"100 Latvijas vēstures relikvijas" ir izstāde, kas pirms ugunsgrēka Rīgas pilī bija aplūkojama Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Visas mūsu tautai svarīgās relikvijas izdevās izglābt no liesmām, taču izstādes ekspozīcija šobrīd nav pieejama apskatei.
Daļa no eksponātiem – pirmie lati, Cēsu skolnieku pulka karogs, Lielvārdes josta un citi – šobrīd ir aplūkojami LNVM un portāla Delfi kopā veidotajā virtuālajā izstādē, kuru reizi nedēļā papildinām ar pieciem jauniem eksponātiem un piecām Latvijas vēstures lapaspusēm:
Lasiet vēl:
- Latvijas vēstures relikvijas – 1.daļa
- Latvijas vēstures relikvijas – 2.daļa
- Latvijas vēstures relikvijas – 3.daļa
- Latvijas vēstures relikvijas – 4.daļa
Izcilākais akmens laikmeta mākslas darbs
Attēls: Aļņa galvas figūra. Užavas Sārnates apmetne, Ventspils apr. 3400 – 2300 g. pirms Kristus. Dzintars. Garums – 3,5 cm.
No dzintara darināta aļņa galvas figūriņa tika atrasta Sārnates purva vidējā neolīta apmetnes 1957. gada izrakumos Lūcijas Vankinas vadībā. Minētā dzīvesvieta ierīkota ap 2700. g. pr. Kr. Baltijas jūras attīstības ceturtā posma toreizējās Litorīnas jūras (5400 – 1700 g. t. Kr.) piekrastē pie senā Sārnates ezera.
Iespējams, sākotnēji tur dzīvojuši ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras pārstāvji, kas šodienas Latvijas teritorijā ienāca 4. g. t. pr. Kr. otrajā pusē no ziemeļaustrumiem.
Sārnates purva apmetne ir pirmā plašāk pētītā neolīta apmetne Rietumlatvijā, kas devusi ārkārtīgi bagātus no organiskiem materiāliem izgatavotu senlietu materiālus, un kurā iegūts plašs priekšstats par cilvēku dzīvi vidējā neolītā.
Alņa galvas figūriņa atrasta mītnē Nr. 3, kas saistāma ar ķemmes – bedrīšu keramikas kultūras ciltīm. Šī mītne ir viena no atradumiem bagātākajām Sārnates apmetnē. Izrakumu materiāls liecina, ka mītnē notikusi intensīva krama un dzintara apstrāde. Nozīmīgi, ka te iegūtās ne tikai vienas no senākajām, bet arī plašākajām arheoloģiskajām liecībām par dzintara apstrādi - 49 dzintara priekšmeti, 35 neapstrādāti dzintara gabali, un ap 400 atšķilas. Starp 49 dzintara priekšmetiem atzīmējamas krelles, piekariņi, dzintara riņķa puse un divas figūriņas – lācis un jau minētā aļņa galva.
Aļņa galvas figūriņa ir izcilākais reālistiskais akmens laikmeta mākslas darbs Baltijā un spilgtākā liecība par dzintara apstrādes augsto līmeni neolītā Latvijas teritorijā. Aļņa figūras kakla daļa un ķermenis nav saglabājies vai arī nav atrasts. Aļņa figūras ir ļoti raksturīgas Austrumeiropas mežu joslas akmens laikmeta mākslā.
Senākā cilvēka plakanskulptūra
Attēls: Sievietes figūriņa. Sēļu Zvejnieku kapulauks, 172. kaps, Valmieras apr. 4. g. t. pr. Kristus. Kauls. Garums -13 cm.
Sievietes figūriņa iegūta Zvejnieku kapulaukā 1970. gada arheoloģiskajos izrakumos Franča Zagorska vadībā. Minētais piemineklis ir izcilākā un plašākā pētītā mezolīta un neolīta apbedīšanas vieta Ziemeļaustrumeiropā. Kapulauka un blakus esošo Zvejnieku I un II apmetņu atradumu un to izpētes rezultātiem ir ievērojama starptautiskā zinātniskā nozīme.
Zvejnieku kapulauks ierīkots pussalā Burtnieku ezera ziemeļu krastā pie Rūjas upes ietekas. Tas izmantots ap trīs tūkstošus gadus laikā no 8. līdz 5. g. t. pr. Kr. Apbedīšanas vietā atsegti vairāk kā trīs simti apbedījumi. Tie pieder dažādām arheoloģiskajām kultūrām. Mirušie apbedīti zemē ieraktās kapu bedrēs. Nereti tie apbērti ar okeru – dzelzs sarkano oksīdu. Tas atrodams dabā vietās, kur dzelzi saturoši pazemes ūdeņi izplūst virspusē. Okera pielietojums apbedīšanas tradīcijās konstatēts daudzās pasaules vietās. Apbedījuma piedevās ir ar medībām, zveju un kultu saistīti priekšmeti.
No kaula darinātā sievietes figūriņa atrasta 172. kapā, kurā bija apbedīts bērns. Minētā figūriņa ir vienīgā piedeva šajā apbedījumā. Pēc kapa novietojuma kapulaukā, figūriņas atrašanas apstākļiem un uz tās esošā ornamenta tā datēta ar agro neolītu - 4500–3400 g. pr. Kr.. Figūriņa uzskatāma par senāko skulpturālo cilvēka atveidojumu šodienas Latvijas teritorijā.
Agrākais no dzelzs gatavotais priekšmets
Attēls: Ķīļveida cirvis. Bērzpils Lujāni, Abrenes jeb Jaunlatlatgales apr. 6. - 5. gs. pirms Kristus. Dzelzs. Garums – 10 cm. A 7905
Dzelzs ķīļveida cirvji ir plašā Austrumeiropas teritorijā izplatīta cirvju forma – tie sastopami šodienas Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā, arī Somijā. Dažreiz šos cirvjus sauc arī par skitu tipa cirvjiem, jo tādi ir atrasti skitu apdzīvotajās teritorijās Melnās jūras ziemeļu piekrastē. Latvijā zināmi vismaz 13 šāda tipa cirvji. Tie tiek datēti ar senāko jeb pirms Kristus dzelzs laikmetu, t. i., 1. gadu tūkstoša pirms Kristus otro pusi. Cirvju salīdzinoši lielais daudzums liecina par šajā laikā notikušo pārejas periodu, kad saimniecībā lopkopības vietā par svarīgāko pakāpeniski kļuva zemkopība. Pirms tam saimniecībā izmantoja akmens cirvjus. Šī tipa cirvji iezīmē pārejas posmu no akmens uz dzelzs darba rīkiem līduma līšanā, kas ir liecība par jaunu attīstību saimniecībā. Pagaidām mūsu rīcībā nav pierādījumu par dzelzs apstrādi Latvijas teritorijā šajā laikā, taču lielais atradumu skaits pieļauj iespēju, ka dzelzi prata iegūt un apstrādāt arī uz vietas.
Apskatāmā cirvja iegūšana tuvāki apstākļi nav zināmi. To muzejam nodevusi Pieminekļu valde 1932. gada 23. septembrī ar norādi "Jaunlatgales apr. Bērzpils pag. Lujānu ciems". Senākie ķīļveida cirvji ir izmēros mazāki, ar šaurāku asmeni. Pēc analoģijām ar Piedņeprā atrastajiem, Bērzpils Lujānu cirvis varētu būt viens no pašiem agrākajiem. To droši var datēt ar 6. - 5. gadsimtu pirms Kristus. Tātad tas, visticamāk, ir senākais dzelzs priekšmets, kas atrasts Latvijas teritorijā.
Atšķirībā no vara, alvas un cinka rūdas, kuras nepieciešamas bronzas ražošanai, dzelzsrūda Latvijas teritorijā ir sastopama.
Dzelzs laikmeta zemgaļu sievietes krūšu rota
Attēls: Krūšu rota, sastāvoša no divām ar sudrabu platētām rotadatām ar riteņa galvu un važiņas. Tērvetes Ķūru kapulauks, 12. kaps. Jelgavas apr. 6. gs. Bronza, sudrabs. Rotadatu garumi – 19,1 un 19,3 cm, važiņas garums – 116 cm.
Sākot ar vidējo dzelzs laikmetu, droši var runāt par šodienas Latvijas teritorijā kādreiz dzīvojušiem kuršiem, zemgaļiem, sēļiem, latgaļiem. Minētās baltu maztautas labi izdalās pēc arheoloģiskā materiālā – raksturīgām apbedīšanas tradīcijām un senlietu formām.
Krūšu rota, kas sastāv no divām ar sudrabu platētām rotadatām ar riteņa galvu un tās savienojušās važiņas, atrasta Tērvetes Ķūru kapulauka 1976. gada arheoloģiskajos izrakumos Māra Atgāža vadībā. Minētais piemineklis situēts zemgaļu apdzīvotās teritorijas rietumu daļā. Tajā izpētīti 12 apbedījumi.
Apskatāmā rota iegūta Ķūru kapulauka 12. kapā. Tajā, spriežot pēc līdzdotām kapa piedevām, apbedīta bagāta sieviete. Bez minētās krūšu rotas mirušajai līdzi dots lentveida vainags no septiņiem piecu spirāļu rindu posmiem, kurus sadala starplocekļi, septiņas aproces, četri spirālgredzeni un kaļķakmens vērpjamās vārpstas skriemelis.
Zemgaļiem raksturīga rotadatu dizaina liela daudzveidību. Ķūru atradumam – rotadatai ar trīsstūrveida pacēlumu virs riteņa - ir tieši viņiem raksturīga forma, jo vairums šādu atradumu nāk no zemgaļu apdzīvotās teritorijas. Žemaišu zemēs tādas zināmas daudz mazāk. Ārpus baltu apdzīvotās teritorijas vienīgais eksemplārs ir atrasts Paidē, Sāmsalā.
Vidējā dzelzs laikmetā zemgaļu materiālā kultūra izceļas ar lielu bagātību un krāšņumu. Par to liecina gan atrastie sudrablietu depozīti, gan sudraba rotu atradumi kapos. Līdz mūsdienām ir saglabājusies ļoti neliela daļa no šīm bagātībām.
Senākā liecība par zelta apstrādi šodienas Latvijas teritorijā
Attēlā: Stopa sakta. Katlakalna Pļavniekkalna kapulauks, 1. kaps, Rīgas apr. 5.-6. gs. Sudrabs, zelts. Garums – 9,8 cm, platums – 9,8 cm. RDM I 194n
No sudraba darināta stopa sakta ar zelta platējumu ir atrasta Katlakalna Pļavniekkalna arheoloģiskajos izrakumos 1901. gadā Antona Buholca (Anton Buchholtz) vadībā. Minētais piemineklis pieder zemgaļu kultūrai un situēts Daugavas lejtecē. Tas labi raksturo zemgaļu 5. – 6. gadsimtā apdzīvotās teritorijas ziemeļu daļas apbedīšanas tradīcijas. Tajā izpētīti 72 apbedījumi.
Apskatāmā stopa sakta iegūta 1. kapā, kurā apbedīts vīrietis. Tā inventārs jau 20. gadsimta sākumā ir ticis sajaukts. Tam pievienotas citas senlietas. Līdz ar to patieso kapa inventāra sastāvu vairs nav iespējams noskaidrot. Saskaņā ar A. Buholca izrakumu laikā uzzīmētās apbedījuma skices un atradumu sarakstu tajā iegūts šķēpa gals, tam perpendikulāri virsū likts uzmavas cirvis. Ķermeņa vidusdaļā atrasts spirālgredzens un aproce ar vāļu galiem.
Gredzenotā stopa sakta bijusi kreisā pleca rajonā ar pēdu ieslīpi uz augšu. Tur atrasta arī dzelzs rotadata ar važiņas paliekām (skicē atzīmēta tikai važiņa pie saktas). Pie galvas fiksēta fasetēta bronzas kaklariņķa puse (ieskicēta apbedījuma skicē, bet nav nosaukta). Pie labajiem sāniem bijušas auduma paliekas. Skicē pieminēts arī nazis un kalts, kuru novietojums nav skaidrs (senlietu sarakstā un pie esošā kapa inventāra to nav.) Kapa senlietu sarakstā iekļauti divi kapļi un uzmavas cirvis (skicē tādi nav atzīmēti), kas tātad visticamāk nepieder šim kapa inventāram.
Pļavniekkalna stopa sakta saistās ne tikai ar senākajām liecībām par zelta apstrādi Latvijas teritorijā, bet ir izcils metālmākslas paraugs. Tās pagatavošanā bez kalšanas ir pielietota virkne tehnisku paņēmienu kā plāšana, platēšana, štancēšana un filigrāns. Saktai uz pēdas un loka ir filigrāna šķērsrievoti gredzeni, starp kuriem ir zelta platējums ar izspiesto tīkliņa rakstu. Minētā rotaslieta tika lietota apmēram 100 gadu garumā – no apmēram 450. līdz 550. gadam. Šī saktu tipa izcelsme meklējama Austrumprūsijā, bet vēlāk tās izplatījās plašā teritorijā.