Un tas nav nekāds joks – Stambula jeb senā Konstantinopole glabā gan antīkās pasaules, gan dižās Bizantijas, gan Turku Osmaņu varenības mantojumu un joprojām tiešā un netiešā veidā ir vieta, kur satiekas kontinenti, jūras, kultūras un tautas.
Manas aptuveni astoņus gadus vecās atmiņas par Stambulu izrādās ir diegan apputējušas un greizas. Vienīgā precīzā sajūta, kas atnāk atkal, ir sava sīkuma un niecīguma apzināšanās grandiozās metropoles priekšā – visur, kur skaties ļaužu straumes, namu sienas un cēli plīvojoši Turcijas karogi uz pakalniem. "15 miljonu pilsēta tevi aprīs," toreiz, mana pirmā Stambulas apmeklējuma laikā brīdināja vietējie, un ieteica vienai labāk uz ielas vakarā neiet. Šoreiz Turcijas lielākā pilsētā mūs sagaida droša, pārsteidzoši tīra, draudzīga un moderna.
Mošejas starp augstceltnēm, burkās tērptas sievietes ar Louis Vuitton somiņām uz rokas, daudzbērnu mātes tradicionālajos turku lakatos, banku klerki uzvalkos un jauniņas turcietes dziļos dekoltē un minisvārkos. Mērķtiecīgi mugursomnieki, pašpārliecināti krievu tūristi, izmanīgi tirgotāji un ikdienas gaitu pārņemti vietējie – pirmais vakars Stambulā, Taksimas laukumā un Istiklal gājēju ielā ar joni piedāvā visu to plašo un vārdo grūti ietērpjamo iespaidu spektru, daudzslāņainību un kontrastus, ko turpmākajās dienās izbaudīsim visās svarīgākajās Stambulas kultūras pieturās.
Obligātā trīsvienība – Hagia Sophia, Topkapi, Sultanahmet Camii
Būt senajā Konstantinopolē un neredzēt šīs trīs visslavenākās celtnes – Sofijas katedrāli, Topkapi pili un Sultanahmet Camii jeb Zilo mošeju nozīmē nebūt šajā pilsētā. Visas šīs "obligāti jāredz" ēkas atrodas netālu viena no otras – Zelta ragā, jeb vēsturiskajā pilsētas centrā, tām, pa vidu vēl diženās Bizantijas hipodroms ar aptuveni 3500 gadus vecu senās Ēģiptes obelisku centrā.
Konstantinopole jau izsenis dažādu laikmetu valdniekiem bijusi visaugstākā, grūti iekarojamā virsotne, simboliska Senās Romas impērijas mantiniece. Ne velti pat Krievijas cariene Katrīna II savam otrajam mazdēlam lika vārdu Konstantīns, tādējādi jau laikus mērķējot uz turku padzīšanu un Bizantijas troņa atjaunošanu. Šī mantojuma un varenības simbols ir, protams, senais patriarha sēdeklis - Sofijas katedrāle.
Iespaidīgā mūra celtne Stambulā redzama jau iztālēm un ir neiztrūkstoša pilsētas siluetā vairāk kā pusotru tūkstoti gadu. Ortodoksālās baznīcas centrs, Romas katoļu katedrāle, mošeja un visbeidzot muzejs, to visu savā garajā mūžā piedzīvojusi viena no senākajām pasaules reliģiskajām celtnēm.
"...un Nikēta redzēja, kā tie atrāva vaļā tabernākulu un grāba svēto dāvanu traukus, un, nosvieduši zemē hostijas, viņi ar dunča smailgali izurbināja dārgakmeņus, ko paslēpa savā apģērbā, bet pašus kausus meta kopīgajā kaudzē , kas bija paredzēta pārkausēšanai. Bet vēl citi, pirms izplēst svēto trauku rotājumus, skaļi zvaigājot, ņēma no savām seglu somām krūkas ar vīnu un lēja dzērienu dievgalda kausā, un dzēra, atdarinot priesteru kustības," tā par Konsatinopoles bojāeju 13. gadsimta sākumā un Krusta karu karotāju laupīšanām Sofijas katedrālē raksta slavenais itāļu rakstnieks un vēsturnieks Umberto Eko savā romānā "Bodolīno". Jā, jā ne viens vien toreiz izkliedza pret debesīm, "labāk sultāna turbāns, nevis Romas pāvesta cepure". Turki Sofijas katedrālei piebūvēja minaretus un aizsedza greznās bizantiešu mozaīkas, tā kļuva par valsts galveno mošeju.
Šodien Sofijas katedrālē sastindzis laiks un ticību nesaskaņas – daļēji atsegts Bizantijas mantojums, Dievmāte ar Jēzu klēpī līdzās Islama simbolikai. Tieši Sofijas katedrālē vistīrāk var apzināties Stambulas – senās Konstantinopoles grandiozo vēsturisko daudzslāņainību. Arī mūsu apmeklējuma laikā te valda īsta valodu un tautu Bābele. Arābu ģimenes, kas iemūžina kadrus jaunākajos iPad un iPhone. Turpat arī kājas pūtina amerikāņu tūristi, protams, neiztrūkstoši ir mūžam fotografējošie japāņi, trokšņainie itāļi un vēl, un vēl un vēl.
Otra vieta, kas arī ir viens no obligātajiem pieturas punktiem Stambulas apmeklējumā atrodas turpat līdzās, Turku – Osmaņu sultānu rezidence Topkapi pils. Mums veicas – ārpus kārtas tiekam ielaisti tur otrdienā, kad parasti apmeklētājiem pils – muzejs ir slēgts. Tāpēc nesteidzīgi varam klīst no viena iekšpagalma uz otru, izbaudot eksotiskos stāstus par turku sultānu ikdienu, tikumiem, bardzību, nenovērtējamajām bagātībām un cilvēciskajām vājībām. Pat tad, ja Sultāns bijis neliela auguma, viņam bijis jāizskatās milzīgam – tāpēc garas, krokotas piedurknes, kuplas bikses, polsteri, kam pāri grezni izšūti kaftāni. Vēlāk jau 19. gadsimta otrajā pusē Turcijas valdnieki kļuvuši eiropeiskāki un pasūtījuši parādes tērpus pēc rietumnieku modes. Atsevišķus autentiskos sultānu tērpus, kā arī Eiropas un Austrumu valdnieku pasniegtās dārgās dāvanas aplūkojamas ekspozīcijā pils otrajā iekšpagalmā, bet sultāna cienīgs skats paveras no pils balkona – dzidri, pat nedabīgi zils ūdens, tveicīga saule, tā ir vieta, kur satiekas Marmora jūra un Bosfors, un plaša panorāma uz Stambulas ikdienu. Protams, ir iespēja pafantazēt par austrumu pasakām un par atsevišķu samaksu apmeklēt Harēma telpas. Tiesa gan, tur nāksies sastapties nevis ar erotiska rakstura tenkām, bet gan stāstiem par stingrību, hierarhiju, pienākumiem, paklausību, atbildību un visu Harēma sieviešu galveno dzīves jēgu – dzemdēt Sultānam troņmantinieku. Katrā ziņa, priekšzināšanas vai zinoša gida kompānija Topkapi pils kompleksa apmeklējumu noteiktī vērsīs daudz dzīvāku un iztēli rosinošaku.
No Sofijas katedrāles un Topkapi kompleksa, pāri senajam Bizantijas laika hipodromam ceļš mērojams uz trešo obligāto Stambulas pieturas punktu – Sultanahmet Camii jeb, kā to dēvē Rietumu pasaulē, Zilo mošeju, ko citu vidū nekļūdīgi atšķirsiet, jo tai vienīgajai ir seši minareti. Zilā mošeja - šādu apzīmējumu tā ieguvusi pateicoties interjeram un filigrānu zilu ziedu ornamentu rotātām flīzītēm. Lai arī mošeja pilda savas pamatfunkcijas un ir vieta lūdzējiem, tomēr tajā valda diezgan liela rosība, skraida bērni, skan pieklusinātas sarunas un atkal jau uz visām pusēm zibinās visdažādāko modeļu viedtālruņi. Zilā mošeja ir fantastiski skaista, tomēr, ja vēlaties pabūt kādā mazāk tūristu apmeklētā vietā, tad apmeklējiet kādu no pilsētas mazākajām mošejām. Tiesa, noteikti respektējot prasības par basajām kājām, garajiem svārkiem un biksēm, kā arī sievietēm jābūt apsegtiem matiem.
Viens no pārsteidzošakajiem vēsturiskajiem objektiem šajā rajonā slēpjas zem zemes – milzīgs Bizantijas laika dzeramā ūdens rezervuārs jeb Basilica Cistern. Sperot pirmos soļus uz mitrajām kāpnēm mūsu kompānjai gandrīz reizē izlaužas skaļš "uhh" - pazemes telpa, ko balsta tūkstošiem gadus vecas kolonnas no visas plašās Senās Romas impērijas ir grandiozi plaša - rezervuāra tilpums bijis paredzēts 100 000 tonnām ūdens. Ne velti paši turki to dēvē par apakšzemes jeb nogrimušo pili. Cisternas lielā mistērija ir divas Gorgonu - Medūzu galvas, kas 20. gadsimta 80. gados pārsteigušas "nogrimušās pils" restauratorus un attīrītājus. Tās visticamāk ir antīkās Grieķijas mantojums, kas bez īpašas cieņas pret pagātni izmantots vienkārši kā celtniecības materiāls.
Modernā Stambula
Šodienas Stambulai piemīt visas pasaules metropolei vajadzīgās pazīmes – tai skaitā stundām un kilometriem gari satiksmes sastrēgumi un prātam neaptverami iepirkšanās centri ar tūkstošiem (vistiešākajā nozīmē) veikalu. Kā katrai modernai lielpilsētai arī Stambulai ir savs Laikmetīgās mākslas muzejs. Tieši Istanbul Modern ir viens no maniem viskārotākajiem ceļojuma galamērķiem, jo par to nezinu neko un tieši tas pamatīgi intriģē. Un tas pārsteidz gan ar saturu, gan atrašanās vietu un attieksmi.
Istanbul Modern kopš 2004. gada iekārtots vecā noliktavas ēkā Bosfora krastā un piedāvā ne tikai pastāvīgo ekspozīciju un dažādas izstādes, bet arī kinozāli, dažādas izglītības programmas, suvenīru un mākslas priekšmetu veikalu un restorāna terasi ar skatu uz Bosforu, kas pēc vietējo teiktā esot viena no izsmalcinātākajiem pilsētā.
Līdzās retrospektīvai turku modernās mākslas ekspozīcijai ar visai detalizētiem aprakstiem par katru periodu un strāvojumu, aplūkojamas arī vairākas mūsdienu mākslinieku instalācijas. Visspilgtāk prātā palikusi Sener Ozmen un Erkan Ozgen 2003. gadā veidotā asprātīgā videoinstalācija "Road to Tate Modern". Mazliek vairāk kā sešas minūtes garajā īsfilmā abi uzvalciņos tērptie mākslinieki kā Dons Kihots un uzticamais Sančo klīst pa tuksnešaino Turciju, meklēdami īsto ceļu uz Londonas Tate Modern, tādejādi jokojot, gan par turku laikmetīgās mākslas sūro ceļu uz Eiropu, gan pašiem sava mākslas centra neesamību. (Filma tapusi laikā, kad vēl Istanbul Modern nav bijis)
Vēl ieteicams nokāpt Istanbul Modern pagrabstāvā, kur izstādīti turku fotomākākslinieku darbi. Tur gan burvīgi porteti, gan vēsturiskas ainas no desmitiem gadus vecas Stambulas pagātnes un citi darbi.
Samērā netālu atrodas arī slavenā turku rakstnieka, Nobela prēmijas literatūrā laureāta Orana Pamuka iedzīvinātais "Nevainības muzejs" ("The Museum of Innocence"), kas vispirms ticis radīts grāmatā ar tādu pašu nosaukumu. Tā stāsta par kādu bagātu, precētu aristokrātu, kurš iemīlējies jaunā un zemāku kārtu pārstāvošā meitenē un kā apsēsts kolekcionē savai slepenajai iemīļotajai piederošās lietas, lai vēlāk to visu pārvērstu "Nevainības muzejā". Nu manā obligāti izlasāmās literatūras grāmatplauktā jau iegūlis Pamuka vienīgais latviešu valodā tulkotais romāns "Sniegs", bet paši turki rakstnieku vērtē neviennozīmīgi. Galvenokārt viņa publiskā atzinuma par armēņu genocīdu Turcijā dēļ. Arī mūsu gids diskusijās neielaižas, saka, cienot Pamuku kā autoru, bet publiskie izteikumi par genocīdu pret armēņiem ir bijis tikai pakalpojums Nobela prēmijai. Lai būtu kā būdams, šī nav pati vēlamākā sarunu tēma.
Modernā Stambula nozīmē arī nerimstošu nakts dzīvi, ekskluzīvus jumtu terašu restorānus un dārgu zīmolu iepirkšanās ielas. Vislielāko kokteili ar Stambulas kontrastiem un ballīti, kas nekad nebeidzas, var saņemt Istiklal gājēju ielā, kas sākas Taksimas laukumā un kilometriem tālu stiepjas Galatas tornim. Tā ierauj acumirklī un jābaidās pazust pašam no sevis. Uz Istiklal braucam pirmdienā, kas esot relatīvi klusa diena. Man bail pat iedomāties par to, kāda šī metropoles artērija izskatās nedēļas nogalēs. Neskatoties uz darba nedēļas sākumu no otro un trešo stāvu naktsklubu logiem dārd tehno, pirmā stāva krodziņos muzicē dažādi ansambļi. Milzīgi zīmolu veikali līdzās mazām tējnīcām un saldumu bodītēm. Restorānu iekšā rāvēji vēlīgi aicina, bet kāds tumsnējs zēns piedāvā "īstu" "Chanel" aromātu par pāris eiro.
Daudz šarmantāka par lielo ļaužu straumi, šķiet, maršruta maiņa pa kādu no šaurajām šķērsieliņām. Tur tējnīcās pie zemiem galdiņiem vīri no tulpes formas glāzēm sūc karstu tēju, bet modernākas kompānijas bauda vietējo Efes alu. Viena no greznākajām vietām, kur Istiklal apmeklējuma laikā piestāt, ir "Çiçek Pasajı" jeb Ziedu pasāža – kas atjaunota 19. gadsimta greznībā. Šodien krāšņājās galerijās viens aiz otra rindojas zivju restorāni un vīna krogi, kur pasniedz sākot no vienkāršās uzkodas – grilēta zivs ar maizi, līdz pat austerēm un citiem jūras velšu brīnumiem.
Te īsti vietā būtu piebilst par drošību – par to Stambulā jārūpējas ne vairāk un arī ne mazāk kā jebkurā citā lielpilsēta. Stambula tiek uzskatīta par drošu pilsētu. Protams, pārāk daudz skaidras naudas nevajadzētu nēsāt. Kabatszagļi te ir tāpat kā ikvienā lielpilsētā.
Hamam un Bazaar
Turcijas kultūras neatņemamas sastāvdaļas ir pirts (hamam) un tirgus (bazaar). Un abu to apmeklējums nesagatavotam eiropietim var izvērsties par negaidītu pārsteigumu.
Turku pirtī ierodamies pēcpusdienā. Rūtains flaneļa dvielītis, biksītes zeltītā maisiņā un katram savs beržamais cimds – šādā ekipējumā mūs igauniski, somiski, lietuviski un latviski runājošo vēso dāmu bariņu vedina uz sieviešu pirts telpām. Pēc īsa mirkļa jau esmu 16. gadsimtā celtās pirts mazgāšanās telpā un nudien jūtos kā nokļuvusi kādā gleznā. Pelēkās akmens sienas un baltais tvaiks, gaismas stari no kupola griestos un visdažādāko izmēru un formu kailie ķermeņi. "Madam! Lady!" skan no visām pusēm, puskailās turku pirtnieces izrīko sanākušās mazgāties gribētājas. No šī sievišķības pārpilnā skata jūtos apburta, mani iztraucē pirtniece: "Lady!?" un, es atvainojos, uzšauj pa dibenu, pavēloši, bet laipni norādot, ka jāiet gulties līdzās citām uz milzīgās lāvas un atmiekšķēt uzkrātie putekļi. Vēlāk viņas berž mūsu miesas un ieziež ar sakultam olas baltumam līdzīgām ziepju putām. Pirtnieces ir kundzes labākajos gados, tādas, kādas mēdz dēvēt par Rubensa sievietēm, un cik viņas skaistas, taisnām mugurām cienīgi, kuplos gurnus grozīdamas, iet no vienas bļodas pie otras. Manējā izmazgā vēl man matus un pavada līdz baseinam, kur jau noberztās dāmas relaksējas siltajā ūdenī. Jūtos skaista kā Venēra un vienā mierā baudu tradicionālo ābolu tēju, kas piederas pie turku pirts noslēguma rituāla.
Pie rituāla piederas arī pateikšanās savai pirtniecei, un ne jau ar pliku paldies te tiksi cauri. Dzeramnauda šajā vietā ir obligāta.
Savukārt tirgošanos turki pieprot kā neviens cits. Tā ir smalka komunikācijas māksla un cilvēku pazīšana, kas šai tautai ir jau gadu simtiem asinīs. Lai, kas tu būtu, ja esi pircējs, tātad esi gaidīts viesis un cienāšana, tāpat kā kaulēšanās ir vesels teātris, kura spēles noteikumi vienkārši ir jāpieņem.
Galvenā tirgošanās vieta, ko parasti iesaka Stambulā apmeklēt ir Grand Bazaar. Tā jau vēsturiski ir bijusi vieta, kur pirkti un pārdoti krāšņi paklāji, dārgas garšvielas, zelts, sudrabs, un citas bagātības. Šodien Grand Bazaar ir vērts apmeklēt, lai novērtētu 15. gadsimta nosegtās mūra tirdzniecības ielas un izbaudītu trokšņaino austrumu tirgus atmosfēru. Tā kopējā platība ir 31,000 m2, kopumā piedāvājot visdažādākās preces vairāk kā 4000 tirgotavās. Turku – Osmaņu impērijas laikos katra tirgus eja jeb iela bijusi atvēlāta kādai noteiktai nozarei – zeltkaļi vienā, paklāju tirgoņi otrā, keramika un ādas izstrādājumi citās. Tik strikti mūsdienās vairs šīs dalījums netiek ievērots, tomēr lielā mērā tas ir saglabājies.
"Lady...!?" vēlīgi mani uzrunā kāds lakatu tirgotājs, solot, ka pie viņa būšot paši labākie kašmira lakati un nosauc summu – 60 liras (aptuveni 20 lati). Nosmīnu par nosaukto cenu un savam ceļabdram saku, ka maksimums par šādu "vislabāko kašmira lakatu" varētu maksāt 6 līdz 7 latus. Uzreiz tiek piedāvāta pārdevējaprāt ārkārīgi izdevīga atlaide – divi lakati par 80 lirām. Nu nē, mēs ņemsim vienu par 40. Pārdvējs mākslotās dusmās mūs sauc par nekauņām, kas grib viņu izputināt un nenovērtē viņa dāsnumu. Līdz iešanai prom no bodes un pakaļ skriešanai nenonākam, un vienojamies - divi lakati par sākotnējo summu – 60 lirām. Cena par vienu lakatu nokaulēta uz pusi. Drusku azarts un patīkams uzvaras prieks.....Lika pagaidīt! Nākamājā dienā, staigājot gar Bosforu redzam, ka fiksētā cena tieši tādiem pašiem "vislabākajiem kašmira lakatiem" ir 25 liras.
Tad nu, lai šis stāsts visiem nākamajiem ceļotājiem kalpo par mācību – Grand Bazaar ir tūristu izklaide un, ja vien speciāli nevēlaties pārbaudīt savu nekaunību un izmanību kaulējoties no ļoti augstas cenas uz vienkārši paaugstinātu, tad izdevīgāki pirkumi tomēr būs citviet.
Otrs, vairāk vietējo apmeklēts, ir Ēģiptiešu jeb Garšvielu tirgus. Tur nebeidzamās kaudzēs gozējas olīvju treknie sāniņi, vīnogu lapās ietīti siera gabali, apetītelīgi maizes krāvumi un, protams, krāsainas garšvielu pirmīdas. Gardēžu paradīze. Taču nedrīks grābt pirmo, kas pagādās. Suvenīru komplekti ar garšvielām "no katras pa drusciņai" neesot pārāk uzticams pirkums, tāpat arī jānovērtē vai tiešām saulē stāvējuši atvērti garšvielu maišeļi piedāvās to pašu aromātiskāko un kvalitatīvāko produktu. Mums tiek ieteikts garšvielu, eļļu un tēju veikals "Ucuzcular" (tirgū ar numuru 51) Tur garšvielas tiek turētas slēgtos traukos un iepakotas vakuuma maisiņos, bet vaniļas pākstis un visvērtīgākais Irānas safrāns tiek glabāts īpašās kapsulās. Jāpiebilst, ka prece te tiek tirgota par fiksēto cenu un komunikācija ir laipna, bet ne uzbāzīga.
Turpat līdzās Garšvielu tirgum ir Jaunā mošeja (Jeni Camii), tās pakājē sieviņa tirgo graudus baložu barošanai, bet kastaņu un kukurūzas cepēji ik pa laikam skaļi iesaucas, reklamējot savu preci. Pavisam netālu ir arī Galatas tilts uz kura bariem pulcējas vīri ar makšķeru kātiem. Niecīgais loms spainīšos gan liecina par to, ka šajā nodarbē socializēšanās, nevis noķerto zivju izmērs ir svarīgākais aspekts. Savukārt tilta galā zvejas sezonas laikā vietējie bariem pulcējas, lai taisnā ceļā no laivām pirktu un baudītu tradicionālo ātro uzkodu – maizi ar svaigi grilētu zivi. Tur nu reiz valda pamatīgs troksnis, laivas šūpojas, bet vīri veikli groza zivju blāķus uz uguns. Katrs izkliedz savu vēlmi un visi kā viens saņem kāroto – līdz pusei pārgrieztu baltmaizes gabalu ar svaigu, smaržojošu zivteli salātu un mērces ietvarā.
Uz Galatas tilta šoreiz noslēgsies mans stāsts, vēl diezgan daudz no piedzīvotā atstājot citām reizēm. Arī pati Stambula atstāj sajūtu, ka redzēta tikai pati spice un vēl tik daudz palicis ... tieši tā, citām reizēm.
"Delfi" ceļojumā devās ar Turcijas vēstniecības Latvijā atbalstu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
