Foto: Publicitātes foto
Māksla ir rūdījums indivīda maņām, ko rada cits indivīds. Savukārt izrādes mūsdienās okupē aizvien vairāk telpu. Priekšnoteikums, lai gadījums kļūtu par notikumu, iespējams, ir skatītāja/apmeklētāja līdzdalība. Rīgas Mākslas telpā izstāde "...lai gadījums kļūtu par notikumu..." ir arī izrāde ar tādu pašu nosaukumu. Izrāde, kas pieradina skatītāju/apmeklētāju pie līdzdalības kā neiztrūkstoša procesa, lai māksla runātu.

Runāt mākslās

Māksla ir saruna. Tā daudzveidīgā komanda, kas Rīgas Mākslas telpā radīja par izrādi nosaukto performanci "...lai gadījums kļūtu par notikumu..." apzinās, ka mūslaiku cilvēks izstāžu zālei izauļo cauri, uzņem pāris bildes, ko ievietot sociālajos tīklos, nobildējas pie instalācijas un dodas tālāk. Drīzāk pat atpakaļ savā dzīvē. Izrādes komanda ir kļuvusi par vidutāju starp izstādes apmeklētāju un vairāk nekā trīsdesmit mākslinieku darbiem.

Šāda veida radoši eksperimenti var iemācīt nejaušam apmeklētājiem mīlestību uz citu mākslas žanru. Ja cilvēks nāk uz teātri, tad šī ir iespēja iecienīt izstādes un iemācīties tās "lasīt". Ja cilvēks nāk uz izstādi, tad šī ir iespēja ieraudzīt radošo teātra cilvēku izpausmes un iekļaut tās savā dienaskārtībā arī turpmāk. Ieguvēji ir visi. Visiem ir dota iespēja ieraudzīt vairāk un citādāk. No dažādiem skatupunktiem.

Izrāde "...lai gadījums kļūtu par notikumu..." sastāv no piecām dažādu režisoru veidotām epizodēm, starp kurām skatītājs manevrē mākslas darbu ielenkumā. Izrāde atklāj, kā mākslas viena otru var pilnveidot, un atklāt arī to, cik subjektīva māksla ir. Mākslas subjektīvisms nav atkarīgs tikai no tās uztvērēja zināšanām, kultūrpieredzes, ieradumiem un skatupunkta, bet arī no gatavām interpretācijām, kuru vidū uztvērējam jāatrod savējā.

Iezīmētais skatupunkts

Vienā no epiziodēm "Kritiķa acs", ko veidojis Vilnis Vējš, Toms Treibergs (teātra kontekstā Tomu pazīstam kā etīžu teātra "Nerten" pārstāvi) skatītājiem lasa savdabīgu lekciju (patiesībā divas, saturiski līdzīgas, bet mazliet ar improvizāciju par tēmu). Viņam pie uzvalka piesprausta melna kartīte ar baltiem burtiem "mākslas kritiķis", mazliet ironiski atgādinot ielās sastopamos reliģiskos sludinātājus, kas pretimnācējām cenšas izstāstīt tieši savu, vienīgo patiesību. Kritiķis samērā atturīgi, bet vienlaikus asprātīgi analizē Dmitrija Gutova darbu – no metāla veidotu dievmātes ikonu, izklāstot kritiķa redzējuma analīzi. Lekcijas izskaņā kritiķis aicina klātesošos katru apstāties viņa vietā un paskatīties uz mākslas darbu no viņa skatupunkta.

Lai arī, klausoties lekciju, prātā tiek atsaukti dažādi kultūrvēstures stundās dzirdēti fakti gan par sfumato, gan par ēģiptiešu perspektīvas risinājumiem, figurālām kompozīcijām, tomēr neizpaliek sajūta, ka ar šo informācijas devu mākslas darbs gan iegūst papildu dimensiju, gan vienlaikus kritiķis laupa darba aplūkotājam tiesības uz savu viedokli un interpretāciju. Ja skatītājs spēj pieņemt šo kā interpretāciju par tēmu, tad viss ir kārtībā. No otras puses šī situācija ir pietiekami bīstama, lai liegtu skatītājam atrast savu skatupunktu, no kura "nolasīt" mākslas darbu. Māksla ir vilinoša tieši ar to, ka katram ir tiesības to ieraudzīt caur savām brillēm.

Lekcijas savdabīgs turpinājums ir epizode "Māksla – antimāksla", kur režisors Ģirts Šolis un tekstu autors Andris Kalnozols par izstādes gidu ieceļ lelli Arvīdu un viņa asistentu Puiku. Arvīds īsā ekskursijā, apstājoties pie vairākiem darbiem, izaicina skatītāju/apmeklētāju gan ar šo darbu paša veikto analīzi, gan interaktīvo pieeju (jautājumi un atbildes sarunā ar apkārtējiem, darba konteksta maiņa ar palīglīdzekļiem u.tml.). Šis risinājums, kas veidots izklaidējošā formā, ļauj skatītājam/apmeklētājam kļūt par "mednieku", lai turpmāk, aplūkojot mākslas darbus, pats sev uzdotu jautājumus un pats meklēju iespējamās atbildes. Epizode ir viegla, nenogurdinoša, no izrādes viedokļa – iesaistoša, bet mazliet par didaktisku un rotaļīgu, jo pēc dzirdētā apskatītie mākslas darbi runā Arvīdleļļa balsī ar viņa komentāriem. Ir tapis virsslānis, kuru jācenšas "nolobīt", lai ieraudzītu darbu savām acīm.

Paralēli visām epizodēm izstāžu telpā izskan arī aktiera un dziedātāja Ulda Siliņa balss. Pārtapis par smalku viesmīli, aktieris izstādes apmeklētajiem pasniedz baltvīnu, manevrējot izstāžu telpā kā epizode, ko radījis režisors Kārlis Freimanis "Impulss jeb ceļojums telpā ar pieturvietām". Šī epizode visneuzkrītošāk iekļaujas izstādes kontekstā, papildinot skatītāja/apmeklētāja pieredzi, kas tiek gūta satikšanās mirkļos ar konkrētu mākslinieku radītajiem darbiem.

Radīšanas akts

Ar izrādi kā dabisku turpinājumu izstādei, tā iegūst spēju iedarboties uz vairākām maņām vienlaikus. Teorētiski tam jāpalielina efekts uz skatītāja/apmeklētāja pārdzīvojumu, baudot mākslu sinerģiju. Režisors Jurijs Djakonovs vienā no izrādes piecām epizodēm "Dinamiskā glezna" ļauj horeogrāfiem un arī izrādes dejotājiem Kristīnei Vismanei un Kristapam Ceļmalniekam paplašināt mākslas darbu robežas. Mūziķu Annas Ķirses un Toma Auniņa skaņas ainavā mākslinieks Rūdolfs Baltiņš, izmantojot kodoskopu un krāsas, top par trešo horeogrāfu, kurš ar savām darbībām iesāk un turpina mainīgā projekcijā gleznas un fotogrāfijas.

Tās, kuru sastingušus oriģinālus skatītājs var ieraudzīt arī izstāžu telpā pie sienas. Priekšnesums ir vienlaikus kontekstuāls, bet tikpat labi kā izrāde "Dinamiskā glezna" būtu skatāma ārpus šīs izstādes sienām.

Epizodē "Dinamiskā glezna" režisors Jurijs Djakonovs izmanto spēles veidu, ko jau izmēģināja pēc Harolda Pintera darba veidotajā izrādē "Mīļākie – akts", ko savulaik "Dirty Deal Teatro" telpās jau veidoja kopā ar Tomu Auniņu un Rūdolfu Baltiņu. Komanda ir laba. Risinājums ir rotaļa ar attēlu, gaismu, skaņu, kustību, krāsām. Tāda, kas pārsteidz un kas stāsta notikumus.

Pašsaprotamais un neredzamais

Marimba, ko izstādes apmeklētājs ierauga izstāžu zālē, ir kā solījums, ka šis objekts vienā brīdī skanēs. To papildina arī novērotais, ka turpat atrodas arī sitaministrumentu virtuozs Rihards Zaļupe. Režisores Ineses Mičules epizode "Akustiskā Fata Morgana" atsauca atmiņā citātu no Deivida Linča filmas "Malholandas ceļš", kur, uz skatuves prožekotru gaismā paģībstot izpildītājai, balss nepazūd un dziesma "Llorando" turpinās arī tad, kad dziedātāja ir pazudusi no skatuves. Ilūzija. (Starp citu, arī epizodes nosaukumā iekļautie vārdi "fata morgana" nozīmē "mirāžu".)

Arī Inese Mičule epizodē spēlējas ar skatītāja pašsaprotamajām ekspektācijām. Mūziķis Rihards Zaļupe sagatavojas spēlēt, ievelk elpu un dara to, taču nepieskaroties instrumentam, bet aizrautīgi žestikulējot gaisā. Skaņas viļņos plūst mūziķa kustības, ieelpas un izelpas, radot savdarbīgu monoizrādi. Skatītājs atkal ir "piemānīts". Viņam atkal ir jāmācās skatīties tālāk, aiz horizonta, lai ieraudzītu arī to, kas nav acīmredzams. Tāpat kā apskatot visus pārējos statiskos šīs izstādes darbus.

Subjektīvi vērtējot, epizode varēja tikt atstāta arī vispār bez muzikālās daļas, jo, marimbu izjaucot promnešanai no skatuves, fonā tomēr tiek ieslēgta fonogramma, lai remdētu skatītāja/apmeklētāja kāri pēc muzikālās skaņas.

Pēcvārds

Dzīvespieredze un kultūrtelpa, kurā indivīds aug, ir tie priekšnosacījumi, ar kuriem būtu jāļauj pašiem "lasīt" mākslu. Audiogids cilvēku uzrunā racionāli, laupot emocionālo satikšanās mirkli ar darbu. Izrāde ir aizraujošs ceļojums, kas ekspozīcijā pasvītro atsevišķus fragmentus, izceļ nianses, pieprasa meklēt perspektīvu, bet vienlaikus nepamet skumja sajūta.

Laikmets ir tik straujš, ka pieprasa ne vien "maizi", bet arī "izpriecas" izstāžu zālē. Tendence, ka pasaules muzeji un izstāžu telpas pārtop par interaktīvam platformām, neļauj šīm vietām tapt par meditāciju telpu. Arī šī izrāde netieši fragmentāri veido sarunu ar izstādes apmeklētāju, radot sajūtu par kaut kā sākumu un beigām. Neskatoties uz to, ka māksla ir bezgalīga. Bez sākuma un bez beigām.

Iespēja uzasināt savas maņas ir izstādes "...lai gadījums kļūtu par notikumu..." apmeklējums bez teatrālā slāņa. Tā ir apskatāma līdz 27. oktobrim Rīgas Mākslas telpā kā ieskats tajā, kas pārtop par kolekciju topošajam laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijai. Labs, daudzveidīgs iesākums. Mākslas bezgalībai.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!