Latvijas vēstures relikvijas: zemnieku turības liecība un tradicionāla dāvana  (99)

Daļa no eksponātiem - senās rotaslietas, mūsu senču darba rīki, unikāli dokumenti, pirmā Bībele latviešu valodā un citi - šobrīd ir aplūkojami LNVM un portāla "Delfi" kopā veidotajā virtuālajā izstādē. Reizi nedēļā izstādes ekspozīciju papildinām ar pieciem jauniem eksponātiem un piecām Latvijas vēstures lapaspusēm.

Ar citām Latvijas vēstures relikvijām varat iepazīties šeit!

Attēlā: Līgatne Ķempju depozīts: Burbuļsaktas, riņķasakta, pakavsakta, piekariņi, gredzeni, kaklarotas.

Līgatnes Ķempju depozīts Doma muzejā nonācis 1897. gadā, tas nopirkts par 19 rubļiem un 50 kapeikām. Zināms, ka depozīts daļēji ir izsaimniekots un muzejā nonākusi tikai daļa no tā - sešas udraba burbuļsaktas, viena rinķasakta ar 6 akmeņiem un viena pakavsakta ar akmeņiem galos, pieci udraba piekariņi, 14 sudraba gredzeni, septiņu monētu kaklarota un 251 stikla krelle. Depozīts atrasts 1896. gada rudenī Jaunķempju muižas kaļķu lauztuvēs, to pārdevis Vecgulbenes muižas īpašnieks barons Heinrihs Volfs (Baron Heinrich von Wolff).

Vienai no depozīta saktām ir uzraksts "ILSE WEWER" un gadaskaitlis 1638. Tas liecina, ka sakta piederējusi kādai latvietei, kas dzīvojusi vienā no Vēveru mājām. Gredzens, kurš muzejā nav saglabājies, piederējis Pēterim Vēveram - citam šīs dzimtas pārstāvim. Reti kurai senlietai ir zināmi tās īpašnieku vārdi, tāpēc šajā gadījumā ļoti interesanti ir mēģināt iegūt sīkākas ziņas par to saimniekiem.

Tiešā Ķempju muižas tuvumā, kādreizējā Vildogas pagastā, 20. gadsimta 30. gados bija trīs Vēveru mājas - Vēveri, Silavēveri un Jaunvēveri.

Iespējamie īpašnieki tika meklēti saktas gadaskaitlim atbilstošajā 1638. gada zviedru arklu revīzijā. Tajā Ķempjiem tuvējā Rama muižā ierakstīts pusarklinieks Abraham Wever, viņam ir ½ arkls zemes, divi zirgi un divas govis, viņš iet trīs dienas klaušās, viņam ir brālis un kalps. Minētās Vildogas pagasta mājas atrodas Rama muižas tuvumā, tāpēc tās var droši identificēt ar zviedru arklu revīzijā minētajiem Weweriem. Arī 1688. gada revīzijā minēts pusarklinieks Ramswever. Agrākajās 1601. gada, 1624. un 1630. gada zviedru arklu revīzijās Ķempju tuvumā Weweri neparādās. Iespējams, viņi ir ienācēji no tuvējiem Jūdažiem.

Starp Jūdažu (Judasch) ciema zemniekiem minēts Hans Wewer, viņam ir 16 gadus vecs dēls Abraham. Saimniecībā ir divi zirgi un divas govis. Jūdažos Vēveri parādās arī agrākajās zviedru arklu revīzijās. 1601. gada revīzijā - Die Judische wacke - Wewers - 1 haken. Jūdažu ciemā 1624. gada arklu revīzijā Wevers Hanss ir dzimtcilvēks ar 1 arklu zemes, viņa dēls Reinholdt iet ik nedēļas darbā, viņam pieder divi zirgi un divas govis. Ļoti iespējams, ka Hansa Vēvera dēls Abrahams no Jūdažiem pārcēlies uz tuvējo Rama muižu. Zviedru lielā kadastra karšu sējumā Jūdažos Vēveru vairs nav, bet tie ir minēti Rama muižā.

Depozīta vērtība bija ļoti liela. Piemēram, 1690. gadā par 12,5 dālderiem varēja nopirkt divus vēršus, bet labi barota cūka maksāja tikai 1½ dālderi. Zirga cena bija 10 dālderi. Salīdzinot saktu svaru ar sudraba dāldera svaru, var secināt, ka lielākajā saktā bija apmēram 4 ½ sudraba dālderu svars.
Muzejā sagājušos depozīta priekšmetu sudraba kopsvars depozītā, neskaitot saktās ievietoto stiklu svaru, ir 745,4 grami, kas atbilst apmēram 26 dālderu svaram.

Pieskaitot divu gredzenu un monētu kaklarotas, iespējamais depozīta svars varētu būt bijis tuvu kilogramam. Un tā ir tikai zināmā depozīta daļa. Depozīta sastāvs un apjoms būtiski papildina rakstīto avotu liecības par zemnieku ievērojamo turību 17. gadsimta Latvijā.

Attēlā: Kurzemes un Zemgales un Sagānas hercogistu zīmoga spiedogs. 18. gadsimta otrā puse. Metāls. ø - 3,8 centimetri, h - 13,5 centimetri.

Zīmoga spiedogs ar Kurzemes un Sagānas hercogistes ģerboni, kas hercoga Pētera Bīrona (1724 - 1800) valdīšanas laikā, sākot ar 1787. gadu, izmantots dokumentu apliecināšanai, iespiežot reljefu nospiedumu zīmoglakā, ir Latvijas muzeju kolekcijās vienīgais zināmais Bīronu dinastijas zīmoga spiedogs, kurš saglabājies līdz mūsdienām. Neparasti ir retā priekšmeta atrašanas apstākļi, jo tas atrasts 1985. gada vasarā zemē Daugavas krastā Rumbulas apkaimē bijušajā Rumbulas lidostas teritorijā.

1786. gadā Pēteris Bīrons nopirka Sagānas hercogisti Silēzijā (mūsdienās Sagāna atrodas Polijas rietumu daļā, Ļubušas vojevodistē), kuru tolaik pārvaldīja Prūsija. Līdz ar dzimtas īpašumu paplašināšanos viņš ieguva Sagānas hercoga titulu un attiecīgi tika papildināts hercogistes ģerbonis.

Ar Sagānu cieši ir saistīta Pētera Bīrona mūža nogale. Nesaskaņas starp hercogu un muižniecību, pieaugošā Krievijas ietekme hercogistes politiskajā un saimnieciskajā dzīvē, kā arī ārpolitiskā situācija - Polijas otrā dalīšana 1793. gadā un trešā dalīšana 1795. gadā noveda pie hercogistes neatkarības zaudēšanas. 1795. gada 18. martā hercogs Pēteris parakstīja aktu par atteikšanos no troņa. Kurzemes un Zemgales hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai.

Hercogs Pēteris devās uz Sagānu un Kurzemē vairs nekad neatgriezās.

Unikāls ikonogrāfiskais Latvijas vēstures avotu kopums, kuru veido vairāk kā 200 Ēveles draudzes zemnieku portreti, kuros parādīta latviešu zemniecības sociālo noslāņošanos 19. gs. vidū

Attēlā: Ēveles draudzes mācītāja Antona Georga Boses zīmējumu albumi. 1857. - 1860. gads.

Mācītāja Antona Georga Boses (1792 - 1860) zīmējumu krājumu ar Ēveles draudzes zemnieku portretiem Pieminekļu valde muzejam nodeva 1939. gadā.

Bose no 1812. līdz 1814. gadam studēja teoloģiju Tērbatas universitātē un vienlaicīgi papildinājās zīmēšanā un gleznošanā mākslinieka Karla Augusta Zenfa vadībā. 1815. gadā viņš kļuva par Dikļu draudzes mācītāju, bet 1819. gadā tika pārcelts uz Ēveli. 1821. gadā darinājis altārgleznu Ēveles draudzes baznīcai.

Pēc mācītāja amata nodošanas dēlam 1856. gadā pievērsās iemīļotajam vaļaspriekam - zīmēšanai un laika posmā no 1857. līdz 1860. gadam uzzīmēja vairāk kā divsimt ģīmetņu. Patlaban muzeja kolekcijā glabājas 206 vienības.

Portreti ir datēti, norādot zīmēšanas gadu, mēnesi un datumu. Minēts arī portretētās personas vārds, uzvārds, nodarbošanās, dzīvesvieta - piederība pie muižas un mājām.

Darbi izpildīti zīmējuma tehnikā. Visbiežāk cilvēki tēloti profilā, rūpīgi izzīmējot sejas vaibstus, matu sakārtojumu, tērpu un tā detaļas. Attēliem piemīt portretiskā līdzība un iejūtīga sadzīves norišu atklāsme, kas apliecina autora lieliskās novērošanas spējas. Nopietnas mākslinieciskās izglītības trūkums atklājas ķermeņa daļu proporciju un perspektīvas likumu neizpratnē, tēlošanas paņēmienu vienveidībā.

Zemniekus un lauku amatniekus Bose pēc iespējas rāda lauku ikdienas darbiem tuvinātā vidē. Nereti zīmējumi ļauj nojaust attēloto cilvēku dzīvesstāstus.

Boses skatījumā vienas draudzes robežās redzam tipisku Vidzemes lauku dzīves ainu 19. gadsimta vidū ar laikmetam raksturīgajām zemniecības noslāņošanās iezīmēm. Ēveles un tās tuvākās apkārtnes ļaužu vidū ir saimnieki un kalpi, amatnieki un muižas kalpotāji, draudzes skolas skolotājs un viņa skolnieki, zaldāti, ubagi, ķesteris un mācītājs, krodzinieks, mežsargs un pat muzikants.

Laba vietējo apstākļu pārzināšana, reālistiska dzīves īstenības vizuālā uztvere, nenoliedzami - arī zemnieku kārtas patriarhālo tradīciju idealizācijas tendences, mērķtiecīga zīmējumu kultūrvēsturiskā un etnogrāfiskā ievirze Boses apjomīgo veikumu ļauj iekļaut 18. gadsimta beigās aizsāktai un 19. gadsimtā turpinātai tēlotājas mākslas līnijā, kur līdzās profesionāliem vācbaltu māksliniekiem rosīgi darbojās tā sauktie diletanti jeb amatieri.

Vienīgais zināmais jostas veids pie 19. gadsimta tērpa Kuldīgas, Ventspils un Aizputes apvidū. Krāšņākā arheoloģiski iegūtā sleņģene, saistāma ar kuršu ķoniņiem. Savieno arheoloģiju ar etnogrāfiju

Attēlā: Sleņģene. Kuldīgas Dragūnu ciema Ventmaļi, Kuldīgas apriņķis18. gadsimts. Bronza. Garums izstieptā veidā - ap 135 centimetriem, aizdares garums - 25, platums - 6,1 centimetri.

Sleņģene ir metāla josta. Tās nosaukums saistāms ar savdabīgo, no divām daļām saliekamo, aizdari. Vārds sleņģene iespējams radies no vārda slēgt. Tātad - ieslēgt jostā, apjozt ar jostu. Sleņģenes aizdares princips ir nemainīgs, kopš šis jostas veids konstatēts 16. gadsimta arheoloģiskajā materiālā. Sleņģene dēvēta arī par ķēžu jostu. Tautasdziesmās minēta arī „zelta josta", kura visticamāk būtu domāta sleņģene.

18. un 19. gadsimtā sleņģenes valkātas pie Alsungas, Kuldīgas un Ventspils novadu tautastērpiem. Šo novadu tērpiem atbilst arī „spangu" vainagi, kas tāpat kā sleņģene darināti no zeltaini spoža metāla. 18. gadsimtā pie šo novadu tērpiem valkāta tumši zila villaine „mēlene" ar metāla rotājumu. Var sacīt, ka sleņģenes lietotas apvidos, kur arī citās senākajās tērpa sastāvdaļās iezīmējas kopīgas tradīcijas. Šo tradīciju pastāvēšana iekļauj arī apvidu, kurā dzīvoja kuršu koniņi - tādējādi var sacīt, ka sleņģene, „mēlene" un „spangu" vainags raksturo arī koniņu pēcteču valkātos apģērbus.

Sleņģene ir vienīgais Latvijā zināmais jostas veids, kas bijis kopīgs kā sievietēm, tā vīriešiem. Tā ir vienīgā zināmā josta, kāda atbilst Kuldīgas un Ventspils novada goda tērpam un viena no diviem Alsungas tērpam atbilstošajiem jostu veidiem. Sleņģenes lietoja līdz laikam, kamēr šajos novados valkāja tautastērpu - Alsungā pat vēl 20. gadsimtā. Tērps, pie kura valkāta sleņģene, bijis vienkrāsains. Sleņģenes lietojumam atbilst brunči ar piešūtu augšdaļu, kas nesniedzas līdz valkātājas jostasvietai. Tādējādi, tērpa siluets, ko apjož sleņģene, bija ar paaugstinātu jostasvietu un slaidu apjomīgu lejasdaļu. Senāk - līdz 18. gadsimtam - sleņģenes zināmas plašā Kurzemes teritorijā, bet līdz 19. gadsimta sākumam tās vēl saglabātās Tukuma apriņķī līdz pat Rīgas jūras līcim.

Dažas liecības par kuršu ķoniņiem ir iegūtas arī arheoloģiskā ceļā, kā izcilākā minama Kuldīgas pagasta Dragūnu ciema Ventmaļos atrastā sleņģene, kura ir vēlākā un krāšņākā  arheoloģiskā slenģene.

Attēlā: Cimdi. Ilūkstes apr. Aknīstes pagasts. 19. gadsimta vidus. Vilna.

Cimdi gadsimtu garumā ir praktiska un neaizstājama apģērba sastāvdaļa. Latvietim cimdi ir arī priekšmets, kas visbiežāk iekļauts tradīciju norisē un izraudzīts kā dāvinājums.

Vēl 19. gadsimtā „cimdu došanai" bija simboliska nozīme. Jaunajai sievai, pirmo reizi ieejot vīra mājās, cimdu pāri vajadzēja ziedot katrai vietai, ar kuru turpmāk būs saistīta viņas dzīve - slieksnim, pavardam, akai, klētij, kūtij, - lai sekmētu veiksmi un turību.

Cimdus lika uz pirts sliekšņa, lāvas un krāsns, ar rakstainām prievītēm apsēja pirts slotas, - lai būtu vieglas dzemdības. Patiesībā cimdu došana sākās jau pirms kāzām. Pieņemot bildinājumu, līgava dāvāja līgavainim „kāzu cimdus", ko līgavainis uzvilka rokās kāzās. Visos dzīves notikumos un darījumos bija iesaistīti cimdi. Arī „bēru pūram" vajadzēja daudz cimdu. Bērēs cimdi tika doti visiem, kas kaut ko darīja vai palīdzēja pēdējos cilvēka mūža godos. Cimdu pāri atstāja arī uz krusta. Dažkārt šim nolūkam cimdus ada vēl mūsdienās. Nereti valnīša galā cimdiem ir pītas saitītes - cimdu pāra sasiešanai.

Cimdu mūžs mēdza būt ļoti garš vai pavisam īss. Tas atkarīgs no mērķa, kādam cimdi adīti. Goda cimdi nereti kļuva par dzimtas relikviju, ko glabāja vairākas paaudzes. Dāvinātie cimdi, iespējams, rokās pat netika uzvilkti. Cimdi, kuru uzdevums bija kalpot praktiskai vajadzībai, savukārt, netika saudzēti un taupīti. Cimdu adīšana ir tautas mākslas un arī ikdienas sastāvdaļa, kas saistību ar tradīcijām daļēji saglabājusi līdz mūsdienām.