27. maijā Lestenē atklāta piemiņas zīme ievērojamajam latviešu teologam, luteriskās baznīcas mācītājam, filosofam un vēsturniekam Haraldam Biezajam (1909–1995), "Delfi" informē pasākuma rīkotāji.

Haralds Biezais dzimis Lestenes "Vecajās ūdenssudmalās" 1909. gada 10. jūlijā. Ar Lestenes baznīcu un tās apkārtni cieši saistās viņa bērnības un agrās jaunības galvenie notikumi. Pēc sarunām ar Lestenes baznīcas pirmo latviešu mācītāju Robertu Slokenbergu (1898–1957) Biezais pieņēma lēmumu studēt teoloģiju Latvijas Universitātē. Pirmo svētrunu viņš sacīja 1930. gadā Jāņu vakarā Lestenes baznīcā. Pēc studiju beigām 1932. gada oktobrī Biezais tika ordinēts par Gramzdas draudzes mācītāju.

1934. gadā Biezais apmeklēja Kārļa Gustava Junga lekcijas Cīrihes Universitātē Šveicē, bet 1936. gadā papildinājās Strasburgas universitātē Francijā. 1939. gadā aizstāvēja teoloģijas doktora disertāciju "Biocentrisko un kristīgo ētisko pamatprincipu salīdzinājums un novērtējums", 1940. gada maijā nolasīja parauglekciju "Vai dogmati ir mūžīgi?" un sāka strādāt par LU privātdocentu. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 22. augustā Biezo atlaida no amata un 1941. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Mežotnes pagastā. Otrā pasaules kara beigās Biezais ar bēgļu laivu kopā ar sievu un meitu ieradās Gotlandē, Zviedrijā. 1945. gadā viņš sāka strādāt par Upsalas Universitātes Sistemātiskās teoloģijas katedras asistentu un līdztekus tam turpināja filosofijas studijas.

Biezais publicējis pētījumus par latviešu un baltu reliģiju. Bija Upsalas universitātes salīdzināmo reliģiju vēstures profesors, kura filosofiski reliģiskie un vēsturiskie raksti, kā arī apceres par folkloras pētījumiem publicēti latviešu, angļu, vācu, zviedru, dāņu, norvēģu, somu un poļu valodās.

1990. gadā Helsinku Universitāte Beizajam piešķīrusi goda doktora grādu. Mūža nogalē nāca klajā divi viņa pētījumi par Otrā pasaules kara vēsturi Latvijā: "Kurelieši – nacionālās pretestības liecinieki" un "Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi – pašu ļaudis".

Piemiņas zīmi Lestenē Haraldam Biezajam veidojis pazīstamais mākslinieks Jānis Strupulis un tās izveidi finansējis Haralda Biezā fonds Zviedrijā.

No Biezā rakstītā un atklātā Latvijā ietekmējušies daudzi domātāji, piemēram, Imants Ziedonis, kas savā dzejas "Es skaitīju un nonācu pie Viena" ievadā raksta: "Atkal un atkal gribas atkārtot filozofa Haralda Biezā teikto (ko viņš savukārt aizguvis no vēl kāda gudrā), ka "māksla ir veids, kā Dievs sevi dara ieraugāmu"."

Biezais bija daudzās Eiropas universitātēs atzīts zinātnieks, kuru patiesi interesēja savas tautas dziļākā, garīgā identitāte un vēsturiskais liktenis. 1995. gadā izdevniecība "Svētdienas Rīts" pārizdeva Biezā atmiņu grāmatu "Saki tā, kā tas ir", kurā viņš plašāk izklāsta savu dzīves ceļu un apraksta laika biedrus, piedzīvotos notikumus, kā arī savu uzskatu evolūciju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!