Darbi notiek triecientempā. Kopš muzeja slēgšanas apmeklētājiem 11. februārī, iepakoti un pārvešanai sagatavoti lielākā daļa no 40 000 LNMM centrālajā ēkā esošajiem eksponātiem. Medijiem atstāts "saldais ēdiens" jeb latviešu glezniecības absolūtā zelta izlase – Vilhelma Purvīša gadalaiku ainavas, Kārļa Padega "Madonna ar ložmetēju" (attēlā pa kreisi), Jāņa Tīdemaņa un citu mākslinieku darbi.
Steigties, bet nesasteigt
Restauratoriem, kolekcijas pārzinātājiem un saiņotājiem pa vidu spraucas fotogrāfi, klikšķ kameru slēdži, švīkst līmlentas un no sienas tiek nocelts kārtējais mākslas darbs. "Ja krītat, tad lūdzu ne uz gleznu pusi," šerpi pajoko Māra Lāce kādam fotogrāfam, kurš labāku kadru meklēdams, raušas augšup pa celtniecības kāpnēm. Kamēr tiek teiktas runas, viens pēc otra latviešu glezniecības šedevri nonāk uz milzīga, smagnēja galda, kur veikli, bet saudzīgi, gluži kā tādi jaundzimušie, tiek ievīstītī burbuļplēves kārtās.
Pirms tam ikvienu gleznu aplūko restauratore, galvenokārt fiksējot steidzami glābjamās vainas, kas varētu neatgriezeniski sabojāt darbus pārvešanas laikā. Pret sienu jau atstutēta Eduarda Kalniņa iespaidīgā izmēra glezna "Plostnieki", par kuru mākslinieks 1930. gadā saņēma Romas stipendiju un iespēju gadu mācīties Itālijā. Restauratores lukturītis apstājas pie aizdomīgām plaisām gleznas augšdaļā. Šajā vietā krāsa, pārvešanas laikā varētu atlupt un nobirt, tāpēc šī vēl pirms saiņošanas "būs pacients" restaurācijas darbnīcā, kur trauslās vietas tiks īpaši nostiprinātas.
Turpat ar strausa spalvu putekļu slotiņu rosās kolekcijas glabātāja Aija Brasliņa. Šajās dienās jūtoties "kā pie sienas piespiesta". Darbi noris visai steidzīgā tempā, tomēr sasteigt nedrīkst, jāievēro nopietni drošības pasākumi un atbildība ir ārkārtīgi liela. "Tieši drošības dēļ tehniskajam pārvākšanās darbam nav piesaistīti brīvprātīgie," teic Brasliņa un uz kārtējā Latvijas mākslas vēsturei dārgā saiņa uzlīmē kolekcijas numuru un gleznas fotoattēlu.
Mākslas darbi - tās patiesībā esot mazākās galvassāpes, cita lieta izvest visu lielo muzeja saimniecību. Ja gleznas jau pakotas un pārvestas iepriekš uz izstādēm citos muzejos tepat Latvijā un ārvalstīs, tad restaurācijas darbnīcas iebūvētās iekārtas un inventārs, biblioteka - tā jau ir pavisam jauna pieredze, kas sagādā negaidītus pārsteigumus. Tāpat arī muzeja mēbeles, no kurām daudzas saglabājušās no pašiem LNMM pirmsākumiem 20. gadsimta sākumā, pašas jau kļuvušas par mākslas vērtību un prasa īpašus pārvešanas apstākļus.
Purvītis uz sarkanā paklāja
Sanākušie fotogrāfi un TV operatori uz Vilhelma Purvīša slavenās gleznas "Pavasarī (Ziedonī)" demontāžu reaģē, kā uz Andželīnas Džolijas pastaigu pa sarkano paklāju. Visas kameras zibenīgi pavēršas spilgtās un dzīvespriecīgās gleznas virzienā. Šo darbu noteikti šogad visi redzējuši biežāk nekā parasti, jo tas izmantots pagājušajā nedēļā pasniegtās Purvīša balvas vizualizācijā.
Pāris vēzieni ar putekļu slotiņu, restauratores vērīgā acs, prasmīgas roku kustības un glezna jau "uz mutes" guļ uz iesaiņojamā galda.
Kamēr vieni spriež par cenu, "cik ta' štukas šis Purvītis varētu maksāt", tikmēr citi nopēta ikdienā neredzamo gleznas pusi. Laiku un muzeja nosaukumu maiņas tur atspoguļojas dažādajos gleznas marķējumos, sākot ar 20. gadsimta pirmo pusi, kad tā bija Latvijas Valsts mākslas muzeja īpašums līdz pat mūsdienām. "Varētu izstādi taisīt ar apvērstām gleznām," darbu vēsturisko daudzpusību uzsver Aija Brasliņa, un no slavenās Purvīša gleznotās pavasara ainavas rāmja mugurpuses noņem kādu tur dusošu tauriņveidīgu radību. Gandrīz gribētos secināt, ka kukainis piedomājis, kur būtu vissiltākā un pavasarīgākā palikšana.
Kur palikusi Cūka?
Protams, kā vislielākā atrakcija tiek gaidīta slavenās Teodora Zaļkalna granīta "Cūkas" transportēšana. Tomēr tādam darbam lieki ļautiņi būtu tikai kaitinošs traucēklis, kas jau tā sarežģīto darbu vērstu vēl sarežģītāku. Tēlniecībs darbi no muzeja aizvesti jau pirmajās pārvākšanās dienās. To pārvietošanā piesaistīti pieredzējuši speciālisti.
"Ar stipriem un apņēmīgiem kungiem te nepietiek, ir vajadzīgi tādi, kuri arī prot to darīt," skaidro Muzeja direktores vietniece un pārvākšanās procesa vadītāja Ruta Lapiņa.
Zaļkalna "Cūka" nemaz nav bijis tas grūtākais nesamais, citi darbi esot bijuši, gan smagāki, gan sarežģītāk satverami. Skulptūras bez jebkādas tehnikas iejaukšanās pa muzeja centrālajām kāpnēm nestas lejup, lai pirmās uzsāktu ceļu uz jaunajām mājās. Pie pirmajām svarīgajām nešļavām Lapiņas kundzei gan sirds esot trīcējusi un grūti bijis skatīties, bet nolīgtie nesēji godam tikuši galā ar neikdienišķo uzdevumu, muzeja spēcīgos sadarbības partnerus slavē Lapiņa.
Vēl gan priekšā sarežģīts plāns - muzeja galvenajā ēkā, noliktavā palikusi smagā tēlniecība, kuru plānots izvest pašu pēdējo. Šobrīd visi gaiteņi esot piekrauti, tad kad tie būs tukši, tad arī lielās skulptūras tikšot pārvestas.
Pie tukšām sienām
Kamēr vienā zālē vēl notiek publiskā gleznu saiņošana, tikmēr jau tukšajās telpās strādā arhitektoniskās un mākslinieciskās izpētes grupa, kas skrupulozi, kārtiņu pa kārtiņai atsedz muzeja sienu apmetumu, rūpīgi vēro un izdara secinājumus. Iepriekš šāda izpēte ir bijusi ierobežota, pie sienām esošo gleznu dēļ. Tikai tad, kad būs pilnībā skaidrs par vēsturisko telpu krāsojumu, izpildes tehniku, galdniecības detaļām, sāksies īstais restaurācijas darbs.
Ja iepriekš muzejā ienākušam apmeklētājam galvenā uzmanība tomēr tika vērsta uz mākslas darbiem, tad tagad pie kailām sienām, acīs duras gan nolupušais apmetums, gan garas plaisu stīgas griestos un mitruma plankumi. Aizvien pieaugošās transporta plūsmas radīto vibrāciju sekas, ēkas brants jau stipri bīstamā apmērā, jumta seguma katastrofālais stāvoklis - muzeja darbinieču uzskaitītais problēmu saraksts ir nebeidzams. "Mēs šobrīd jūtamies absolūti sirreālā situācijā, atbrīvojot mākslas muzeja telpas," saka muzeja direktore Māra Lāce. Tik lielu rekonstrukciju ēka savā pastāvēšanas laikā nav piedzīvojusi, un daudzas lietas vēsturiskās telpas pamet pirmo reizi. Varbūt mazliet sentimenta un apziņa, ka nekas vairs nebūs tā kā agrāk, bet šeit remonts ir ļoti gaidīts.
Tomēr satraukumam nav pamata, Purvīša, Valtera, Rozentāla un citu vecmeistaru darbi līdz 2015. gadam netiks slēpti nezināmās noliktavās. Tuvākās nākotnes plānos ietilpst atrast telpas Rīgā, kur izvietot muzeja "zelta fondu", lai tas būtu pieejams gan Latvijas iedzīvotājiem, gan tūristiem. Tāpat tiek domāts par izbraukuma izstāžu veidošanu un eksponātu izlikšanu citās LNMM filiālēs.
Atgādinām, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcijas laikā portālā "Delfi" turpināsies rakstu sērija "100 dārgumu mākslas muzejā". Tajā turpināsim iepazīstināt gan ar tiem darbiem, kas bija aplūkojami muzeja galvenajā ēkā, gan arī tiem, kas atrodas citās muzeja filiālēs.
Jau ziņots, ka muzeja ēkas rekonstrukcijas, restaurācijas un jaunbūves projekta pasūtītāji ir Rīgas domes Īpašumu departaments, būvprojekta autori ir Lietuvas arhitektu birojs "Processoffice", savukārt būvniecības un restaurācijas darbus veiks būvfirma "RE&RE". Projekta ietvaros tiks modernizēta tuvu avārijas stāvoklim esošā ēka, kā arī risināti telpu trūkuma jautājumi. Muzeja rekonstrukcijā, restaurācijā un paplašināšanā tiks ieguldīti 24 miljoni latu, no kuriem 15 miljonus latu piešķir Rīgas dome, 8 miljoni tiks piesaistīti no Eiropas Savienības līdzekļiem, bet 1,2 miljoni ir valsts finansējums. Muzeja rekonstrukcijas darbus plānots pabeigt 2015. gada vidū.