Mārtiņš Mintaurs: Nepieciešams citādi paskatīties uz dažiem notikumiem
Foto: F64

Vēsturisko notikumu jubilejas dod iespēju atskatīties pagātnē, lai saprastu, kas mūsdienu cilvēkam tajā ir nozīmīgs. Baltijas ceļa trīsdesmit gadu atceres pasākumos ir teikti skaisti vārdi par Trešo atmodu, godam pieminēti akcijas veidotāji un dalībnieki, kā arī īpaši izcelta Baltijas ceļa starptautiskā nozīme. Vēsturnieks Gatis Krūmiņš publicējis plašu rakstu, iezīmējot Baltijas ceļa laikmeta kontekstu. Tas rada pārdomas par to, kādi ir mūsdienu priekšstati par padomju režīma pēdējo piecgadi un Latvijas valsts atjaunošanu. Šī raksta tapšanas iemesls ir pārliecība, ka nepieciešams citādi paskatīties uz dažiem notikumiem, kuru nozīme laika gaitā ir piemirsta un, iespējams, nav pat pamanīta.

Mūsu tēvu un vectēvu slava...


Baltijas ceļš bija pirmā lielākā masu demonstrācija, kas apliecināja Padomju Savienības anektēto Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesību pieteikumu. Klausoties laikabiedru atmiņās, šodien it viegli rodas sajūta, ka mēs visi to vienmēr bijām gribējuši. Taču tikai dažus mēnešus pirms tam Latvijas Tautas frontes (LTF) vadība atteicās no savas sākotnējās misijas – būt par Mihaila Gorbačova aizsāktā "pārbūves" procesa katalizatoru un valdošās Komunistiskās partijas (PSKP/LKP) palīgorganizāciju, 1989. gada 31. maija aicinājumā izvirzot apspriešanai "jautājumu par Latvijas Tautas frontes iestāšanos cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību ārpus PSRS valstiskuma".[i] No šī brīža tad arī iespējams sākt stāstu par Latvijas Republikas atjaunošanu, ārpusē atstājot gan protesta akciju pret Daugavpils HES būvniecību 1986. gadā, gan Radošo savienību plēnumu un LTF dibināšanu 1988. gadā, lai gan šos notikumus pieņemts uztvert kā neatkarības atgūšanas prelūdiju. Cik pamatots ir šāds priekšstats?

Te varētu jautāt: un kas par to? Cilvēka atmiņa taču nav bezgalīga, un īstenībā nozīme ir tikai svarīgākajiem vēstures mezglpunktiem. Varbūt šādas nianses interesē vēsturniekus, kas arī Latvijas valsts simtgades kontekstā ir aizrautīgi diskutējuši par to, kad un kā tika noiets ceļš no idejas par politisko autonomiju līdz nacionālās valsts izveidei... Sabiedrībai būtisks ir rezultāts, procesa detaļas lai paliek pētnieku ziņkārības apmierināšanai. Un tomēr. Baltijas ceļa vēsturiskā triumfa ēnā ir palikuši pirmie mēģinājumi atgādināt par Molotova–Ribentropa pakta sekām Baltijas valstīm: 1979. gada 23. augustā Maskavā vairāk nekā 40 baltiešu disidentu sastādītā Baltijas harta, aicinājums ANO ģenerālsekretāram, PSRS, kā arī Rietumu valstu valdībām atjaunot Baltijas valstu suverenitāti.[ii] Vismaz Kultūras ministrijas sagatavotā bukleta "Baltijas ceļš" 30 veidotājiem tas ir paslīdējis garām. Tiesa, Baltijas ceļa oficiālajā atmiņā gan ir iekļuvusi cilvēktiesību aizstāvības grupas "Helsinki'86" rīkotā demonstrācija pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 23. augustā, taču daudzi notikumi un procesi, kas saistīti ar padomju režīma pārveidošanos 1980. gadu otrajā pusē, joprojām ir maz apzināti. Ja vēlamies saprast, kādēļ bija iespējama un kā notika Latvijas valsts atjaunošana, tad, citējot Viktora Avotiņa teiktos vārdus minētajā Radošo savienību plēnumā, ar nacionālo romantismu vien nepietiks.

Patētiskais Dziesmotās revolūcijas tēls ir kļuvis par ietvaru, kurā attīstījusies savdabīga Atmodas mitoloģija. Par to jau 1990. gada nogalē rakstīja Igors Šuvajevs, atgādinot nepieciešamību nodalīt poētisku fantāziju no kritiskas refleksijas.[iii] Turpmākajos gados esam varējuši pārliecināties, kā šīs mitoloģijas ietekmē top un pārveidojas vēsture, nesenās pagātnes notikumu attēlojumam kļūstot aizvien teiksmainākam. Mitoloģiskās folkloras žanrs, kā zināms, paredz vienkāršos pretstatos balstītu shēmu izmantošanu un būtībā "tur viss jau priekšā uzrakstīts" (Māris Melgalvs). Mīts ir izdevīgs pagātnes uztveres veids, jo tas sniedz gatavas atbildes uz šķietami pašsaprotamiem, tādēļ neuzdotiem jautājumiem, kas neiekļaujas mīta apstiprinātajā vēstures ainā.

Atmodas laika nacionālās kustības līderu un pretinieku publicētajās atmiņās, arī dažu vēsturnieku pētījumos ceļš uz Latvijas Republikas atjaunošanu parādās kā episka labo un ļauno spēku sadursme. Atbilstoši mīta loģikai šī sadursme esot bijusi neizbēgama – to noteica gan apspiestās tautas brīvības alkas, gan likteņa lēmums, bet nacionālās kustības pretiniekiem tā, protams, ir amerikāņu imperiālistu un vietējo nacionālistu sazvērestība. Savukārt Padomju Savienības nespējai tikt galā ar savām ekonomiskajām un politiskajām problēmām parasti ir ierādīta pakārtota loma, kā blakus apstāklim, kas nevis izraisīja Atmodu, bet drīzāk kavēja "tumšo" spēku pretestību jau iepriekš paredzamajai labā uzvarai.

Katrā mītā darbojas tautas varoņi un tautas nodevēji. Pēdējie ir viendabīgāki un simboliski iemiesojas vien Interfrontes un pēdējā Latvijas Komunistiskās partijas vadītāja tēlā. Ar varoņiem turpretim lieta ir sarežģītāka, to vidū laiku pa laikam manāma tāda kā grūstīšanās par pirmdzimtajām tiesībām, turklāt varoņu skaits pakāpeniski pieaug, un tam ir objektīvi iemesli, jo 1989.–1990. gadā arvien jauni LKP funkcionāri taču "nostājās tautas pusē", proti, migrēja prom no grimstošā padomju sociālisma kuģa. Tagad tiek atzīts, ka šķelšanās esot piemeklējusi arī padomju drošības dienesta Latvijas PSR filiāli, un tādēļ varbūt nevajadzētu pārāk ironiski uztvert faktu, ka pēdējo VDK priekšsēdētāja Edmunda Johansona atmiņu grāmatu ar pieticīgo nosaukumu "Čekas ģenerāļa piezīmes. Atmoda un VDK" savulaik izdeva 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrība. Mīts jau tādēļ ir spēcīgāks par refleksiju, jo tas atrisina visas loģiskās pretrunas. Mītam ir pašam sava loģika: pretmeti tajā var mainīties ātri un radikāli.

Atšķirīga aina veidojas tad, ja PSRS norieta posmā īstenoto "pārbūvi" Baltijā aplūko tā laika starptautiskās situācijas kontekstā, kā to ir darījuši daži Rietumu autori un bijušie diplomāti, piemēram, Džeks Metloks un Jānis Ritenis, gan saglabājot profesijai raksturīgo piesardzību. Latvijas vēsturnieku pētījumos joprojām maz uzmanības pievērsts PSKP iekšējo cīņu nozīmei padomju valsts politikā, kas izskaidro Gorbačova svārstīgo un pretrunīgo nostāju, tādēļ ir vērts to aplūkot nedaudz tuvāk. Kā raksta krievu vēsturnieks Aleksandrs Šubins, PSRS vadītājiem 1980. gadu vidū vienlīdz lielas bažas radīja padomju naftas eksportam nelabvēlīgā tirgus konjunktūra, Rietumu sankciju ietekme uz valsts tehnoloģisko atpalicību un nepieciešamība manevrēt starp pašmāju militāri rūpnieciskā kompleksa un lauksaimniecības nozares lobijiem Komunistiskās partijas vadībā. "Pārbūves" priekšnoteikums bija tas, ka šajā konkurencē uzvarēja "agrorūpnieciskā kompleksa" pārstāvis Gorbačovs, kurš ārpolitikā uzsāka atbruņošanās un iekšpolitikā – daļējas liberalizācijas kursu.[iv] Abi līmeņi bija cieši saistīti: lai veiktu investīciju pārdali par labu civilajai ražošanai un mēģinātu atrisināt vienmēr aktuālās pārtikas un iedzīvotāju apgādes problēmas, Padomju Savienībai bija nepieciešams izstāties no dārgās bruņošanās sacensības ar ASV. Savukārt ideoloģiskās kontroles samazināšana kalpoja ne tikai valsts starptautiskajam prestižam un 1975. gada Helsinku vienošanās principu ievērošanai, bet tās uzdevums bija arī samazināt spriedzi sabiedrībā, kas ļautu uzsākt sākumā pieticīgus eksperimentus tirgus ekonomikas virzienā. Politoloģijā šo procesu dēvē par sistēmtransformāciju. Pēc Ojāra Skudras atzinuma, padomju iekārtai tā kopš 1985. gada kļuva likumsakarīga tieši tādēļ, ka PSRS politiskā elite bija spiesta atzīt padomju valsts atkarību no kapitālistiskās ekonomikas ietekmes.[v] Taču tas nebūt nenozīmēja, ka padomju režīms būtu nolēmis vienkārši pašlikvidēties.

Vadāmās demokrātijas rītausmā


Ar terminu "vadāmā demokrātija" parasti tiek apzīmēts tā dēvētajā postpadomju telpā, arī mūsdienu Krievijas Federācijā, pastāvošais "autoritārisms, kas pielāgots demokrātijas laikmetam". Tam raksturīga spēcīga valsts prezidenta vara un politiskās elites kontrole pār vēlēšanām un medijiem.[vi] 20. gadsimta astoņdesmito gadu vidū, uzsākot Padomju Savienības centralizētās pārvaldes sistēmas pārveidošanu, šie vadāmās demokrātijas kritēriji acīmredzot kļuva par instrumentu, kas ļāva PSKP vadībai un vietējo padomju republiku partiju elitei saglabāt kontroli pār sistēmas pārveides gaitu. "Pārbūves", "atklātības", "plurālisma" un "jaunās domāšanas" retorika, kuru Gorbačova valdīšanas laikā plaši lietoja Komunistiskās partijas ideologi, kļuva par metavalodu, kas Rietumiem apliecināja režīma gatavību mainīties, bet iekšējam patēriņam nodrošināja komunikāciju ar sabiedrību tai ierastā un saprotamā veidā.

Aplūkojot notikumus Latvijā 1985.–1989. gadā, jāatzīst, ka vadāmās demokrātijas eksperiments sākumā noritēja visnotaļ veiksmīgi. Par pirmo bezdelīgu sabiedrības noskaņojuma pārbaudei kļuva kampaņa pret Daugavpils HES celtniecību 1986. gada rudenī. Līdzīgas ekoloģiskas ievirzes kampaņas par dabas aizsardzību un resursu ekonomiju šajā laikā tika organizētas arī Igaunijā (protesti pret plānoto liela apjoma fosforītu ieguvi), Ungārijā un Vācijas Demokrātiskajā Republikā, tāpat kā Krievijas literārās inteliģences protests pret utopisko plānu par Sibīrijas upju pagriešanu pretējā virzienā, lai apūdeņotu dienvidu stepju reģionus. Protams, sabiedrības iesaiste parakstu vākšanā pret padomju varas apstiprinātā, taču būvniecības gaitā "iestrēgušā" spēkstacijas projekta pabeigšanu bija Latvijas PSR apstākļos līdz tam neiespējama lieta. Turklāt, par spīti enerģētikas nozares pārstāvju sašutumam, protestam pret HES būvi tika sniegts dozēts, taču lietpratīgs atbalsts, iesaistot Zinātņu akadēmijas ekspertus un nodrošinot plašu publicitāti: presē publicēja pretējus viedokļus, kampaņas norisi fiksēja dokumentālajās kinofilmās "Demokrātijas stunda" un "Sirdsdaugava".[vii] Notikumu gaita tika veiksmīgi kontrolēta, 1986. gada nogalē drošības pēc ierobežojot Daugavpils HES problēmas atspoguļojumu medijos, bet 1987. gada pavasarī Latvijas PSR valdība atteicās no spēkstacijas celtniecības. Galvenais bija panākts: noskaidrota sabiedrības reakcija, tās dumpīguma potenciāls un vienlaikus arī inteliģences gatavība izmantot legālas opozīcijas veidošanas iespējas. Vēsturnieks un diplomāts Mārtiņš Virsis Daugavpils HES kampaņu vēlāk vērtēja šādi: "[..] savulaik visa tā Daugavas lieta bija čekas provokācija. Es joprojām esmu pārliecināts, ka [LKP vadītājs Boriss] Pugo, kura smadzenes nemaz nebija tik nodzertas, kā dažs labs šeit domā, tomēr darbojās pietiekoši vērienīgi, izmantodams ungāru pieredzi pēc 1956. gada. Viņš rīkojās arī mazliet pēc Ķīnas principa: lai uzplaukst tūkstoš ziedu, un tad es tos noraušu. [..] Bet Daugavas lietā pēc tam iznāca savādāk, nekā bija iecerēts. Burbulis izrādījās par lielu, jo tāda tautas aktivitāte nebija paredzēta."[viii]

Atmodas mitoloģijā šī cīņa par Daugavas saglabāšanu ir ieguvusi teju sakrālu nozīmi, kaut gan ne protesta kampaņas organizētāji, ne tās dalībnieki neizvirzīja padomju režīmam politiskas prasības, par valsts neatkarības atjaunošanu, saprotams, pat nerunājot. Ikviens, kas atceras padomju dzīves realitāti un pazīst PSRS varas sistēmas darbības mehānismus, secinās, ka tad, ja padomju režīms uzskatītu šo kampaņu par politiski bīstamu, tā tiktu savlaicīgi apturēta, aizliedzot publikācijas, iesaucot parakstu vākšanas organizētājus Padomju armijā vai, piemēram, Daugavpils HES "norakšanas" vietā piedraudot nosūtīt veidot reportāžu par Černobiļas katastrofas seku likvidāciju...

Vadāmās demokrātijas ieviešana Padomju Savienībā bija eksperiments, kura attīstību un sekas nevarēja paredzēt neviens, arī tā aizsācēji. Pēc zināma apjukuma, ko LKP vadībā izraisīja "Helsinku'86" radītie "kalendāra nemieri" 1987. gada 14. jūnijā un 23. augustā, padomju režīms ātri un efektīvi neitralizēja, lietojot tā laika leksiku, nesankcionētos protestus – tika izmantoti gan apmelojumi presē, gan VDK darbības metodes, iesaistot drošības dienesta aģentūru un izraidot helsinkiešus no Latvijas. Tas savukārt pārliecināja varu, ka situācija joprojām tiek kontrolēta.

1988. gada sākumā, saasinoties attiecībām starp PSKP konservatīvo un liberālo spārnu, bija pienācis laiks spert nākamo soli "padomju demokrātijas attīstībā", organizējot tā dēvētās masu kustības "pārbūves" atbalstam, kas darbotos partijas uzraudzībā.[ix] Latvijā šo soli vispirms spēra Radošo savienību plēnums, kurā piedalījās arī LKP vadība. Kā zināms, negaidītu efektu tajā radīja politisko notikumu komentētāja un PSKP vēstures pasniedzēja MavrikaVulfsona runa, kurā viņš kritiski novērtēja padomju vēstures zinātnes konstruēto mītu par sociālistisko revolūciju Latvijā 1940. gadā, gan saglabājot atsauci uz "Latvijas sociālistisko izvēli", taču netieši atzīstot to, ka bez Sarkanās armijas klātbūtnes "revolūcija" nebūtu iespējama.[x] Vulfsona prasība publicēt Molotova–Ribentropa pakta slepenos protokolus tika pamatota ar mērķi atņemt "mūsu ideoloģiskajiem pretiniekiem iespēju manipulēt ar to savās interesēs". Plēnumā emocionāli efektīgi pateiktais, ka 1940. gada vasarā notika, "Rietumu terminoloģijā" runājot, Latvijas okupācija, mūsdienās ir kļuvis par teiksmainu varoņdarbu. Vēl piecus gadus pirms plēnuma tikai atgādinājums par slepenajiem protokoliem vairākiem disidentiem[xi] tika inkriminēts kā kriminālnoziegums, proti, apmelojošu izdomājumu izplatīšana par padomju valsti.1988. gadā publiski, taču ar atrunām nosauktais okupācijas vārds bija vadāmās demokrātijas sastāvdaļa: drošības ventiļa atvēršana īsu brīdi pirms sprādziena, jo arī LKP vadībai bija skaidrs, ka šo jautājumu ignorēt vairs nebūs iespējams.

1988. gada nogali un it īpaši 1989. gadu var uzskatīt par brīdi, kad vadāmās demokrātijas eksperiments sasniedza kulmināciju un kļuva aizvien grūtāk pārvaldāms. Taču padomju varas atļautā brīvas rīcības telpa arī pēc Latvijas Tautas frontes nodibināšanas bija šaura un kontrolēta. Latvijas Zinātnieku savienības dibināšanas kongresā 1988. gada 27. novembrī Jānis Stradiņš to raksturoja tēlaini un precīzi: "Mūsu demokrātija pašreiz vēl ir dāvināta, no augšas atvēlēta. [..] Drīkstam izkliegt šādas tādas patiesības "ar viņa ķeizariskās majestātes augstu un visžēlīgu atvēlēšanu", kā būtu rakstījuši pirms simt gadiem. Bet nākamajā dienā varētu piepildīties studentu gados dziedātā dziesmiņa: "Cīrul's augstu gaisā, ak, cik skaisti dzied – iebāz viņu maisā, tūdaļ rīkle ciet!""[xii]

Vēstures mitoloģizācija ir pamatā stāstam par Dziesmoto revolūciju, kam šodien labprāt ticam un ar ko lepojamies. Atskatoties uz 1986.–1988. gada notikumiem, nav pamata uzskatīt, ka padomju režīms un LKP vadība tolaik būtu apjukuši, neizlēmīgi un spējīgi vien reaģēt uz arvien pieaugošo sabiedrības spiedienu. Līdz pat brīdim, kad PSRS sabrukums kļuva nenovēršams, padomju režīms veiksmīgi uzturēja demokrātijas ilūziju, joprojām kontrolējot mediju saturu (atcerēsimies TV raidījuma "Labvakar!" popularitāti) un veidojot politisko vidi atbilstoši padomju praksē pieņemtajiem spēles noteikumiem. Tādēļ, runājot par atmodu un atmošanos, vairs nav jādomā par to, vai Dziesmotā revolūcija nav bijusi kārtējā atbrīvošana, nevis atbrīvošanās, ja pievēršam uzmanību Latvijas valsts politiskās elites ģenētiskajai saiknei ar padomju nomenklatūru. Tomēr svarīgāks par formālo saikni ir tas, kādu pasaules uztveres modeli mūsu sabiedrība ir saglabājusi no savas nesenās, vien 30 gadus attālās pagātnes


[i] Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais. Rīga, 1989., 253. lpp.

[ii] Informācija par to atrodama Latvijas Valsts arhīva 2009. gadā veidotajā virtuālajā izstādē "Prāgas pavasara un Hartas'77 atskaņas Latvijā/Baltijā", http://www.lvarhivs.gov.lv/Praga68/index.php?id=40 [skatīts 22.08.2019.]

[iii] Igors Šuvajevs. Atmodas mitoloģija. Diena, 1990. 29. decembris, Nr.12., 3. lpp.

[iv] А. В. Шубин. Парадоксы Перестройки. Упущенный шанс СССР. Мaskava, 2005.

[v] Ojārs Skudra. Sistēmtransformācija Latvijā un tās periodizācija. Latvijas Vēsture. 2002., Nr. 1., 37.–38. lpp.

[vi] Ieva Dmitričenko. Rietumu politiskās konsultēšanas tehnikas un postpadomju polittehnoloģijas politiskajās kampaņās Latvijā. Promocijas darbs. Rīga, 2011., 83. lpp.

[vii] Skat. materiālu krājumus "Domu Daugava. Sirdsdaugava", Rīga, 1989., un "Nevardarbīgā pretošanās. Latvijas pieredze", Rīga, 2006.

[viii] Vecais jaunais cilvēks [Intervija ar Mārtiņu Virsi]. Rīgas Laiks, 1994., Nr. 9, 8. lpp.

[ix] Elmārs Pelkaus, Indulis Zālīte. LKP un LTF. Latvijas Arhīvi, 1997., Nr. 1, 81.–100. lpp.

[x] Mavriks Vulfsons. Par vēsturi – godīgi! Radošo savienību plēnums, 1.–2. jūnijs, Rīga, 2010., 145.–149. lpp.

[xi] Gints Zelmenis. 1983. gada politiskās represijas okupētajā Latvijā. Latvijas Arhīvi, 2014., Nr. ¾, 182. –183. lpp., http://www.latvijasarhivi.lv/index.php?1&210&view=magazine&mag_id=73 [skatīts 22.08.2019.]

[xii] Jānis Stradiņš.Trešā Atmoda. Raksti un runas 1988.–1990. gadā Latvijā un par Latviju. Rīga, 1992., 366. lpp.

Source

Tags

Baltijas ceļš recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form