Jau nākamnedēļ Rīgā viesosies izcila fiziskā teātra un laikmetīgā cirka kompānija "Kallo Collective" no Somijas. Viņu izrādi "Kāpuriņi" 15. un 16. martā būs iespējams vērot mākslas centrā "Zuzeum", un pirms izrādes ikvienam viesim būs arī iespēja pašiem kļūt par daļu no kukaiņu valstības, izmēģinot dažādas cirka disciplīnas un citas radošas aktivitātes. Vēl pirms ierašanās Latvijā sarunājāmies ar mūsdienīgās klaunādes meistari Jenni Kallo, kura ir viena no šī kolektīva radītājām un jau vairāk nekā desmit gadus smīdina publiku visā pasaulē. Intervija tapusi sadarbībā ar Rīgas cirku.
Jau ļoti drīz jūs viesosieties Rīgā un rādīsiet lielisku un sirsnīgu izrādi visu vecumu bērniem. Kā nojaušam pēc nosaukuma, tās galvenie varoņi ir kāpuriņi. Pastāsti ko vairāk par pašu izrādi un to, ko publika piedzīvos?
Jūs satiksiet divus kāpuriņus vārdā Tuba un Fatso, un izrādes laikā varēsiet sekot tam, kā viņi pārvēršas no olām par brīnumskaistiem tauriņiem. To izspēlēs divi profesionāli leļļu meistari, vismaz viņi paši tā domā. Un pats nozīmīgākais – jūs ieraudzīsiet patiesās pārmaiņas tauriņa dzīvē! Cerams, ka jums patiks un caur smiekliem daudz ko iemācīsieties.
Droši var teikt, ka izrādes scenogrāfija un tēli ir ļoti radoši un smieklīgi. Kā jūs nonācāt pie idejas attēlot kāpuriņus tieši šādā formā, un kas iedvesmoja izrādi kopumā?
Mēs vēlējāmies izrādē parādīt šo neticamo metamorfozi. Tieši mēģinājumu laikā mēs pamanījām, ka šī varētu būt izrāde, kas smieklīga arī bērniem. Iespējams, tas viss sākās, kad mēs devāmies pārgājienā un, guļot teltī, kāds sāka muļķoties, ietinies guļammaisā. Man šķiet, ka labākās idejas nāk no ikdienas dzīves – fantāzijas lidojumam iespējams ļauties tad, ja Tev ir kas pavisam konkrēts un īsts. Mēs strādājām un testējām dažādus materiālus atsevišķām izrādes daļām, lai atrastu tieši tos, kas, mūsuprāt, nostrādā vislabāk. Tas prasīja ļoti daudz laika un stundām ilgu darbošanos ar rokām.
Daudzas no jūsu izrādēm ir izcili mūsdienīgās klaunādes piemēri, bet šoreiz redzēsim tieši fizisko teātri. Tiem, kas šo skatuves mākslas veidu nepazīst – vai vari pastāstīt, kāpēc fiziskais teātris, tavuprāt, ir tik tuvu stāvošs cirka mākslai un kas tam raksturīgs?
Visiem mūsu kompānijas biedriem aizsākumi ir meklējami cirkā, tāpēc sajūtam īpašu tuvību ar šo mākslu. Tieši tāpēc mūsu izrādes ir ļoti ķermeniskas pat tad, ja nevēlamies tā izrādīties, kā cirkā. Man šķiet, ka labākie fiziskā teātra piemēri burtiski runā bez vārdiem un ir daudz pieejamāki skatītājiem. Neatkarīgi no vecuma, valodas vai tavas izcelsmes kultūras – tu vari to baudīt. Tas ir apbrīnojami, cik universāla ir mūsu ķermeņu valoda un cik daudz mēs varam pateikt, neizmantojot vārdus.
Jūs pasaulē jau esat atzīti par vairākām lieliskām izrādēm – vai ir kādi jaunumi, kurus varam sagaidīt no jums drīzumā?
Jā! Mēs pastāvīgi gatavojam jaunas izrādes, bet esam ļoti lēni! Parasti tas aizņem vairākus darba gadus no idejas rašanās līdz pirmizrādei. Pavisam nesen pirmo reizi izrādījām "Recepcionistus" (Receptionists), kas ir izrādes "Hameleons" (Chameleon) atdarinājums un dienas gaismu ieraudzīja 2017. gadā. Ļoti iespējams, ka drīz parādīsies vēl citi atdarinājumi... Šogad svinēsim "Tikai kauliņi" koncepta trešo jubileju, kas arī ir monoizrāde, un vēl mēs strādājam pie divām lielākām izrādēm, kuras plānojam sākt rādīt 2020. un 2021. gadā.
Tagad jautājums par publiku – viens no izrādes veidotājiem Toms Monktons 2017. gadā jau ir priecējis Latvijas publiku ar tikko minēto izrādi "Tikai kauliņi", un tā tika sagaidīta ar stāvovācijām. Vai ir kāda atšķirība, uzstājoties jaunā valstī zināmai vai tieši otrādi – nepazīstamai publikai? Vai jums ir kādi smieklīgi atgadījumi saistībā ar šo?
Mūsu mērķis ir radīt universālas izrādes, kuras ir viegli aizvest uz jebkuru valsti pasaulē. Šādi mums visas publikas ir līdzvērtīgas un nav nepieciešams zināt neko vairāk. Parasti mēs organizējam savas pirmizrādes Somijā, jo esam pamanījuši – ja smejas somi, tad tas nostrādās visā pasaulē. Citiem vārdiem sakot, somi ir vissarežģītākā publika, bet jaunzēlandieši ir tik atbalstoši, ka tie sāk smieties vēl pirms smieklīgais brīdis izrādē ir pienācis. Kā skatuves māksliniekiem mums īpaši patīk saņemt dažādas reakcijas no publikas. Tieši tās padara izrādes īpašas un rada unikālus brīžus.
Turpinot sarunu par publiku – lai arī "Kāpuriņi" ir pamatā izrāde bērniem, mēs diezgan droši varam apgalvot, ka tā būs ļoti smieklīga viņu vecākiem un visiem pārējiem, kas ir atvērti patiesiem un labsirdīgiem jokiem. Vai saredzi atšķirības uzstājoties bērniem vai pieaugušajiem?
Nē, man šķiet, ka lielākā kļūda, ko daļa pieaugušo var izdarīt, ir novērtēt bērnus par zemu. Viņi ir daudz gudrāki un godīgāki, nekā pieaugušie un ir pelnījuši tieši tikpat nopietni radītas un labas izrādes. Manuprāt, vislabākā ir tieši jaukta publika, kurā ir gan bērni, gan pieaugušie. Bērni reaģē daudz relaksētāk un tas ļauj atslābt arī pieaugušajiem.
Mēs zinām, ka jūsu vizītes laikā notiks arī meistarklases ar vietējiem skatuves mākslas profesionāļiem un studentiem. Ko jūs parasti mācat šādās darbnīcās un cik, tavuprāt, nozīmīga ir šāda starptautiska prasmju un zināšanu apmaiņa, it īpaši cirkā kā mākslas nozarē?
Mēs koncentrējamies uz Žaka Lekoka (Jacques Lecoq) tehniku, kas, manuprāt, ir ļoti noderīga jebkurā skatuves mākslas nozarē. Divu dienu laikā mēs varam tikai gūt ieskatu šajā filozofijā un darba metodēs, bet esmu pārliecināta, ka tas būs noderīgi ikvienam! Man šķiet, ka vislabākās lietas dzīve ir dalīšanās un mācīšanās, jo arī es pati mācot uzzinu ļoti daudz. Starptautiskās sadarbības katru reizi atnes jaunas idejas un enerģiju, kas ir tik ļoti nozīmīgi.
Acīmredzot, gadu gaitā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas cirkā kā mākslas formā – tās un citu mākslu robežas ir ievērojami saplūdušas un mainījusies arī izrāžu struktūra. Kādu lomu tradicionālais cirks spēlē tavā personīgajā dzīvē un karjerā?
Mana karjera sākās kā dejotājai deju teātrī, kur tika radītas pirmās laikmetīgā cirka izrādes Somijā. Tādā ziņā esmu diezgan tālu no tradicionālā cirka, bet vienmēr esmu to apbrīnojusi. Es esmu ļoti priecīga, kad varam uzstāties cirka teltīs un dzīvot karavānās. Tādai dzīvei vēl joprojām piemīt kas nedaudz mistisks un romantisks. Bērnībā es skumu par to, ka neesmu dzimusi cirka ģimenē, bet, par laimi, mūsdienās ikviens var nokļūt cirka pasaulē arī citos veidos. Pat tad, ja tradicionālais cirks ne vienmēr ir acīmredzams, tas tomēr vienmēr būs daļa no mūsu saknēm un vēstures.
Un pretstatā runājot par laikmetīgo cirku – zinot, kas šajā lauciņā notiek Latvijā, kā tu salīdzinātu šo nozari šeit un tavā dzimtenē Somijā? Kas ir tās jomas, kuras mēs no jums kā zinošu cirka mākslinieku/producentu kopuma varētu mācīties?
Man šķiet, ka situācija Latvijā ir ļoti līdzīga tai, kas bija kādreiz Somijā. Kas sākās 90. gados, tas līdz mūsdienām ir izaudzis par augstas kvalitātes cirka izrādēm un daudzām interesantām cirka kompānijām. Tam visam aizmugurē stāv gadiem ilgs un grūts darbs, ko veikuši atsevišķi mākslinieki un pionieri. Tas ne vienmēr ir bijis vienkārši, bet noteikti ir bijis tā vērts!
Šobrīd aktuālākā problēma Somijā ir tā, ka mums nepietiek vietas. Mūsdienās ir labāk, nekā kādreiz, kad trapeces mākslinieki trenējās, karājoties kokos, bet tomēr – ar to nepietiek. Tieši tāpēc jums Rīgā novēlu izmantot lieliskās cirka telpas 24/7.
Kas būtu tās lietas, ko tu vari ieteikt bērniem un jauniešiem, kas īpaši interesējas par cirka pasauli – kur meklēt un saprast to, vai tā ir "viņu lieta"?
Es teiktu – ir jāiet un viss jāizmēģina pašam! Cirks ir lielisks, jo tas ir tik brīvs un piedāvā bezgalīgi daudz iespēju! Ja vēlies būt daļa no grupas – dodies un veido piramīdas. Ja dod priekšroku vientulībai, mācies žonglēšanu. Ja vēlies pārsteigt cilvēkus – mācies rādīt trikus vai gaisa akrobātiku. Vienīgais priekšnoteikums ir tāds, ka tev vajag to darīt! Un nevajag uztraukties par kritieniem, tu vari arī būt klauns un patikt visiem!
Un nobeigumā – vai ir kaut kas tāds, ko īpaši sagaidi no viesošanās Rīgā? Kaut kas īpašs, ko vēlies redzēt, izdarīt, piedzīvot?
Es Rīgu apmeklēju gadsimta sākumā un man ir ļoti labas atmiņas! Es atceros skaistās ēkas un daudzos kaķus ielās. Es ceru, ka tas ir saglabājies, par spīti pārmaiņām pilsētā. Man ļoti patīk klīst pa jaunām vietām, mazliet nozaudēties un atrast ko jaunu – kafejnīcu, veikalu vai draugu.
