Intervijā Laukšteins norāda, ka, viņaprāt, ilgu laiku kultūrpolitika ir atstāta novārtā, nav bijusi ikdienas darbs, "kur pa stundai, pa dienai tiek savākti argumenti, no kā sākt domāt, kāda ir kultūrpolitika".
"Nav argumentu! Vienā dienā tos nevar savākt. Nav uz kā būvēt nākotni. Vajadzīga informācija par šābrīža rezultātu, tad uz šīs informācijas bāzes var sākt izvērtēt esošo un definēt vajadzības. Kad sāku strādāt teātrī, sapratu, ka jāsāk ar ilgtermiņa stratēģiskā plāna radīšanu. Neatceros, kā ieguvu, bet izlasīju visus Latvijas teātru stratēģiskos plānus. Kad tos saliku kopā – tas bija "copypaste". Visi vienādi. Sapratu, ka tas viss ir tikai ūdens. Ķeksītis. Vajag? Ir. Mani tas galīgi neapmierināja, no turienes nebija ko ņemt.
Patlaban, man šķiet, mums ir ļoti labs stratēģiskais plāns, kur analīze aizņem daudz, bet plāns – maz vietas. Jo plāns balstās uz analīzi. Kāpēc kaut ko darīt? Komiskais bija tas, ka saņēmu vēstuli no Kultūras ministrijas – ka esmu Teātra padomes loceklis un esmu aicināts uz tikšanos. Biju priecīgs, ka arī pašvaldības teātris ir nosēdināts pie kopējā teātra nozares pārdomu procesa galda. Kad ministrijā izteicu pateicību par šādu doto iespēju, reakcija bija tāda, it kā es kaut kādas muļķības runātu. Ka neesot jau pirmā Teātru padome, kuras dalībnieks esmu. Tad paskatījos ministrijas mājaslapā un pie iepriekšējās Teātra padomes tiešām atradu savu vārdu. Bet ne reizi es netiku saukts kaut kur runāt, domāt!?" intervijā laikrakstam klāsta Laukšteins.
Vēlāk Liepājas teātra direktors radio intervijā teicis, ka pieminētā pirmā tikšanās esot bijusi velti izšķiests laiks. "Tas nonāca "Leta" slejās un sacēla nelielu viļņošanos. Man zvanīja no Kultūras ministrijas, arī ministre – ko es ar to esmu domājis. To arī domāju, ko biju pateicis – ka nevar sasaukt kopā pietiekami aizņemtus cilvēkus, bet ministrijas darbinieki atnāk nesagatavoti. Bez materiāliem, prezentācijām. Parunājam tagad par stratēģiju!" intervijā pauž Laukšteins.
Nedod nekādu pienesumu. No tās mazās kripatiņas, kas ir Kultūras ministrijā, man tāds iespaids ir radies".
Kā vēl vienu piemēru, kas raksturo valsts pārvaldes mehānismus, Laukšteins min vizīti "Latvijas dzelzceļā", kuru Liepājas teātra direktors apmeklēja saistībā ar braucienu uz Maskavu.
"Vispirms mēģināju runāt ar menedžeriem, kuri nav gatavi un negrib uzturēt abpusēji izdevīga risinājuma sarunas. Sarunas nenotika, samaksāju, ko pieprasīja Latvijas dzelzceļš, un eju pēc biļetēm. Sēž četras dāmas un runā ar mani krieviski. Tad es principiāli runāju tikai latviski. Lai saņemtu biļetes, no manis tiek prasīta pilnvara. Saku, esmu paraksta tiesīga persona. Bez pilnvaras nevarot. Mēģinu skaidrot – ieejiet "Lursoft", paskatieties, kas es esmu, te ir mans personas dokuments, un ejam tālāk. Viņas atbild, ka nav pieejas "Lursoft". "Bet jūs esat viens no lielākajiem valsts uzņēmumiem, kā tas iespējams, ka jums nav sakārtotas operatīvas darbības iespējas?" Kad tā drusku asāk parunāju, tad atrada juristu, kuram ir pieeja, un beigu beigās tās biļetes dabūju. Man šie gadījumi raksturo to, kādi ir valsts pārvaldes mehānismi, kāda ir šo mehānismu kompetence un kāds birokrātijas vairoga spēks. Tiek apēsta nauda, ko varētu ieguldīt kaut vai infrastruktūrā, nemaz nerunājot par kultūru," norāda Liepājas teātra direktors un atklāj, ka arī otra tikšanās Kultūras ministrijā sākusies haotiski.
"Dators neiet vai nemāk ieslēgt "PowerPoint" prezentāciju, šoreiz vismaz bija sagatavota prezentācija. Beigu beigās pat sākām par kaut ko runāt, bija tēzes. Kā tas parasti notiek – sagatavo tēzes, kas provocē sarunas, diskusiju. Cik tas tika fiksēts un saprasts, to es nezinu. Patiesībā ministrijas menedžmenta uzdevums būtu prast runāties ar praktiķiem, teātru vadītājiem, lai savāktu informāciju, izkristalizētu argumentus, ko iedot ministrei. Lai viņa prastu ne tikai ar vispārīgām frāzēm, bet ar konkrētiem piemēriem valdībā aizstāvēt nozares budžetu," intervijā sacījis Laukšteins.