Foto: Imago Images/AP/Scanpix/LETA

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā no aprīļa vidus trīs mēnešus bija apskatāma krājuma izlase "Kijivas Krievzeme. Київська Русь". Izlases veidotāji raksta: "Kijivas Krievzemes vēsture pēdējo gadu laikā un pašreizējā Krievijas īstenotajā agresīvajā karā pret Ukrainu ir viens no spilgtākajiem propagandas un vēstures falsificēšanas piemēriem, kas tiek izmantots, lai idealizētu Krievijas "seno un spožo" pagātni un pamatotu uzskatu, ka Ukraina nav valsts, bet tikai Krievijas vēsturiskā daļa." Tomēr nez vai šis LNB veikums būs palīdzējis gadsimtiem ilgo Krievijas propagandu atspēkot: nosaukumā kārtējo reizi līdzās redzami vārdi "Kijiva" un "krievu zeme" — it kā tie būtu kaut kā saistīti.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme"

Valsts ar nosaukumu "Kijivas Krievzeme" nekad nav pastāvējusi, apzīmējumu Киевская Русь 19. gadsimtā izgudroja krievu vēsturnieki. Tomēr cīņa par tiesībām saukties par Русь leģitīmajiem mantiniekiem notiek jau vismaz 250 gadu, liekot lietā gan drukāto vārdu, gan arī šāviņus.

9.—13. gadsimtā vārds Русь lietots divās nozīmēs: kā apzīmējums politiskai kopienai, kas Dņipras vidustecē 8.—9. gadsimtu mijā bija izveidojusies ap kņaza Kija pēcteču dibināto pilsētu (Kijivu), un kā apzīmējums politiskai savienībai, kas aptvēra austrumslāvu ciltis, kuras sākotnēji bija pakļautas Kijivai un pēc tam atradās tās ietekmes zonā. Ziedu laikos šīs savienības teritorija bija ap 800 tūkstošiem kvadrātkilometru.

Kijivas, drevļanu, Černihivas un Perejaslavas novados runātajam dialektam sintezējoties ar Halīcijas, Volīnijas un Podiļļas novados runāto, izveidojās ukraiņu valoda; kolonizējot ziemeļu novadus, slāvu ciltis sajaucās ar somugru ciltīm, sajaucās arī valodas, piemēram, t. s. Kijivas-Poļisjas dialektam sastopoties ar t. s. Polackas-Smaļenskas dialektu, izveidojās baltkrievu valoda, Novgorodas-Tveras dialektam sastopoties ar Muromas-Rjazaņas dialektu — krievu valoda. Šī shēma (pēc J. Ševeļova), protams, ir ļoti vienkāršota, tomēr man šķiet būtiski atgādināt, ka hipotēze par triju austrumslāvu rašanos no vienotas "senkrievu valodas" zinātnē sen ir atspēkota; tieši no šīs — nenoliedzami, arī politiski motivētās — tēzes, to papildinot ar izplatīto seno austrumslāvu (рѹсьскъ) valodas jaukšanu ar krievu (русский) valodu, radies acīmredzami nejēdzīgais priekšstats, ka (sen)ukraiņu un (sen)baltkrievu valodas radušās, atdaloties no (sen)krievu valodas un faktiski ir tās dialekti.1

Pēc Kijivas valsts iziršanas katra tās atlūza ar baznīcas un kopīgas rakstu tradīcijas palīdzību pieminēja savu vēsturisko piederību tai un savukārt dēvējās par Русь — vispirms Kijivas, Černihivas, Perejaslavas "trijstūrī", pēc tam arī citur. Par Русь sevi politiskā un kultūras ziņā uzskatīja Halīcijas-Volīnijas valsts (pat daudz vēlāk, atrazdamās Polijas kroņa zemju sastāvā kā karaļa īpašā domīnija, tā no 15. gadsimta sākuma līdz 1772. gadam oficiāli tika dēvēta par Руське воєводство (Województwo ruskie; Palatinatus Russiae)); vārds Русь saglabājās arī Lietuvas valdniekiem pakļauto Polackas, Smaļenskas un Vicebskas kņazu titulos.

Maskavā tapušo tekstu autoru iztēlē Русь vienīgais centrs bija Maskava, turpretim Kijivas maskavnieku vīzijās nebija nemaz.2 Vēsturnieks Serhijs Plohijs raksta: "Rusu politiskās identitātes jēdziens, kuru pārstāvēja priekšstats par Русь, bija hibrīds pēc dabas, un to nevar aplūkot savrup no lokālajām (no cilts vai novada nākošajām) dinastiskajām un kultūras identitātēm. (..) nenoliedzami būtu pareizi sacīt, ka tā vienmēr atradās mainībā un bija ārkārtīgi fragmentēta."3

Latviešu valodā Русь tikusi iedēvēta par Krievzemi, pārņemot apzīmējumu, kas pirms tam attiecināts uz mums ģeogrāfiski tuvāko slāvu cilšu — kriviču — apdzīvoto teritoriju: par to liecina toponīmi Krievmale (arī Krievmala), Krievzeme, kā arī vārdkopas "krievu zeme", "krievu mala", "krievu robežas" (arī "robeža") folkloras materiālos; vēl viens apliecinājums tam, ka runa ir par kaimiņos dzīvojošajām ciltīm, ir prāvais kara dziesmu slānis, piemēram, "Bāliņš savu zobentiņu / Krievmalē balināja" (LD 32 155), "Vai tie mani bāleliņi / Krievu pili dedzināja?" (LD 32 160, 1 (V)).4

Rakstos vārds "krievs" pirmoreiz parādījies 1587. gadā, un teikums, kurā tas rodams, ir šāds: "vnde ʃtawe pret=tibe to Krewe vnd Muke nomaackʃchn" — "Un stāvi pretī krieva un mūka spaidiem". Acīmredzot šis Mārtiņa Lutera korāļa tulkojums tapis Livonijas kara laikā, kad krievu karaspēks zem pareizās ticības karoga slīcināja Livoniju un Lietuvas valsti asinīs.5 Šī saskarsme ar krievu kultūru pamatīgi iespiedās atmiņā: Georgs Mancelis 1654. gadā rakstīja: "Aiʃto tee leeli Kreewi to Widd=Semm nhe ween ghauʃche ißpohʃtija / bett irr tohß Ļaudis... mohzija pinngkeja" jeb "Jo lielie krievi Vidzemi nevien gauži izpostīja, bet arī cilvēkus mocīja, spīdzināja."6

Jāņem vērā, ka par krieviem tika saukti visi, nešķirojot, vai dēvētais ir Maskavijas krievs, baltkrievs vai ukrainis — arī Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā nav šķirkļu "ukrainis" un "baltkrievs". Tiesa, dažos novados baltkrievi dēvēti par gudiem, tāpat kā lietuviešu valodā, taču 18. gadsimta vārdnīcās leksēmai "guds" dotā nozīme ir "Ukrainer" un "Gudu zeme" ir ne tikai "Weißrussland", bet arī 'Ukraine'; vēl 1860. gadā Juris Alunāns par gudiem saucis ukraiņus, precīzāk, mazkrievus (малороссiяне), pieminot, ka viņi runā "savādu krievu valodu".7 Pat 1912. gadā Volodimira Vinničenko stāstu krājums latviešu tulkojumā iznāca sērijā "Jaunā krievu literatūra", un priekšvārdā nav pieminēts, ka viņš varētu nebūt krievs; kurš gan tobrīd zināja, ka tieši Vinničenko drīz pēc tam pasludinās Ukrainas Tautas Republikas autonomiju...

Gribētos cerēt, ka kopš tiem laikiem mums zināšanu kļuvis vairāk un tās kļuvušas precīzākas, tāpēc būtu laiks pārstāt seno Kijivas valsti saistīt ar jebko krievisku; apzīmējumu "Kijivas Krievzeme" ir radījusi nezināšana un dzīvu uzturējusi impērijas propaganda. Un nav vērts mēģināt sev iestāstīt, ka "Krievzeme" nav tas pats, kas "Krievija" — PSRS himnā bija skaidri un gaiši sacīts: "Par republiksaimi mūs pulcēja diženās Krievzemes balss."

Ukraiņu rakstnieks Mikola Rjabčuks intervijā raidstacijai Hromadske pirms dažiem mēnešiem sacīja: "Cienījamos izdevumos rakstīt kaut ko līdzīgu Kievan Russia jau ir nepieklājīgi." Apzinādamies, ka senie Kijivas valsts iedzīvotāji nav bijuši krievi, gara milži Uldis Bērziņš un Knuts Skujenieks latviešu valodā ieviesa lietošanā vārdus "rusi" un "Rusu zeme"8; lai nu kuram, bet viņiem būtu goda lieta paklausīt.

1. Te gribas pieminēt vēsturisko jucekli ap vārdu Rossija: tā ir vārda Русь rakstība grieķu valodā (Ῥωσία; starp citu, grieķu telpiskajā domāšanā politiskās teritorijas sākotnējais kodols tika dēvēts par mazāko daļu, kurpretī par Μεγάλη Ἑλλάς Magna Graecia, sauca kolonijas; šī pati doma atspoguļojas Konstantinopoles patriarhu lietotajos apzīmējumos Μικρὰ Ῥωσία/Μεγάλη Ῥωσία, tiem bija ilgs un savāds mūžs tulkojumos, piemēram, Мaлороссия/Mazkrievija utt.), un 16.—17. gadsimta poliski rakstītajos tekstos par Rossyja tika saukta vienīgi Polijas-Lietuvas Русь. Arī rakstīdami latīniski, Petra Mohilas akadēmijā Kijivā skolotie kozaki par patriam Rossiacum, gente Rossiaca u. t. jpr. sauc Ukrainu un ukraiņus; šie vārdi lietoti kā sinonīmi apzīmējumiem Ucraina, Ucrainensibus, savukārt ziemeļu kaimiņiem veltītie apzīmējumi ir Moscovitico Imperio un iugo Moscorum. (Sk. Plokhy, Op. cit., 268—269. lpp.).

2 Ironisku piemēru min S. Plohijs: Maskavā kaltas monētas liecina, ka pirmais Maskavas kņazs, kurš uzdevies par "Visas Русь" valdnieku, bijis Vasilijs I (1389—1425), taču šo monētu reversā bija vasaļa goddevības apliecinājums mongoļu sultānam. (Plokhy, Op. cit., 79. lpp.)

3 S. Plokhy. The Origins of the Slavic Nations: Premodern Identities in Russia, Ukraine, and Belarus. Cambridge, UK: Cambridge University Press, 2010. 82.—83. lpp.

4 Jānis Rozenbergs. Tautas un zemes latviešu tautasdziesmās. Rīga: Zinātne, 2005. 125. lpp.

5 Sk. Pēteris Vanags. Luterāņu rokasgrāmatas avoti: vecākā perioda (16. gs.—17. gs. sākuma) latviešu teksti. Rīga: Mantojums; Stokholma: Memento, 2000. 235. lpp.

6 Cit. pēc Anta Trumpa. Etnonimai XVI—XVII a. latvių kalbos tekstuose: latviai, lietuviai, rusai. Vilnius University Open Series, n. 1, p. 168-183, 2018. g. 20. dec.

7 J. Rozenbergs. Op. cit., 115. lpp.

8 Teika par Igora karagaitu. Knuta Skujenieka un Ulža Bērziņa atdzejojumā ar Marijas Pļuhanovas eseju un komentāriem. Rīga: Zinātne, 2014.

Māra Poļakova ir tulkotāja, kas tulko no ukraiņu, angļu, vācu, krievu un jaunebreju valodas (ivrita). Studējusi krievu kultūru Latvijas kultūras akadēmijā, nepabeigusi doktorantūru Jeruzalemes Ebreju universitātē. No tulkotajiem autoriem būtiskākie ir Serhijs Žadans, Dāvids Grosmans un Edvards Vitmors. Pašlaik kopā ar Arturu Hansonu gatavo norādījumus ukraiņu īpašvārdu atveidei latviešu valodā. Nožēlo, ka tas nav izdarīts sen.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!