Multilingvisma paradoksi un latviešu valoda

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Krievu valodas pozīcijas galvenokārt ir mainījušās politisku norišu rezultātā, un gaidāms, ka līdz ar jauno paaudzi, kas krievu valodu lielākoties nepārvalda, to Latvijā izmantos arvien mazāk. Vācu valodas nozīme samazinās jau ilgu laiku, un tagad izšķirošo impulsu dod angļu valodas popularitāte, kuras iespaidā latvieši pamazām atsakās no citu svešvalodu apguves. Tāpēc līdzās krievu un vācu valodas aizguvumiem, kas latviešu valodā turpina pastāvēt, tagad prāvā skaitā ir ienākuši angļu valodas vārdi.

Valodu "karus" Latvijā ierasti uztver ar bažām, kuras pavada arī latviešu valodas aizsardzības izsaucieni un satraukums par valodas "piesārņošanu" ar patapinājumiem. Pagaidām nav pamata runāt par angļu valodas kundzību, lai gan pastāv krasa robežšķirtne: vidējā un vecākā paaudze, kura angļu valodu pārvalda vāji vai viduvēji, šo valodu izmanto maz un parasti tikai lietišķos nolūkos, bet jaunākā paaudze tajā pamazām sāk justies kā zivs ūdenī. Mērķtiecīga valsts politika ir uzlabojusi latviešu valodas zināšanas mazākumtautību kopienās, tāpēc kvantitatīvos skaitļos latviešu valoda Latvijā pašlaik nepārprotami dominē. Tomēr iespējams, ka stabilais stāvoklis ir mānīgs. Svarīgs brīdis būs tad, kad šodienas jaunieši nākamajos 10—15 gados kļūs par mūsu sabiedrības aktīvāko daļu un kad viņu valodu lietojums noteiks jauno ainu. Šī nākotnes situācija būs spogulis tiem procesiem un apstākļiem, kuros patlaban veidojas jauniešu valodu prakse.

Šādā kontekstā interesi raisa 2021. gadā publicētais pētījums Angļu valoda un tulkošana Eiropas Savienībā¹, kurā uzmanība pievērsta vairākām aktuālām tēmām, to skaitā angļu valodas kā lingua franca (kopējās valodas) un multikulturālisma krustpunktiem.

Grāmatas ievadā valodniece Alise Leala (Alice Leal) apraksta pārsteidzošas norises Austrijā. Vispirms jāpiemin, ka neparasta, bet ilustratīva ir situācija viņas pašas saimē: bērni ir dzimuši ģimenes mājvietā Austrijā, tomēr reģistrēti kā vācu tautībai piederīgi; Lealas partnerim ir gan britu, gan vācu saknes, bet viņa pati ir dzimusi Brazīlijā ģimenē, kuras vecvecāku etniskā dzimtene ir Itālija; Lealas ģimenē itāļu valodu nepārvalda neviens, tomēr bērniem ir arī Itālijas pilsonība, lai gan šajā valstī viņi pat nekad nav bijuši. Ģimenē pārsvarā runā portugāļu un angļu valodā, reizēm tiek izmantota arī vācu valoda.

Leala atgādina, ka daudzvalodu un daudzkultūru ģimenes Eiropā nav retums. Turklāt Austrijas vienvalodīgajās ģimenēs vecāki nereti īpaši rūpējas, lai bērni spētu sazināties arī angļu valodā: tiek nolīgta angliski runājoša aukle, bērni apmeklē starptautisko bērnudārzu, kurā saziņa galvenokārt notiek angļu valodā, vai paši vecāki ar bērniem sāk runāt angļu valodā. Kopumā Austrijā dažādu iemeslu dēļ 2016. gadā 30% bērndārznieku mājās nesarunājās vācu valodā. To skolēnu daļa, kuru pirmā valoda nav vācu valoda, Vīnē ik gadu svārstās ap 50%.

Jau 2001. gadā angļu valoda bija trešā visvairāk lietotā valoda Austrijā (60 000 cilvēku to norādīja kā savu pirmo valodu), lai gan angliski runājošo valstu pilsonība bija tikai 15 000 cilvēku. Leala uzver, ka 2001. gadā daudziem angļu valoda faktiski bija otrā valoda vai svešvaloda, tomēr ar to justa tik spēcīga saikne, ka tā minēta kā galvenā valoda.

Leala pievēršas arī daudzvalodības praksei Eiropas Savienībā (ES). Eiropā, kuras valodas veido tikai aptuveni 3% no pasaules valodu kopskaita, ir izveidota valstu apvienība, kas vismaz formāli īsteno unikāli plašu daudzvalodību. Tomēr tās dokumenti lielākoties top angļu valodā. Turklāt, kopš kapitulējusi arī franču valoda, angļu valodas proporcija turpina pieaugt. Leala atsaucas uz Ābrama de Svāna (Abram de Swaan) precīzi formulēto ES paradoksu: jo vairāk valodu, jo vairāk angļu valodas (47). Paradokss ir kļuvis vēl uzskatāmāks pēc Brexit. Tagad ES angļu valoda ir oficiālā pirmā valoda tikai 1% iedzīvotāju, otrā valoda — 38% iedzīvotāju, lai gan no viņiem tikai 21% savas angļu valodas zināšanas vērtē kā "ļoti labas" (2018. gada dati). Tātad augsta angļu valodas kompetence, pat apaļojot uz augšu, ir tikai 10% ES iedzīvotāju (60—61). Angļu valodas dominances apstākļos šie dati iegūst īpašu nozīmi, ja paturam prātā novērojumus, ka Eiropas valstīs samazinās dzimtās valodas prasmes. Tātad pastāv iespēja, ka Eiropā ievērojama sabiedrības daļa pilnvērtīgi nepārvalda(-īs) nevienu valodu.

Līdztekus ES nav neviena oficiāla lēmuma, ar kuru angļu valodai būtu piešķirta īpaša loma. Gluži pretēji — ES nemainīgi ir iestājusies pret lingua franca pieeju, kas neatbilstu Savienības tiesību aktiem. 1997. gadā tikai 45% dokumentu sākotnēji sagatavoja angļu valodā, turpretim 2020. gadā šī proporcija sasniegusi 85%, bet ES tiesību aktu jomā tā ir pat 95%. Šāda tendence parasti tiek aprakstīta kā dabiska, nenovēršama un nekaitīga (60). Un Leala jautā: kā tas sader ar daudzvalodu filozofiju, ko postulē oficiālie lēmumi; vai vienas valodas izmantošana daudzvalodu vidē vienmēr ir labākais un vienīgais risinājums; kāpēc ES, kurā daudzvalodība definēta kā pamatvērtība, ir vērojams nepārprotams spiediens vienvalodības vai bilingvālisma (valsts valoda apvienojumā ar angļu valodu kā [vienīgo] svešvalodu) virzienā?

Detalizētāk pievēršoties lingua franca nākotnei Eiropā, Leala uzsver, ka instrumentālās jeb lietišķās valodas funkcijas pretstatījums ekspresīvajai jeb identitāti veidojošajai funkcijai neatbilst mūsdienu uzskatiem par valodu, bet — pats galvenais — ir problemātisks, jo paģēr valodu hierarhiju. Vēsture rāda, ka valoda, kas tiek atzīta par noderīgāku, parasti "apēd" valodu ar ekspresīvu vērtību. Ekspresīvās vērtības valoda visbiežāk ir minoritātes valoda vai valoda, kuras lietotāju ir ievērojami mazāk nekā instrumentālās valodas lietotāju. Izskatās, ka līdzīga tendence vērojama faktiskajā valodu lietojumā ES, un šajā ziņā nākas pievienoties Lealas atziņai, ka angļu valodas kā lingua franca statuss ir diskutabls.

No vienas puses, uzsver Leala, angļu valoda kā lingua franca bieži tiek uztverta kā "neitrāla" valoda (pretēji identitātes valodai), ko izmanto lietišķām vajadzībām. Arī vācu valodniece Juliāne Hauza (Juliane House) apgalvo: pieļāvums, ka lingua franca "nogalinās" citas valodas, ir pārspīlējums, jo angļu valoda ir "saziņas valoda", bet lietotājiem svarīgāka ir dzimtā valoda, ko izmanto emocionālos un pašidentifikācijas nolūkos².

No otras puses, arvien vairāk vecāku uzskata, ka angļu valodas apguve ir tikpat svarīga vai pat svarīgāka nekā dzimtās valodas apguve. Piemēram, jau 2012. gadā Eirobarometra pētījumā Austrijā 79% aptaujāto atzina, ka bērnu nākotnei par noderīgāko viņi uzskata angļu valodu (33). Arī fakts, ka Austrijā tūkstošiem cilvēku, kam angļu valoda faktiski ir svešvaloda, to atzīst par pirmo valodu, liecina, ka emocionālā saikne ar dzimto valodu mainās.

Zīmīgs ir kinorežisores un publicistes Lienes Lindes raksts³. Viņa norāda, ka, dzīvodama Latvijā, ikdienā ar angļu saskaras vairāk nekā ar latviešu valodu. Tāpat viņa atzīst, ka spēcīga latviešu valodas kodola nosacījums būtu pastāvīga un līdzvērtīgi apjomīga latviešu valodas klātbūtne. Linde apraksta tendenci, ka, runājot par jūtām vai risinot domstarpības, gan viņa pati, gan partneris pāriet uz angļu valodu. Angļu valodā esot izstrādāts precīzs "izteikumu aparāts", lai sarunātos par jūtām, bet latviski tāda nav (uzsvērums mans).

Angļu valoda pakāpeniski ienāk cilvēku mājās un aizstāj līdzšinējo valodu. Šajā kontekstā Leala atgādina par t. s. Erasmus fenomenu. Eiropas Komisija lēš, ka ģimenēs, ko laika posmā no 1987. līdz 2014. gadam izveidojuši Erasmus apmaiņas programmā iesaistītie studenti, ES piedzimuši miljons bērnu. Daudzi pāri viens otra valodu tā arī neapgūst, tāpēc angļu valoda kļūst par mājās runāto valodu (33). Norvēģijā jau 2016. gadā konstatēts, ka zēni ar vājām norvēģu valodas prasmēm mēdz lieliski lasīt angļu valodā. Citā pētījumā minēta Vīnes bilingvālo skolu mācībspēku atziņa, ka lielākajai daļai angliski runājošo skolēnu nav tiešu saikņu ar valstīm, kurās angļu valoda ir pirmā valoda vai viena no valsts valodām (34). Leala secina, ka tādējādi angļu valoda vairs nav tikai neitrāls saziņas instruments.

Leala apraksta arī ES dalībvalstu centienus aizsargāt valsts valodu. Piemēram, pilsonības slieksnis joprojām lielā mērā ir tieši saistīts ar valsts valodas zināšanu līmeni. Līdztekus viņa izsaka izbrīnu, ka valstīm ir acīmredzami miglains skatījums uz angļu valodas uzvaras gājienu ES un ka tās šo uzvaru pašas nostiprina, svešvalodu apguvē bez ierunām atzīstot angļu valodas prioritāti (35). Te gan jāpiebilst, ka šī prioritāte ir objektīva: ikdienišķas komunikācijas līmenī angļu valodā pašlaik var saprasties gandrīz visur Eiropā, un zūd vajadzība zināt citas svešvalodas.

Tikmēr Eirobarometra 2012. gada pētījumā līdztekus 89% aptaujāto, kas norāda, ka ES valodām jānodrošina vienlīdzīgs statuss, 69% aptaujāto tomēr uzskata, ka eiropiešiem jāspēj sazināties vienotā valodā, bet vairāk nekā puse (53%) atzīst, ka ES institūcijām ērtības labad vajadzētu pāriet uz vienu valodu (62).

Šīs pretrunas atgādina arī Latvijā nereti vērojamo vēlmju domāšanas paradoksu valodas neformālā lietojuma jomās, t. i., visur un maksimāli izmantosim angļu valodu, bet, ja kādu nieku vērības veltīsim arī latviešu valodai, tā joprojām zels un plauks. Labas latviešu valodas pozīcijas Latvijā vienmēr ir izrietējušas no liela ikdienas darba un apzinātiem valsts un personiskiem lēmumiem, kas latviešu valodas vērtību ir iemiesojuši dzīvē arī tad, kad vienkāršāk būtu bijis padoties citas valodas ekonomiskās vērtības jaudai. Ja gadītos, ka par latviešu valodu atceramies tikai situācijās, kurās to liek likums, būtu pamats bažām — oficiālā un lietišķā saziņa veido niecīgu komunikācijas daļu.

Par situāciju ES Leala polemiski pieļauj varbūtību, ka prakse apliecina problēmas neesamību — de iure daudzvalodība harmoniski sadzīvo ar de facto vienvalodību. Tomēr, ja reiz viss ir tik gludi, kāpēc ES atturas oficiāli atzīt šo modeli? Acīmredzot, atbild pati Leala, rezultātam un ietekmei būtu daudz sarežģītāks raksturs, nekā vienkāršotā skatījumā varētu iedomāties (63).

Leala secina, ka ES līmenī pamatproblēma ir gan īstas valodu politikas neesamība (un angļu valoda ir daudzvalodības "problēmas" faktiskais "risinājums"), gan valodas jautājuma mākslīgais nošķīrums no Savienības darbības jomām, lai gan valoda iemieso jebkuru darbību (36). Viņa aicina beidzot īstenot "valodas pagriezienu", t. i., izstrādāt iekļaujošu ES valodu politiku sasaistē ar visām Savienības funkcionālajām jomām. Ja reiz valodu vienlīdzība ir ES pamatvērtība, ES institūcijas faktiskajā darbībā nevar kapitulēt šķietami neizbēgamās angļu valodas prioritātes priekšā. Turklāt iluzora ir iedoma, ka kādu valodu iespējams izmantot vienīgi saziņas nolūkā nošķirti no ideoloģijas un varas faktoriem (63).

Valodu prakses pārmaiņas nepaliek bez sekām. Piemēram, vērtējot angļu valodas ietekmi uz itāļu valodu⁴, tiek secināts, ka ietekme izpaužas ne tikai leksikas aizguvumos, bet arī modeļu izmaiņās, piemēram, saistībā ar salikto terminu un frazeoloģismu veidošanu un tēlainās izteiksmes līdzekļiem. Novērojamas arī sintaktiskas izmaiņas. Tiek atzīts, ka viens no plašās un nekavētās ietekmes iemesliem ir angļu valodas augstais prestižs un labvēlīgais paštēls itāļu sabiedrībā.

Arī poļu valodā angļu valodas pēdu ir arvien vairāk, lai gan Polijā vērojama spēcīga pretošanās angļu valodas ekspansijai. Līdztekus netiek noliegts, ka daudzi angļu valodas jēdzieni un vārdi ir bagātinājuši poļu valodu, līdz ar to neesot iemesla krist panikā⁵.

Neieslīgstot niansēs, var secināt, ka valodu lietojumā bažas vai mierinājumi Latvijā ir visnotaļ līdzīgi situācijai citās valstīs. Turklāt uzteicami, ka jaunākie pētījumi iezīmē nepieciešamo pāreju no angļu valodas apdraudējuma diskursa uz iedziļināšanos ietekmē, kas vērojama lingvistiskās attieksmes pārmaiņās un dzimtās valodas lietojuma plašumā un dziļumā.

Angļu valoda ar milzīgu jaudu pārņem visu saziņu, arī latviešu sabiedrībā vērojama nekritiska gatavība nostiprināt angļu valodas noteicošo lomu. Vērtējot un prognozējot norises, iespējams, varam paļauties uz latviešu valodas un kultūras iekšējo resursu spēku. Redaktors Arturs Hansons atzīst, ka angļu valoda neapdraud latviešu valodu vairāk, kā iepriekš to ir apdraudējusi vācu un krievu valoda⁶. Var piekrist, ka "apsēstība" ar kādu instrumentālo valodu ir līdzīga pārejošai slimībai. Tiklab varētu atsaukties gan uz Eiropas valodām, kas ir izzudušas vai kuras jau ir izspiedusi angļu valoda, gan uz faktu, ka pārslimošanā liela nozīme vienmēr bijusi arī valodas kopēju darbam (valodniekiem, rakstniekiem, tulkotājiem, redaktoriem). Svarīgākais — latviešu valodas pozīcijas ir izrietējušas no rīcības, kas iemieso attieksmi, ka galvenā tomēr ir un paliek dzimtā valoda.

Procesu vērojumos svarīgs faktors ir valodu spēka samērs. Ne velti tulkojumzinātnieks Kristofers Rollasons (Christopher Rollason) atgādina: divu valodu sadurē ideālais teorētiskais priekšstats par abu valodu vienlīdzību neatbilst faktiskajiem apstākļiem — viena sistēma var būt objektīvi spēcīgāka. Būtiskākais risks, viņaprāt, ir otras sistēmas iespējamās autonomijas zaudēšana, nonākot pirmajai sistēmai pakārtotas valodas statusā⁷. Jāpiebilst, ka šādā situācijā būtisks ir ne tikai ietekmju diapazons, bet arī dziļums, iesniedzoties valodas koda un valodas sistēmiskajos slāņos.

Ja spēku samēru angļu valodas virzienā turklāt nosver pašos latviešos reizēm jaušamā nostāja, ka angļu valoda ir svarīgāka, tad tas vairs nav jautājums par valodas "tīrību", bet pašas latviešu valodas nākotnes izredzes nākas ielikt citā plauktā. Uztveres un izpausmes ziņā starp dzimto valodu un citām valodām nav objektīvas atšķirības: varam izteikties jebkurā valodā vai valodu mikslī un sasniegt saziņas mērķi. Tāpēc, grozies, kā gribi, dzimtās valodas jautājums atrodas subjektīvajā attieksmes un vērtību sadaļā. Un arī latviešu valodas nākotni noteiks šajā sadaļā rastās atbildes.

Vismazāk vajadzētu bažīties par sarunvalodu un žargonu, t. i., brīvajām valodas zonām. Un labi, ka pūrisma uzplūdi Latvijā nesniedzas tālāk par ērmotiem kašķiem sociālajos tīklos. Grūti iedomāties vēl brīvāku valodas praksi kā pašlaik. Tiesa, var gan vēlēties, lai brīvība nepāraug vienaldzībā. Pašlaik interese par bagātu un precīzu izteiksmi ir tik niecīga, ka gluži katrs ar valodas lietojumu saistīts ieteikums acumirklī tiek pielīdzināts pūrisma pārspīlējumiem. Brīvi, radoši un stilīgi patiesi ir iespējams izteikties, runu nepārsātinot ar, piemēram, aizguvumiem.

Arī latviešu valodas sociolingvistisko apstākļu vēsture vieš zināmu drošību, ka ar pašreizējiem angļu valodas uzplūdiem latvieši un latviešu valoda tiks galā līdzīgi iepriekšējiem citu valodu viļņiem. Reizēm gan uz vēsturi nepamatoti atsaucas tie, kas atteikšanos no latviešu valodas pamato ar "jauno realitāti". Šajā ziņā nav nekā jauna — visos latviešu valodas pastāvēšanas posmos ir bijis daudz racionālu iemeslu izvēlēties citu valodu. Un arī mūsu kopējais mērķis laikam taču joprojām ir tas pats — latviešu sabiedrībā, kas pārvalda un prasmīgi izmanto svešvalodas, saglabāt un attīstīt latviešu valodu.

Sīks, bet zīmīgs attieksmes un angļu valodas dominances piemērs — gan rakstveida tekstos, gan sarunās arvien biežāk var novērot, ka latviešu valodas vārds tūlīt tiek itin kā paskaidrots ar tā anglisko versiju. Tas liecina, ka pamazām noticam: bez atsaukšanās uz angļu valodu latvietis latvieti vairs īsti labi nesaprot.

Domājot par valodu prakses pārmaiņām, refleksijas stūrakmens ir Lealas atgādinājums, ka valoda caurauž visu un nav nodalāma no cilvēka darbības un izpausmes. Tikpat būtiski ir atcerēties valodas inerto dabu: ja vispār pastāv iespēja zināmā mērā vadīt un mainīt neskaitāmās valodu straumes, tad t. s. apsteigšanas režīmā ir jāreaģē, kamēr problēma vēl tikai samilzt un nav kļuvusi par stabilu de facto situāciju.

Angļu valodas nozīme nemazināsies; augsts tās un, vēlams, arī citu svešvalodu zināšanu līmenis ir vērtīgs kapitāls. Taču tas nenozīmē zemāku latviešu valodas vērtību. Un esošajos apstākļos būtu svarīgi saglabāt skaidru priekšstatu, kādu latviešu valodas nākotni vēlamies un vai notiekošais ved šajā virzienā.

Jāuzdod vienkārši un praktiski, bet svarīgi jautājumi: vai mūsu jaunā paaudze spēj(-ēs) latviešu valodā izteikties un rakstīt par jebkuru dzīves jomu; vai jaunieši spēj(-ēs) pilnvērtīgi izprast un izmantot latviešu valodu; vai latviešu valoda mūsu attieksmes un valodu prakses ietekmē nav nonākusi vai nenonāks pakārtotas valodas statusā, kurā sazināties spējam vienīgi ar nemitīgām atsaucēm uz galveno, t. i., angļu valodu.

Protams, kālab lai skolēni brīvajā laikā cits ar citu nesarunātos angļu valodā un nenostiprinātu svešvalodas zināšanas? Valodu miksēšana jo īpaši jauniešu lokā nav nekas jauns — tā ir arī brīvības izpausme, robežpārkāpumi, citādības apguve un "pieradināšana". Un saistībā ar brīvības aspektu pārdomu un polemikas vērta būtu literatūrzinātnieces un esejistes Joko Tavadas ideja par saaugšanu ar dzimtās valodas vārdiem, kas nozīmējot, ka reti var izjust rotaļīgu valodas prieku.⁸

Tomēr ir svarīga skaidrība par to, kādu statusu un nozīmi turpmāk piešķirsim latviešu valodai. Lai latviešiem tā paliktu dzimtā, īpašā valoda, vajadzīga vide, kurā ir iespējams sasniegt attiecīgu valodas prasmju līmeni. Turklāt, ja jaunietis ērtāk un brīvāk jutīsies tad, kad sazinās angliski, var nojaust, kuru valodu vedinās izmantot psiholoģiskais komforts.

Līdz šim apjausma par to, kur atrodamies, lielākoties ir balstījusies fragmentāros priekšstatos un subjektīvā atziņā, ka "viss ir slikti" vai "viss ir kārtībā". Aptaujas nesniedz nepieciešamo informāciju, jo īpaši attiecībā uz jaunākās paaudzes valodu paradumiem un attieksmi. Piemēram, apstiprinoša skolēnu atbilde uz jautājumu "vai latviešu valoda ir svarīga?" neko neapliecina, jo jaunieši zina, kura ir gaidītā "pareizā" atbilde. Arī eksāmenu rezultāti nodrošina vien daļu no vajadzīgajiem datiem.

Situāciju zināmā mērā skaidro divi jauni pētījumi: Valodas situācija Latvijā 2016—2020 (sagatavojusi Latviešu valodas aģentūra) un Latviešu lingvistiskā attieksme: vērtības, pārliecība, prakse (red. Ina Druviete).

Pirmajā pētījumā īsi ieskicētas galvenās problēmas. Tiek atzīts, ka jūtama plaisa starp teorētiski pausto attieksmi pret latviešu valodu un praktisko rīcību (35). Tāpat norādīts, ka, pieaugot angļu valodas prasmēm, šīs valodas popularitāte Latvijā turpinās strauji pieaugt (90). Aptaujas dalībnieki ir ne jaunāki par 18 gadiem, un uzsvars likts uz kvantitatīviem datiem par prasmi un vēlmi lietot latviešu valodu. Šajā ziņā situācija, protams, ir laba: lielumlielais sabiedrības vairākums Latvijā latviešu valodu joprojām uzskata par pašsaprotamu. Tāpat pētījums apliecina patiešām lielos sasniegumus, veicinot latviešu valodas prasmes mazākumtautību vidū.

Tomēr svarīgi šo pētījumu papildināt ar objektīviem un dziļiem datiem par to, cik labi dzimto valodu pārzina paši latvieši; kā mainās lietojuma prakse un attieksme sasaistē ar faktisko rīcību. Aptaujām jānodrošina, ka dalībnieki nevar automātiski atzīmēt "pareizās" atbildes, kas izveido gribēto ainu: latviešu valoda ir svarīga, un veikalā vai ar ārstu sazinos latviski.

Skolēniem un jauniešiem jāvelta īpaša uzmanība. Piemēram, viena no izziņas formām varētu būt noteikta teksta sagatavošanas uzdevums ar nolūku noteikt specifiskas, ierastajos eksāmenos nekonstatējamas skolēnu rakstveida izteiksmes prasmes, leksikas (piemēram, aizguvumu, sinonīmu) un sintakses lietojuma iezīmes. Šo uzdevumu attiecīgajā mērķgrupā varētu regulāri atkārtot, lai konstatētu izmaiņas. Līdzās attieksmes izziņai būtu jāuzdod ar valodas lietojuma situācijām un lēmumiem saistīti jautājumi, kas liek izvēlēties starp rīcības modeļiem un konkrētiem valodas lietojumiem. Būtu jāizmanto novērojumu metode, jo grūti iedomāties citu veidu, kā objektīvi pētīt, piemēram, ar jauktiem valodas kodiem saistīto ieradumu izplatību. Turklāt esošajā aptauju formātā "velns" jeb kāda zīmīga tendence viegli var slēpties pagaidām šķietami zemos procentos.

Aptauju formas slazdi, kas izriet no vēlmes paust sabiedriski pieņemamo attieksmi, precīzi iezīmēti otrajā pētījumā (skat. 20. lpp.), kas tapis Inas Druvietes vadībā un publicēts 2021. gada beigās. Šī vērtīgā grāmata faktiski ir pirmās publikācijas teorētiskais pielikums un sniedz vispusīgu ieskatu ar lingvistisko attieksmi saistītos jautājumos.

Kopumā situācijas noskaidrošanā trūkst skaidru kritēriju, lai novērtētu, vai norises saistībā ar latviešu valodu ir labvēlīgas un bažām nav pamata; vai pastāv tikai ierastās problēmas; vai konstatētas satraucošas tendences, ko mēdz dēvēt par krīzi. Ja kādā brīdī izrādās, ka esam trešajā situācijā, tad "miera laiku" pasākumi neder. Ar nelieliem metodoloģiskiem precizējumiem, vēl pāris tiešsaistes resursiem vai dekoratīvām valodas popularizēšanas kampaņām ir par maz. Turklāt krīzes novēršanu nevar uzlikt tikai uz latviešu valodas skolotāju pleciem.

Latvijā publiski apliecināta vajadzība sabiedrībā celt latviešu valodas prestižu. Tomēr pagaidām redzami tikai sīki pasākumi, kas neko nemaina. Var teikt, ka salīdzinājumā ar to, ko būtu nepieciešams paveikt, netiek darīts nekas. Jāizstrādā pasākumi, kas atraktīvā veidā aiznestu ziņu ne tikai līdz jauniešiem, bet līdz žurnālistiem, politiķiem, vecākiem, viedokļu līderiem un emuāru veidotājiem. Tieša saruna, tieša vedināšana aizdomāties par valodas kultūru un gaumi — vienīgā efektīvā metode. Tas jādara atvērtā, pievilcīgā veidā. Pirksta kratīšana un kaunināšana emociju uzplūdā reizēm gadās, bet labus rezultātus nedod. Uzmanības centrā vajadzētu būt nevis kļūdām, bet ceļam uz bagātu valodu.

Skolā īpaša uzmanība būtu jāvelta lasīšanai un rakstīšanai. Mutiskajā saziņā pašlaik problēmu noteikti nav daudz. Pavisam citāda aina paveras tad, kad jaunieši raksta. Un tieši rakstiskās izteiksmes forma strukturē un sakārto domas.

Skolēni saistībā ar daudzveidīgu valodas lietojumu būtu jāvedina vērtēt gan viņu pašu valodas kultūru, gan valodas lietojuma kvalitāti publiskajā telpā. Šī pieeja darbojas: ar skatu no malas jaunieši ātri vien pārliecinās, ka ir "par traku".

Sarunās uzsvaram nevajadzētu būt uz vienīgās "pareizās" valodas priekšrakstiem, bet uz izpratni par to, kā valodas līdzekļus gaumīgi izmantot saziņas situācijās. Problēma nav jauniešu valodas juceklī. Kā norāda valodnieks Deivids Laitfūts (David Lightfoot), jebkura valodas lietotāja runai piemīt zināms haotiskums⁹. Neviens valodas līdzekļu izvēlē neesam konsekventi, turklāt valodas gaume ir mainīga. Piemēram, pats pret aizguvumiem izturos dažādi: vārdu "atmosfēra", "kompānija" un "kontrakts" vietā dodu priekšroku vārdiem "gaisotne", "uzņēmums" un "līgums", savukārt daudzi citi aizguvumi manī neraisa iebildumus vai nepatiku. Un tā, visticamāk, ir daudziem. Tāpēc svarīgi, lai pa rokai būtu orientieri, kas palīdz manevrēt un izprast valodas līdzekļu atšķirības.

Un, protams, jārūpējas par maksimāli plašu latviešu valodas saturu visos mūsdienu formātos. Ne reizi vien esmu dzirdējis jauno vecāku sūkstīšanos, ka interesantas animācijas filmas latviešu valodā brīvi pieejamas pavisam nelielā daudzumā.

Nav šaubu, ka latvieši savai valodai vēl labu. Tikai reizēm neaizdomājamies, ļaujamies pašplūsmai un laikus neraugām cēloņsakarības. Runājot par norisēm latviešu valodā ar jauniešiem augstskolā, ir radies iespaids, ka viņi šādu sarunu piedzīvo pirmo reizi. Taču par to būtu jārunā daudz agrāk un ne reizi vien.

Latviešu valodu neapdraud jauniešu valodiskie robežpārkāpumi, angļu valodas slengs vai žargons. Tomēr, ja nozīmīgā apjomā, pirmkārt, zūd izjūta par latviešu un angļu valodas koda atšķirībām, otrkārt, zūd vēlme un prasme citu valodu elementus izmantot samērīgi, tad tas var būtiski mazināt latviešu valodas spēku un potenciālu. Ja latvieti sāk mulsināt jautājums par vārda "produkts" sinonīmiem latviešu valodā, tas nozīmē, ka tiek apzagts gan personīgais, gan kopējais latviešu valodas vārdu krājums. Un nākamajā brīdī latvietis var noticēt, ka, lūk, latviešu valodā taču nav iespējams izteikties.

Ar latviešu valodu viss būs kārtībā, ja noteiktā sabiedrības kodolā tiks saglabāta bagāta latviešu valoda un ja valodas kultūra un gaume kopumā būs pietiekami augstā līmenī.

Ļoti svarīgi ir jauni jēdzieni latviešu valodā. Turklāt vēlams, lai tos radītu ne tikai Terminoloģijas komisija, bet ikvienas jomas speciālisti.

Jāpiebilst, ka reizēm jaunrade top pavisam spontāni. Sociālajā tīklā Facebook nesens piemērs ir lieliskā ierosme angļu valodas vārda like ('ar klikšķi apliecinātas simpātijas vai atbalsts') dīvaino latviešu valodas formu "laikot" aizstāt ar latviešu vārdu "tīkšķis" (darbības vārds: tīkšķot). Ērts un nepieciešamo nozīmi precīzi izsakošs vārds. Tomēr latvieši to izmantot nevēlas.

Vērts pieminēt citu, drīzāk amizantu tautas valodas jaunrades izpausmi Latvijā: kad degvielas tirdzniecības uzņēmums Statoil nosaukumu nomainīja uz latviešiem izrunas ziņā neērto Circle K, drīz parādījās tā latviskojums — Kaplis. Izmantota pārsteidzoša metode: angļu vārda circle latviešu valodas tulkojumam 'aplis' pievienots uzņēmuma nosaukuma otrais elements izrunas variantā, iegūstot vārdu "kaplis" ar ironisku nokrāsu.

Nudien, vārdu jaunrades potenciāls ir liels, to derētu biežāk likt lietā. Jāpiebilst, ka svarīga ir sabiedrības atsaucība dot jaunvārdiem iespēju arī tad, ja iesākumā tie šķiet dīvaini. Aizguvumi ir katras attīstītas valodas ikdiena; daudzi aizguvumi valodā iedzīvojas tik pamatīgi, ka lietotāji tos uztver kā "īstos" dzimtās valodas vārdus un nekādus piesārņojuma draudus tajos nesaskata. Tomēr, ja latviešu valodu papildina vienīgi aizguvumi, to grūti saukt par vispusīgu valodas attīstību.

Ļoti svarīgs ir labs ģimenes, viedokļu līderu un plašsaziņas līdzekļu piemērs. Ļoti svarīgi ir kvalitatīvi tulkojumi. Ļoti svarīga ir bagātas valodas "uzsūkšana" no literatūras. Jāpiekrīt Inesei Zanderei: "Tie, kuri nelasa grāmatas, bet tikai sarunājas, tā īsti nemaz neuzzina, kas ir latviešu valoda."

Aktualizējot latviešu valodas vērtību un rosinot domāt par ikdienas praksi, galvenais uzdevums ir tas, ko kinoteātros izdevās panākt filmai Dvēseļu putenis. Pēc beigu kadriem zālē, kas bija pilna ar jauniešiem, valdīja pilnīgs klusums: nozīmīgais no neapzinātā līmeņa bija iznests priekšplānā. Un, izrādās, tas joprojām trāpa, joprojām uzrunā un joprojām ir svarīgs.

A. Leal. English and Translation in the European Union. New York & London: Routledge, 2021.

² J. House. English as a lingua franca and translation. Y. Gambier, L. van Doorstel (eds.). Handbook of Translation Studies. Vol. 4. Amsterdam/Philadelphia: John Benjamin, 2013.

³ L. Linde. Bet vai tu to vari pateikt latviski? Satori. 10.08.2020. Pieejams: https://satori.lv/article/bet-vai-tu-vari-pateikt-latviski.

⁴ M. T. Musacchio. The Influence of English on Italian: The Case of Translations of Economics Articles. G. Anderman, M. Rogers (eds.). In and Out of English: For Better, For Worse? Clevedon: Multilingual Matters, 2005. 71.—96. lpp.

⁵ W. Chłopicki. Polish Under Siege. G. Anderman, M. Rogers (eds.). In and Out of English: For Better, For Worse? Clevedon: Multilingual Matters. 108.—122. lpp.

⁶ A. Hansons. Vai angļu valoda būs jaunā latviešu valoda. Satori. 8.08.2019. Pieejams: https://satori.lv/article/vai-anglu-valoda-bus-jauna-latviesu-valoda.

⁷ C. Rollason. Unequal Systems: On the Problem of Anglicisms in Contemporary French Usage. G. Anderman, M. Rogers (eds.). In and Out of English: For Better, For Worse? Clevedon: Multilingual Matters, 2005. 39.—56. lpp.

⁸ J. Tavada. No mātes valodas līdz valodas mātei. Strāva, #1, 2021. 72. lpp.

⁹ D. Lightfoot. The Development of Language. Acquisition, Change, and Evolution. Oxford: Blackwell, 1999. ix lpp.