Liela brēka, maza vilna. Profesors Jānis Krastiņš par Nacionālo koncertzāli Kronvalda parkā
Foto: LETA

"Gors" (2013), Vidzemes koncertzāle "Cēsis" (2014), "Lielais dzintars" (2015) un koncertzāle "Latvija" (2019) grezno Rēzekni, Cēsis, Liepāju un Ventspili, bet nekas tamlīdzīgs joprojām nav Rīgā, kaut vēlme uzcelt koncertzāli bija jau tad, kad kaut kas tāds citās pilsētās pat sapņos nerādījās. 1987. gadā notika Rīgas koncertzāles projektu konkurss, bet 12 gadus vēlāk koncertzālei paredzētajā vietā Citadelē tika uzslieta daudzstāvu garāža, kura pēc vēl 10 gadiem iebūvēta bankas "Citadele" klučveidīgajos apjomos.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Lielā dzintara" projektu konkurss, kas notika jau 2003. gadā, lika politiķiem sarosīties arī Rīgā. Tika izraudzīta absurdā "vieta" Daugavā iepretim Vecrīgai (uz AB dambja), 2006. gadā sarīkots naudietilpīgs starptautisks projektu konkurss un pat slēgts līgums par projekta īstenošanu, bet 2008. gads visu apturēja. AB dambja ideju 2018. gadā politikāņi atkal izvilka dienasgaismā un ņēmās to bīdīt tālāk. Viens no argumentiem šai rosībai bija pieņēmums, ka Rīgā vienkārši neesot nevienas citas vietas kā vien Daugava, kur celt šādu publisku ēku. Saprāts patlaban, paldies Dievam, ņēmis virsroku.

Ideāla vieta koncertzālei ir pie Āgenskalna līča starp Slokas ielu un Raņķa dambi. Tur zeme pieder pašvaldībai, sabiedriskā transporta pieturvietas ir pie durvīm, ir visas komunikācijas, bet apkārtējais parks bez šādas publiskas ēkas vēl ilgi nīkuļos. Šī vieta turklāt ir pavisam tuvu Vecrīgas centram, ko parasti piesauc kā svarīgu nosacījumu. Tikpat tuvu Vecrīgai ir arī Andrejosta, bet tur zemes īpašnieka vārdam nav pievilcīga skaņa. Ir vēl Daugavas salas, Skanste (tai jau izstrādāta projekta skice!), 2009. gadā nojauktās Sporta pils kvartāls Krišjāņa Barona ielā un citas vietas. Taču visām parasti tiek piedēvēts kāds mīnuss pat tad, ja šis "mīnuss" ir acīmredzams "pluss". No visa tā izriet diezgan skaidrs secinājums, ka Rīgas visas pašvaldības pret Rīgas koncertzāli ir bijušas un ir stipri vienaldzīgas. Reāls idejas veicinātājs un īstenotājs var būt vienīgi valsts, konkrēti Kultūras ministrija, turklāt tikai tad, ja nav jānodarbojas ar vairāku dalībnieku interešu saskaņošanu. Vēsture jau pierādījusi, cik pamatots ir latviešu sakāmvārds "kopus cūka nebarojas".

Nesen plašāku publiku pārsteidza šķietami pēkšņais kultūras ministra paziņojums, ka jau pieņemts lēmums par koncertzāles būvēšanu tagadējās Pasaules tirdzniecības centra ēkas Elizabetes ielā 2 vietā. Katra izmaiņa vidē, pie kuras pieradusi jau gandrīz vesela paaudze, parasti raisa diskomforta sajūtu ar tai sekojošu pretreakciju. It īpaši tad, ja tiek piedāvāts nojaukt pēc skata it kā pavisam vēl labu, lielu un tāpēc, iespējams, vērtīgu ēku.

Ideja tomēr nav nejauša vai pārāk sasteigta. Ēka Elizabetes ielā 2 vairs neatbilst mūsdienu ugunsdrošības, siltumnoturības un vides pieejamības prasībām, savu laiku nokalpojušas ir ēkas visas tehniskās ietaises un aprīkojums. Atjaunošana pēc aptuvenām aplēsēm prasītu ap 30 miljonus eiro un nav ekonomiski izdevīga. Ēkas zemesgabals pieder valstij. Valstij pieder arī tieši kaimiņos esošais zemesgabals Kronvalda bulvārī 6, uz kura stāv kādreizējā meiteņu amatniecības skolas ēka. Tā, kaut arhitektūras piemineklis, ir gauži nolaista un pamesta. Loģiski rodas doma veco un savu laiku nodzīvojušo nomainīt ar kaut ko jaunu, nepieciešamu un vietai vairāk atbilstošu.
Lai izvērtētu visus apstākļus un korekti noteiktu esošo ēku kultūrvēsturisko vērtību, nepieciešams nedaudz plašāk ielūkoties vietas vēstures attīstības gaitā un likumsakarībās.

Zemesgabals Elizabetes ielā 2 atrodas Rīgas bulvāru loka Ziemeļrietumu galā. Rīgas bulvāru loks ir pasaules līmeņa un mēroga pilsētbūvniecisks ansamblis, kas radies 19. gadsimta otrajā pusē atbilstoši Rīgas centra pārveidošanas projektam, kuru sakarā ar Rīgas cietokšņa likvidēšanu 1856. gadā izstrādāja Rīgas pilsētas arhitekts J. D. Felsko kopā ar arhitektu O. Dīci (O. Dietze). Tiesa, 1863. gadā, kad pabeidza norakt Rīgas cietokšņa vaļņus, Citadele vēl tika saglabāta kā cietoksnis, taču Citadeles esplanādē (neapbūvētajā teritorijā ap nocietinājumiem) jau tajā pašā gadā Rīgas dārznieks K. Štūbens (C. Stuhben) sāka ierīkot dārzu. Tas piederēja vācu Strēlnieku biedrībai un tika nosaukts biedrības vārdā par Strēlnieku dārzu.

1867. gadā Krievijas Kara ministrija nolēma likvidēt Citadeles cietoksni. No 1870. līdz 1873. gadam tika izstrādāta vesela virkne Citadeles nocietinājumu un esplanādes teritorijas pārveidošanas projektu, kuros kopumā ievēroti tie paši vides organizācijas principi, kurus 1856. gadā bija iedibinājis J. D. Felsko un O. Dīce, proti, vecpilsētu aptver parku un zaļumu josla, kurā izkārtoti atsevišķi ar dzīvojamajiem namiem apbūvēti kvartāli un izvietotas brīvstāvošas publiskās ēkas, galvenokārt kultūras un izglītības iestādes. Tostarp, 1871. gadā Citadeles nocietinājumu teritorija tika atdota Rīgas pilsētai, un viens no galvenajiem priekšmetiem cits citam sekojošajos projektos bija apbūvējamo kvartālu izkārtojums un vieta iecerētajai pareizticīgo semināra ēkai. Semināram vieta sākumā tika paredzēta apmēram tur, kur tagad stāv Pasaules tirdzniecības centrs, bet 1872. gadā to pārcēla tuvāk Andrejostai, kur ēku 1877. gadā pēc arhitekta akadēmiķa H. Šēla (H. Scheel) projekta arī uzcēla. Tajā tagad atrodas Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūts jeb Anatomikums Kronvalda bulvārī 9. Dažos projektos bija iezīmēti arī apbūvēti kvartāli Elizabetes ielas galā pārnumuru pusē, taču drīz, jau 19. gadsimta astoņdesmitajos gados izstrādātajos pilsētas attīstības projektos šī ideja tika atmesta, skaidri un noteikti iezīmējot apzaļumotās telpas nepārtrauktību līdz pat Andrejostai.

1883. gadā Strēlnieku dārzu pārveidoja pēc Rīgas dārzu direktora, pazīstamā ainavu arhitekta G. Kufalta (G. Kuphaldt) projekta. Nepārtrauktās zaļās telpas princips faktiski saglabājās arī 20. gs. sākumā, kad tuvāk kanālam, Kronvalda bulvārī 6 un 8 uzcēla divas skolas un Kronvalda bulvārī 10 – arhitekta K. Pēkšēna namu. Visas šīs celtnes tagad ir arhitektūras pieminekļi.

Starpkaru periodā līdz tam nožogoto Strēlnieku dārzu pārveidoja pēc G. Kufalta audzēkņa, ainavu arhitekts A. Zeidaka projekta un atvēra apmeklētājiem. Teritorijas lielāko daļu (9 hektārus) atsavināja Rīgas pilsēta. 1935. gadā dārzs ieguva 15. maija, bet divus gadus vēlāk – Kronvalda dārza nosaukumu. Kanālmalā tika uzcelts piena paviljons. 1971. gadā to pārbūvēja par Piena restorānu (arhitekts J. Goldenbergs), kas vēlāk tika pārdēvēts par kafejnīcu "Ainava" (2000. gadā kafejnīcas drupu vietā uzcēla Rīgas Brīvostas pārvaldes biroju celtni, kas stipri deformē parka vidi).

Dārzu pārdēvēja par Kronvalda parku, un tas saglabājās visā platībā kā parks līdz pat 1974. gadam. Tad okupācijas varas īstenotājiem Latvijā, Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai, kura bija iemitinājusies ēkā Krišjāņa Valdemāra (tolaik Gorkija) ielā 3, šķita, ka tai tur kļuvis par šauru. Jaunu vietu vajadzēja iespējami tuvu, lai uz to no Jūrmalas "dāčām" nebūtu jāmēro garāks ceļš. Tā tika noskatīta turpat aiz stūra, Kronvalda parka ziemeļrietumu galā. Tur, tiesa, bija mazāk koku, jo jau pirms kara sporta biedrība "Unions" šajā vietā bija ierīkojusi publiskus sporta laukumus.

Tika bezceremoniāli likvidēta daļa no parka, tajā iebūvējot milzīgu celtni, kas izjauca iedibināto pilsētbūvnieciskā ansambļa struktūru. Jaunajā ēkā Elizabetes (tolaik Kirova) ielā 2 varēja iekļūt vienīgi ar stingrām caurlaidēm, kuras vienkāršajai darba tautai nebija pieejamas. Ēkas arhitekti J. Vilciņš, A. Ūdris un līdzautors G. Asaris, pretstatā ikdienas praksei, varēja izmantot nestandarta konstruktīvos risinājumus un pašus augstvērtīgākos apdares materiālus, kādi nebija pieejami citām celtnēm. Tomēr ēkas trīsstaru zvaigznei līdzīgā telpiskā konfigurācija pārāk uzkrītoši atgādina pasaulē pazīstamu emblemātisku celtni – UNESCO galveno mītni Parīzē, kuru 1954.–1958. gadā radīja pasaulslavenie arhitekti B. Cērfuss (B. Zehrfuss) un M. Broijers (M. Breuer) un inženieris-arhitekts P. L. Nervi (P. L. Nervi). UNESCO ēka 2009. gadā restaurēta, izlietojot 100 miljonus eiro. Ēkas atdarinājumi nav zināmi, vienīgi viens no tās autoriem M. Broijers vienā no savām apjomīgākajām celtnēm – Mājokļu un pilsētu attīstības departamenta ēkā ASV galvaspilsētā Vašingtonā (1968) – ir daļēji interpretējis UNESCO nama telpveides principu. Tāpēc kompartijas ēka Rīgā neraisa nekādu sava laika arhitektoniskā pienesuma vai novitātes sajūtu, turklāt, pilnīgi pretēji nepārprotamajam prototipam, tā absolūti neatbilst vides mērogam un kontekstam. Līdz ar to ēkai nav pamatoti definējama kultūrvēsturiskā vērtība.

Atšķirībā no slēgta tipa biroja koncertzāle ir parka videi visādi atbilstoša celtne. Tai nepieciešamais apbūves laukums (ap 5500 m2) ir aptuveni tikpat liels kā tagad Elizabetes ielā 2 esošajai ēkai. Ņemot vērā, ka ievērojamu daļu no koncertzālei nepieciešamajām palīgtelpām, tostarp mājvietu nacionālajam simfoniskajam orķestrim, var ērti ierīkot vēsturiskajā skolas ēkā Kronvalda bulvārī 6, ar to nepieciešami un loģiski sabloķējamā jaunbūvējamā apjoma apbūves laukums var būt stipri mazāks (ap 4300 m2). Veicot šādus vides pārveidojumus, tiktu ievērojami paplašināta brīvā apzaļumojamā teritorija gar Elizabetes ielu un reģenerēta parka telpas vēsturiskā kvalitāte. Vēl viens pluss vietai ir līdzās esošā ēka Kronvalda bulvārī 8, kurā tagad atrodas Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skola un bāzējas profesionālais pūtēju orķestris "Rīga".

Koncertzāles apjoma augstums var būt vides mērogam tikpat neatbilstošs kā ēkai Elizabetes ielā 2. Šo risku viegli novērst, paredzot jaunceltni daļēji iegremdēt zemē. Tā darīts, piemēram, Toruņā (Polijā), kur 2015. gadā pēc spāņu arhitekta F. Menisa (F. Menis) projekta tapusi lieliska, arhitektonisko formu valodā neparasti gleznaina koncertzāle.

Projektēšanu un būvniecību var īstenot tikai pēc arhitektūras projektu konkursa, bet jau pirms tam daudzveidīgi un rūpīgi jāpārbauda dažādu risinājumu atbilstība vietai. Pirms griez, septiņreiz nomēri! Septiņdesmito gadu arhitektūras mantojuma dažu detaļu iespējamā pašvērtība nedrīkst kļūt par šķērsli plašākam redzējumam atjaunotā rītdienā.

Tags

Nacionālā koncertzāle
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form