Trīs Šķērsielas filmas ("Šķērsiela", "Jaunie laiki Šķērsielā" un "Kapitālisms Šķērsielā"), kā arīdzan pērn iznākusī grāmata "Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags" bija ar personisku saistību ar varoņiem un vietu. Vai arī ar Zigfrīdu Annu Meierovicu jūs saista kas vairāk? Kāpēc ķērāties klāt "filmai, kuras nebija"?
Zināmā mērā šī tēma ir saistīta arī ar Šķērsielu. Eduards Bērziņš, kurš te dzīvoja un par kuru es jau sen interesējos, no mūsu strēlniekiem izvēlējās galējo virzienu kopā ar boļševikiem, kaut gan viņa motīvs arī bija neatkarīga Latvija. Cita lieta – kādai politiskajai iekārtai viņš dotu priekšroku. Tas bija viens ceļš. Bet bija otrs ceļš, ko izvēlējās Meierovics, turklāt abi to izdarīja gandrīz vienlaikus.
Piemēram, briti finansēja gan Bērziņa neatkarības centienus, gan arī Meierovica. Abi viņi saņēma nopietnas naudas summas, lai varētu turpināt savu darbību. Tas arī raksturo mūsu vēstures ļoti lielo sarežģītību un neviennozīmību. Ar vienādiem mērķiem var nonākt pie ļoti atšķirīgiem rezultātiem.
Kāpēc ir tik svarīgi runāt par vēstures šķietami nepelnīti piemirstajām lappusēm un cilvēkiem?
Nav tautas bez savas vēstures. Formāli jau ir, bet vai tā dzīvo cilvēku apziņā? Diemžēl šobrīd ar to mēs īpaši izcelties nevaram.
Protams, simtgades projekti saasina šo problēmu, pievērš lielāku uzmanību, kas ir ļoti labi, jo tā vairs nav vienkārši apaļa cipara atzīmēšana.
Pēdējā laikā daudz filmu – gan dokumentālās, gan spēlfilmas – risina vēsturiskas tēmas, bet, it sevišķi tagad, kad publika ir tik izlutināta, nepietiek, ka vienkārši uztaisi filmu par vēsturi. Vajag tomēr, lai to arī skatās. Turklāt svarīgi ir arī tas, lai filma atbilstu tam vēstures zināšanu līmenim, kas jau ir atklāts. Diemžēl dažās filmās tas ne vienmēr tā ir, jo ir jāpanāk atraktivitāte, lai piesaistītu lielāku auditoriju.
Tagad, ķeroties pie filmas par Meierovicu, mēs to izjūtam. No vienas puses, esam izskatījuši visus arhīvus, uzzinājuši par Meierovicu vismazākos sīkumus, un to visu varētu pavēstīt, bet ir jau vēsturnieku grāmatas par viņu, kur faktus ikviens var atrast, ja interesē. Bet neinteresē, it īpaši jauniešus. Kāds vēl Meierovics? Tas taču ir garlaicīgi!
Mēs gribam pamēģināt padarīt atraktīvu dokumentālo filmu. Lai nav pretrunu starp interesantām epizodēm, sižetu un šobrīd zināmo vēsturisko patiesību.
Es īpaši uzsveru – šobrīd zināmo, jo laika gaitā atklājas arvien jauni fakti, jauni dokumenti. Bet visi šie jaunie it kā sīkumi, kas vēsturei ir ļoti nozīmīgi, plašai publikai nav interesanti.
Šis nav pirmais mēģinājums uzņemt filmu par Meierovicu. Kādi gadījumi bija iepriekš?
Pirmais gadījums bija 1932. gadā, kad presē parādījās paziņojums, ka Latvija sāk gatavoties pirmās latviešu aktieru skaņu filmas uzņemšanai – notiek proves, meklē galveno lomu atveidotājus. Bija jau notikusi vienošanās ar Berlīnes skaņu studiju, jo Latvijā tai laikā skaņu nevarēja apstrādāt. Sīkāk par uzņemšanas grupu ziņošot nākamajā numurā, taču nākamajā numurā nekas netika ziņots. Tai laikā kultūras fonda finansējums bija kopīgs gan sportam, gan mākslai, gan rakstniecībai. Cik noprotams, tad filmas veidotājiem vienkārši neiedeva. Attaisnojums – pasaules ekonomiskā krīze.
Nākamais mēģinājums notika deviņdesmitajos gados, kad pie šīs tēmas sāka strādāt Gunārs Bandēns kopā ar Andri Selecki. Pēc tam projektam 2008. gadā pieķērās Ivars Seleckis un es kā scenārists.
Tagad pats esmu režisors ceturtajam piegājienam. Sākumā šo tēmu noraidīja gan Nacionālais kino centrs, gan Valsts kultūrkapitāla fonds, taču beidzot kopējo projektu ietvaros tomēr piešķīra naudu filmas uzsākšanai, par ko esam ļoti pateicīgi.
Kāpēc novest filmu līdz galam nevienam līdz šim tā arī nav izdevies?
Viens ļoti svarīgs iemesls ir mūžīgais naudas trūkums, bet tas droši vien ir arī kaut kāds Meierovica lāsts. Viss viņa liktenis ir traģikas caurvīts, sākot jau no dzimšanas. Dažas dienas pēc dzemdībām nomirst viņa māte. Tēvs – ārsts, kurš pieņēma dzemdības, – pēc tam sajūk prātā, jo jūtas vainīgs. Anna Filholde bija viņa lielākā mīlestība, viņas dēļ viņš pat pārgāja citā ticībā, lai tikai varētu viņu apprecēt.
Sākumā viņš, kā jau ikviens bārenis, kuram bērnībā smagi gājis, cauri grūtībām cenšas izsisties, taču pēc tam strauji sākas viņa panākumi. Meierovics ir pārņemts ar Latvijas neatkarības ideju, viss viņam izdodas, karjera iet uz augšu. Taču agrā vecumā viņš iet bojā. Pēc tam pašnāvību izdara arī viņa otrā sieva Kristīne. Meierovica dzīvei ir šekspīrisks sižets, bet arī lāsta sižets. Ar šķēršļiem vēlāk saskaras arī tie, kuri mēģina taisīt par viņu filmas.
Cik daudz no savāktā materiāla paliks neizmantots?
Mēs vēl neesam tikuši tik tālu, lai pateiktu, cik daudz paliks ārpusē. Šobrīd ir savākts viss, kas ir pieejams, un vēl aizvien pavisam negaidītās vietās atrodam, piemēram, iepriekš neredzētas fotogrāfijas. Motormuzejā meklējām autiņu, ar kuru liktenīgajā dienā Meierovics brauca uz Druķu mājām pakaļ ģimenei. Sākām runāt par to, kāpēc mums vajag. Teicām, ka taisām filmu par Meierovicu. "Ā, Meierovics! Man ir viena Meierovica bilde, kur viņš stāv pie auto," mums saka muzeja darbinieks. Viņš šo bildi man pēcāk atsūtīja. Ļoti interesanta fotogrāfija no perioda, kad Meierovicu nefotografēja, kad viņš bija demisionējis un aizgājis sievas biznesā. Lūk, tā! Nu kur motormuzejā pēkšņi Meierovica bilde?! Es par šādu atradumu esmu ļoti priecīgs, jo gribas, lai filmā būtu pēc iespējas vairāk neredzēta materiāla, nevis kā Vikipēdijā, kur vienas un tās pašas oficiālās bildes simtiem reižu atkārtojas, kur viņš tāds varens dažādās pozās.
Mēs savā filmā neatrausim privāto dzīvi no politiskās, kā to darīja padomju vēsturnieki. Tāpēc jau vēsture kļūst garlaicīga! Otrkārt, tā nav patiesība. Jebkura cilvēka darbība ļoti ir saistīta ar viņa tuviniekiem, mīļoto meiteni vai sievu. Šīs lietas ir jāapskata un jāstāsta, jo tas padara viņu par dzīvu cilvēku. Cilvēki negrib skatīties uz kaut kādu ikonu, tas ir garlaicīgi. Turklāt tas ir nepieciešams, lai saprastu cilvēka rīcības motīvus.
Piemēram, kāda no mūsu sievietēm politiķēm. Viņai kaut kas nelabs ģimenē noticis. Atnāk nervoza, sarunā muļķības, sāk mēdīties, ūjināt. Kas to ietekmē? Ne tikai viņas politiskā nostāja. Politiski viņai viss ir skaidrs, kā uzvesties. Ir kaut kāds personisks impulss, kas sagriež visu partijas likteni. Nevar abstrahēties no tā. Šī prasība pēc atraktivitātes ir pamatota, lai šobrīd zināmā vēstures patiesība būtu atklāta līdz galam.
Vai izpētes procesā bija kādi pārsteigumi vai negaidīti atklājumi par pašu Meierovicu?
Meierovics bija godīgs politiķis. Vārdus "godīgs politiķis" neesmu nekad uzdrošinājies skaļi teikt, jo man ir vajadzīgi fakti. Attiecībā uz Meierovicu tādi fakti ir. Tos par Latvijas pirmo ārlietu ministru atklāja igauņu vēsturnieks. Meierovics tiešām bija godīgākais, ko nevar teikt par tā laika vadītājiem Igaunijā un Lietuvā. Pēc viņa vairs neviens aktīvais politiķis tāds nav bijis.
Kā izpaudās viņa godīgums?
Filmā tas atsevišķi būs parādīts, balstoties uz Maskavas arhīva materiāliem. Latviešu nacionālās padomes tapšanas periodā cilvēki patiešām nesavtīgi cīnījās par Latvijas neatkarību, taču problēmas sākas brīdī, kad iegūsti varu. Tas mani iedvesmoja paskatīties uz to kā uz konfrontāciju ar pašreiz notiekošo – mūsu politiķiem, viņu morāli. Kaut gan pie mums jau nevar runāt tikai par morāles pārkāpšanu, bet gan jau par krimināli sodāmu uzvedību attiecībā uz dažiem bijušajiem un arī esošajiem politiķiem.
Protams, ka pēc dažādu faktu uzzināšanas manas simpātijas ir Meierovica pusē, bet es mēģinu viņam arī piekasīties. Es uzskatu, ka mākslas uzdevums nav ne slavēt, ne sodīt. Mans uzdevums ir parādīt – lūk, ir tā, un jūs paši izdariet spriedumus!
Katram cilvēkam ir problēmas, it sevišķi personīgajā dzīvē, bet ļoti interesanti ir tas, ka viņš arī personīgajā dzīvē, piemēram, šķiršanās lietā ar sievu Annu, bija atklāts. Viņš neslēpa, ka viņam ir iekšējas pretrunas. Anna bija ļoti jauks cilvēks un laba namamāte, labāku sievu vispār nevarētu vēlēties, bet Meierovicam vajadzēja Spīdolu.
Turklāt pirmajai sievai nepatika, ka Meierovics pārsvarā dzīvoja politikā. Viņai šķita, ka tās visas ir muļķības. Grūtos brīžos tomēr tev blakus vajag kādu, kurš tic, ka tev izdosies. Un tad uzradās jauna, skaista meitene, kura saprata viņu un saprata aizkulises. Ne velti viņa 21 gada vecumā kļuva teju par miljonāri.
Divās vēstulēs viņš godīgi un nepārprotami rakstīja, ka nespēj sadalīt savu mīlestību. Tāpēc arī manai lugai ir nosaukums "Meierovica sadalītā mīlestība". Lai arī no Annas viņš aizgāja, ģimeni viņš mīlēja, tāpēc turpināja viņus apciemot laukos. Pēdējā braucienā pie bērniem viņš arī gāja bojā.
Kāda būtu un vai vispār būtu Latvija bez Meierovica?
Meierovics bija viens no galvenajiem Latvijas valsts pamatlicējiem. Vairāk tiek runāts, piemēram, par Ulmani, pierakstot viņam tos nopelnus, kuri nemaz nebija viņa, bet par Meierovicu zina mazāk, lai gan sākotnēji aktīvo darbu veica tieši viņš. Ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas vēsturē viņš bija izcils. Ar ko?
Neatkarīgi no tā, kā pret Latviju izturējās Igaunija un Lietuva, viņš apzinājās, ka Baltijai ir jābūt vienotai, citādi viena pati Latvija nepastāvēs. Lūk, Meierovica pietrūka 1939. un 1940. gadā. Ar viņu nenotiktu tā nodevība, ko Baltijas valstu vadītāji izdarīja, bez kaujas ielaižot krievu bāzes un pēc tam karaspēku, lai gan katrai bija armija.
Meierovics varētu būt mainījis Latvijas vēsturi, bet viņš gāja bojā. Ir viennozīmīgi pateikts, ka viņa nāve bija nelaimes gadījums. Tiesa, tai laikā tautā bija versija par atentātu. Es neatrodu faktus, kas to apliecinātu, tāpēc man arī jāpieņem versija par nelaimes gadījumu. Krievija visvairāk baidījās no Meierovica kā no Baltijas vienotības idejas nesēja, jo jau toreiz – 20. gadu pirmajā pusē – krievi saprata – ja Baltija būs vienota, tad pievienosies Somija un, nedod Dievs, arī Polija... Pārējo jau varam iztēloties.
Meierovicu uz priekšu dzina Latvijas laime un nacionālās intereses. Kas jūs urda? Kopš septiņdesmito gadu sākuma teju ik gadu esat strādājis pie kādas filmas.
Tā ir dabiska vēsturnieka interese. Tieši par Meierovicu no šāda aspekta interese man bija arī padomju laikā, kad viņš tika pozicionēts kā tautas ienaidnieks. Novembrī, kad bija aizliegts iet pie Čakstes un Meierovica pieminekļiem, mēs ar režisoru Gunāru Piesi vienmēr gājām. Reiz, kad viņš tieši bija pabeidzis kaut kādu filmu, bija nauda, paņēmām vēl konjaciņu, cik nu tas tajā laikā vispār bija pieejams. Pieminekļus apsargāja, stāvēja čekisti un vēroja, fotografēja, kas tur nāk, tāpēc mēs gājām tumsiņā. Piesis teica – ejam pie Meierovica, tas bija īstais vecis, kas visu izdarīja. Togad bija dziļš sniegs. Notīrījām no apmales sniegu, apsēdāmies, Piesis izvilka konjaciņu, un mēs dzērām Meierovicam par godu. Publiskā vietā dzert, protams, bija aizliegts, bet Piesis teica, ka Meierovics ir pelnījis. Tad jādzer vien bija! (smejas)
Lai filmu pabeigtu, radošā komanda sākusi pūļa finansējuma kampaņu vietnē "Projektu banka" un būs pateicīga par jebkāda apmēra ziedojumu projekta pabeigšanai. Filmas atbalstītāji saņems arī vērtīgu atlīdzību – ielūgumus, iespēju doties ekskursijā, privātu filmas seansu vai pat kādu no filmā redzamajiem rekvizītiem.
