ceturtdienu) Ierastā Pasta Avīze” (Rigische Montags (Donnerstags) ORDINARI Postzeitung), kas uzskatāma par priekšteci “Rīgas Jaunākajām Ziņām” (Rigische Novellen) – pirmajam ilglaicīgajam preses izdevumam Rīgā (1681–1710). Šī prese lasītāju galvenokārt informē par notikumiem ārzemēs.

Pilns pētījuma teksts šeit. Turpinājumā: par lasīšanas pieredzi 18. gadsimtā. Astoņu rakstu sērija tapusi sadarbībā ar “Europeana”.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!