Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā atklās izstādi 'Rīgas pilij – 500'  (1)

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsture ir cieši saistīta ar Rīgas pili, kurā muzejs atradās no 1920. līdz 2014. gadam. Pašlaik muzejs darbojas pagaidu telpās, lai pēc rekonstrukcijas 2018. gadā atkal atgrieztos Rīgas pilī.

Vēsturiskajai pils ēkai šogad aprit 500 gadu. Gadsimtu gaitā ir mainījies Rīgas pils izskats, tās funkcijas. Izstādes apmeklētāji varēs izsekot Rīgas pils būvvēsturei piecu gadsimtu garumā, iepazīties ar senajiem Rīgas pils plāniem, attēliem, fotogrāfijām. Tiks izstādīti gan arheoloģiskajos izrakumos iegūtie, gan citi muzeja krājumā esošie sadzīves un interjera priekšmeti.

Izstādes veidotāji: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālisti Zane Buža, Astrīda Burbicka, Jānis Ciglis, Baiba Dumpe, Normunds Grasis, Aija Jansone, Rūta Kraukle, Zane Lāce, Ilze Miķelsone, Anita Meinarte, Arnis Radiņš, Alise Šulte. Mākslinieks Ģirts Boronovskis. Fotogrāfs Roberts Kaniņš. Datortehniskais nodrošinājums – Jānis Ķīkulis.

Rīgas pils vēsture

Pašreizējā vietā ordeņa pils atrodas kopš 1330. gada. Senākā bruņinieku pils Rīgā, saukta par Sv. Jura vai Baltā akmens pili, bija uzcelta Zobenbrāļu ordenim jau 13. gs. sākumā (mūsdienās – Konventa sētas rajonā, saglabājusies Sv. Jura kapela Skārņu ielā). 1297. gadā rīdzinieki to ar akmens lodēm sabombardēja.

Pēc rīdzinieku sakāves karā jaunas pils celtniecībai ordenim tika ierādīta vieta Daugavmalā pie Svētā Gara torņa, kur atradās arī zirgu stallis un nabagu patversme jeb hospitālis. Livonijas ordeņa mestrs Eberhards fon Monheims pamatakmeni jaunajai (otrajai bruņinieku) pilij ielika 1330. gada jūnijā, būve pabeigta ap 1340. gadu. Pils bija mestra sēdeklis, tajā glabājās Livonijas ordeņa arhīvs, sudrabs, zelts, dārglietas un visa kase, tajā bieži notika ordeņa novadu pārvaldītāju – komturu un fogtu apspriedes. Izraisoties jaunam karam starp rīdziniekiem un ordeni, 1484. gadā rīdzinieki pili ieņēma un nojauca.

Trešā ordeņa pils Rīgā tika uzbūvēta laikā no 1497. līdz 1515. gadam. Tā ir konventa tipa pils – neregulārs četrmalu būvbloks ar iekšējo pagalmu un torņiem stūros, no tiem divi galvenie bija apaļie lielgabalu torņi, kuriem 19. gadsimtā doti nosaukumi Svina tornis (dienvidaustrumos) un Svētā Gara tornis (ziemeļrietumos) un divi kāpņu tornīši. Pilij bija trīs stāvi :
• pirmais – saimniecības, kurā atradās ordeņa brāļu ēdamzāle – remteris, virtuve ar apvalka dūmeņiem, telpa labības uzglabāšanai, pulvera un ieroču noliktava, telpa sudraba glabāšanai, brūzis, telpa maizes cepšanai;
• otrais, galvenais - dzīvojamais, kurā bija baznīca jeb kapela ar sakristeju, mestra telpas, kapitula zāle, komtura telpas, ordeņa brāļu guļamtelpa – dormitorijs. Šajā stāvā bija 7 m augsti griesti, kurus sedza krusta, tīkla un zvaigžņu velves, telpām labu apgaismojumu nodrošināja lieli logi;
• trešais - ieroču stāvs, kas bija neizbūvēts un neapdzīvots. To izmantoja tikai aizsardzībai.
Pils izskats bija skarbs un vienkāršs, jo tās galvenais uzdevums bija aizsardzība. Vienīgais dekoratīvais elements bija 16. gs. pirmajā pusē veidotie Madonnas un mestra Voltera fon Pletenberga ciļņi. Pagalma vidū bija aka. Gar visiem korpusiem pils pagalmā bijusi mūra galerija, kas 16. gadsimta beigās pirmā stāva līmenī bija aizbūvēta ar pildrežga sienām un sadalīta divos stāvos. Gar pagalma austrumu malu uz galeriju un pils galveno stāvu veda atklātas kāpnes. 18. gs. un 19.gs. pirmajā pusē pastāvēja otrā – koka galerija. Pašreizējā akmens galerija ir uzcelta 1842.–1844. gadā vecās koka galerijas vietā. Kopējais pils sienu augstums palicis nemainīts – aptuveni 18 – 19 m. Pils atradās pilsētas ziemeļrietumu malā. Galvenajai pilij ziemeļos bija uzbūvēta priekšpils (tagad Valsts prezidenta darba vieta).

Pēc Livonijas kara (1558. – 1583.) Rīgas pils nonāca poļu varā un kalpoja par rezidenci Pārdaugavas hercogistes administratoriem. 1582. gadā tajā apmetās karalis Stefans Batorijs, uzturoties Rīgā no marta līdz maijam. Pilī ir dzīvojuši poļu vietvalži, no kuriem zināmi: Jans Hodkēvičs, hercogs Georgs Radzivils, grāfs Jans Karols Hodkēvičs.

Pēc Polijas – Zviedrijas kara (1600. – 1629.) Vidzemi un Rīgu ieguva Zviedrija, pils izveidojās par nozīmīgu administratīvo un militāro centru Baltijā un Rīgas jeb Vidzemes gubernatora (ar 1629. gadu ģenerālgubernatora) sēdekli. Šeit dzīvojuši un savus vārdus vēsturē atstājuši ģenerālgubernatori: Gabriels Uksenšerna, Gustavs Horns, Klauss Tots, Ēriks Dālbergs. Tika veiktas pārbūves, kas mainīja bruņinieku pils izskatu, tika uzbūvēts Erkera tornītis ziemeļaustrumu daļā.

Pēc Rīgas kapitulācijas Ziemeļu karā un nonākšanas Krievijas varā (1710.) pils kļuva par Krievijas kroņa ēku un tika saukta par cara, pēc 1725. gada – imperatora pili, tajā atradās Vidzemes ģenerālgubernatora sēdeklis. Šeit dzīvoja un valdīja: kņazs Aņikita Repņins, kņazs Aleksandrs Menšikovs, grāfs Pēteris de Lasī, grāfs Georgs Brauns, Pēteris Ludvigs fon der Pālens. Ar 1801. gadu šeit atradās arī Baltijas ģenerālgubernatora postenis. Apjomīgi pils pārbūves darbi veikti marķīza Filips Pauluči, Karla Magnusa fon der Pālena, kņaza Aleksandra Suvorova – Rimņikska, kņaza Pjotra Bagrationa laikā. 1818. gada pārbūves laikā priekšpilī izveidoja greznās "ķeizariskās telpas" un Balto zāli. 1841.–1843. gadā austrumu piebūvei uzcēla ceturto stāvu. 1876. gadā cars Aleksandrs II likvidēja Baltijas ģenerālgubernatora posteni, Rīgas pils kļuva par Vidzemes guberņas administratīvo centru.

Pirmā pasaules kara laikā un vēlāk bieži mainījās pils saimnieki: 1917. gada augustā tajā ienāca vācu karaspēks, no 1918. gada decembra līdz 1919. maijam atradās Latvijas Sociālistiskā padomju republikas iestādes, 1919. gada maijā-jūlijā – vācu landesvērs. Ar 1919. gada 3. jūliju Rīgas pils kļuva par Latvijas valsts īpašumu, tajā strādāja Ministru prezidents, Valsts kanceleja. 1921. gadā telpu noformēšanai uzaicināja arhitektu Eiženu Laubi un mākslinieku Ansi Cīruli.

No 1922.–1940. Rīgas pils bija Latvijas Valsts prezidenta rezidence. 1920. gada pilī tika iekārtots Valsts vēsturiskais muzejs (tagad – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs), Valsts Mākslas muzejs u.c. kultūras iestādes.

Padomju varas gados pilī darbojās Pionieru pils un muzeji – Latvijas PSR Vēstures muzejs, Aizrobežu mākslas muzejs, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs.

Muzeji - Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju mākslas departaments, Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuves lasītava turpināja darbu arī pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. Kopš 1995. gada Rīgas pils bija Latvijas Valsts prezidenta rezidence līdz pat Rīgas pils rekonstrukcijas uzsākšanai 2012. gadā.

2013. gada jūnijā notikušais ugunsgrēks ierobežoja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja darbu, tika iekārtotas muzeja pagaidu telpas – ekspozīciju un izstāžu zāle Brīvības bulvārī 32 un krājuma glabātuve Lāčplēša ielā 106/108.

Pēc Rīgas pils rekonstrukcijas pabeigšanas darbu atjaunotajā ēkā atsāks Valsts prezidenta kanceleja un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Informācijai izmantota Māras Caunes grāmata "Rīgas pils – senā un mainīgā".