Neapdzīvotas sētas lauku apvidos – jau reiz piedzīvotas vēstures ainas. Zemnieku migrācija Vidzemē
Foto: LETA

Ne vienmēr pārvietošanās ir bijusi tik vienkārša, ātra un efektīva kā mūsdienās. Vēsturē zināmi laiki, kad tiesības mainīt dzīvesvietu bija tikai ierobežotai cilvēku grupai — tiem, kam bija personīgā brīvība un pietiekami liela rocība. Šajā kontekstā interesanta ir mūsu priekšgājēju pieredze Latvijas jauno laiku vēsturei piederīgajos gadsimtos.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kustība telpā — niecīga

Kopš Livonijas konfederācijas laikiem 13. gadsimtā mūsu senču tiesiskais stāvoklis un brīvība tika pakāpeniski ierobežota, bet 17. gadsimtā tika atņemta pilnībā, padarot tos par beztiesīgiem no sava zemes kunga atkarīgiem dzimtcilvēkiem. Zemnieks nedrīkstēja pamest savu mājokli, kas piederēja dzimtkungam, jo tas atradās uz viņa zemes; viņam bija jāstrādā piešķirtajā zemes lauciņā, kas tāpat piederēja zemes kungam, lai viņa ģimene varētu paēst un nomaksāt nodevas. Zemniekam bija jādodas klaušās sava kunga laukā, nodrošinot tam gan dzīvošanai nepieciešamo, gan tirgū pārdodamo. Vai šādos dzīves apstākļos zemniekam bija iespēja redzēt lielo pasauli? Un kāds vispār bija viņa dzīves apvāršņa tālums?

Pirmajā mirklī var šķist, ka zemnieka diena pagāja savā mājā un kunga tīrumā vai kādos citos darbos muižā, līdz ar ko tam zināmā ģeogrāfiskā telpa diez vai bija lielāka par dažiem kilometriem rādiusā ap paša sētu. Ja nu vienīgi regulāri dievkalpojumu apmeklējumi svētdienās un citās svinamās dienās nedaudz paplašināja zināšanas dzimtās zemes ģeogrāfijā, bet arī tie neveda daudz tālāk, un zemnieka pasaules diametrs nesasniedza pat pussimtu kilometru. Te gan jāatzīst, ka 17. vai 18. gadsimtā zemniekam dievkalpojums bija kas īpašs — ne tikai brauciens vai gājiens uz baznīcu un atgriešanās no tās, bet viss šajā ceļojumā un dievkalpojumā piedzīvotais, redzētais un dzirdētais. Iespējams, dažreiz tas sniedza vairāk brīnumu un jaunumu nekā šodienas skolas puikam "National Geographic" raidījumi. Te var atcerēties tekstu no tā laika sprediķu grāmatas, kurā pie visādiem pasaules brīnumiem tiek minēta kāda tik milzīga tālās pasaules jūrās mītoša zivs, ka tās mutē varot iebraukt zvejnieku laiva ar visiem zvejniekiem un airiem.

Ievērojami vairāk no pasaules gadījās redzēt tiem zemnieku ģimeņu pārstāvjiem, kuriem lozēšanas rezultātā "izkrita" dalība šķūšu pildīšanā — ar savu zirdziņu, jūgtu priekšā ratiem vai kamanām, muižas produkcija tiem bija jāved uz kādu lielāku pilsētu tālākpārdošanai. Latvijas teritorijā šķūtīs braukšanas galamērķis parasti bija Rīga, kuras ostā enkurus izmeta daudzu Rietumeiropas ostu kuģi, un to tilpnēs tad iekrāva labību, linus, kaņepes, kokmateriālus un citas tranzīta preces. Šķūtīs braukšana tomēr bija ļoti smags pienākums, jo ceļi toreiz nebija tie labākie un laika apstākļi varēja mainīties dažu dienu laikā. Brauciens, kas sācies pa samērā labu tā saukto ziemas ceļu — pietiekamā aukstumā un ar sniegu, pēkšņa atkušņa dēļ varēja pārvērsties par elli, kad tika bendēts zirgs un kravas nogādāšana galamērķī prasīja nežēlīgu piepūli.

17. gadsimtā Vidzemē zviedri vēl ļāva zemniekiem savas produkcijas pārpalikumus realizēt tirgū Rīgā, līdz ar to arī dažs guva tālākas pārvietošanās pieredzi, tomēr 18. gadsimtā šī iespēja gāja mazumā.

Legāli latviešu kustība noteiktā telpā bija izteikti niecīga — tālāki braucieni no mājām bija iespējami tikai retam, un to maršruts bija stingri noteikts. Šāds ceļojums parasti nebija zemnieka brīva izvēle, bet pienākums ar virkni negatīvu blakus efektu — sava bieži jau tā vājā zirdziņa nostrādināšana, nepieciešamība ceļā sevi un zirgu apgādāt ar pārtiku, kā arī nelabvēlīgie laika apstākļi ceļā ziemas mēnešos, kurus tikai nedaudz atviegloja regulārā ceļa krogu apmeklēšana, lai sasildītu nosalušo miesu un stiprinātu garu. Izpildījis grūto pienākumu, zemnieks steidza mājup, kur gaidīja neskaitāmi darbi un ģimene.

Iekšējās migrācijas plūsmas

Līdz šim zīmētā aina rāda, ka mūsu priekšgājējiem mūža laikā nav bijušas reālas iespējas mainīt dzīvesvietu, un var rasties iespaids, ka tie piedzima, dzīvi pavadīja un nomira vienā vietā, ka plašākās telpas dimensijas robežas viņu dzīvē iezīmēja muiža un draudze, bet lielākajai daļai dzīve aizritēja krietni mazākā mērogā — vienā pagastā.

Tomēr vēstures avoti liecina, ka bijuši arī tādi zemnieki, kuri mainījuši mājvietu, turklāt attālumi starp veco un jauno dzīvesvietu bijuši no dažiem līdz pat vairākiem simtiem kilometru. Pagaidām nav īstas skaidrības par to, kāpēc šādas zemnieku pārcelšanās notikušas, kaut to apjomi nav tik niecīgi, lai vēsturnieki tās ignorētu kā nenozīmīgas.

Runa ir par zemniekiem, kuri tā dēvētajās arklu revīzijās1 tiek klasificēti kā ienācēji jeb jaunie zemnieki attiecīgajā novadā. Dažādos laikos un muižās to skaits varēja būt atšķirīgs, tomēr viņi bija sastopami un to īpatsvars kādā noteiktā pagastā vai pat muižā bija ievērojams. Līdz šim vēsturnieki viņus pieskaitīja pie zemniekiem bēgļiem, kuri pametuši iepriekšējo kungu un laimes meklējumos atklejojuši uz citu muižu. Padomju historiogrāfijā zemnieku bēgšanu uzskatīja par t. s. šķiru cīņas izpausmi, tomēr šādas "cīņas" jēga ir visai muļķīga, jo realitātē viena muiža un muižnieks tika nomainīts pret citu.

Latvijas teritorijā 17. gadsmitā šādas zemnieku pārcelšanās gadījumi ir skaitāmi tūkstošos. Piemēram daži fakti no 1624.—1625. gada Vidzemes arklu revīzijas protokoliem: Allažu muižā Sila ciemā bija 10 zemnieku sētas, un četrās no tām dzīvoja jaunienācēji. To stāžs atšķirīgs — daži pārcēlušies jau pirms desmit un vairāk gadiem, daži tikko kā ieradušies, visi no Kurzemes. Savukārt Bukultu pils muižā, ko mūsdienās pazīstam kā Ādažus, 1624. gadā revīzija konstatējusi, ka pieci no 18 zemniekiem ir ienācēji, un katrs nācis no citurienes — no Kurzemes, Rīgas, Burtniekiem, Raunas un Tērbatas. Arī zemnieku ierašanās laiks dažāds. Tie, kuri bija atnākuši tikko vai vismaz pirms diviem gadiem, baudīja zināmus atvieglojumus — nebija jāmaksā muižai nodevas un jāiet klaušās. Lai cik ļaunu ierasts zīmēt muižnieku, viņš, izrādās, bijis saprātīgs: ikvienam jaunam zemniekam deva trīs gadus, lai tas varētu iekopt un attīstīt savu saimniecību, pirms prasīja no viņa nodevas. Kaut mūsdienu Latvijā valdītu tāds saprāts! Arklu revīziju aprakstos redzams, ka jaunu mājvietu Vidzemē raduši gan vidzemnieki un rīdzinieki, gan kurzemnieki, gan arī igauņi. Paretam var sastapt arī kādu lietuvieti vai krievu.

Kas bija šie "jaunie" zemnieki? Vai tiešām bēgļi? Ja privātīpašums arī tolaik ir svēts, kā iespējams, ka vienam muižniekam piederoša manta oficiālā dokumentā tiek fiksēta kā citam piederoša? Šādiem "migrantiem" var izsekot cauri vairākām arklu revīzijām — 1624., 1630. gadā, 1638. gadā un arī vēlāk.

Zināmu skaidrību ievieš tikai viens līdz šim atrastais ieraksts revīziju protokolos: komisija muižā konstatējusi vairākas tukšas zemnieku mājas, par kurām muižnieks sniedzis paskaidrojumu, kas fiksēts protokolā, — ka tuvākajā laikā sētās apmetīsies vairākas ģimenes no Kurzemes, kuras jau devušās ceļā. Tātad muižnieks pats rūpējies par savā īpašumā esošo neapdzīvoto zemnieku saimniecību aizpildīšanu ar jaunām darba rokām. Acīmredzot arī citkārt lietas kārtotas līdzīgi. Neskaidrs tikai tas, vai zemnieki, kuri ieradās tukšajās mājās, bija nopirkti no citas muižas, vai ir tā paša muižnieka citu muižu iedzīvotāji, kuru rokas tobrīd tieši tajā vietā nav tik ļoti nepieciešamas? Un vai tāda situācija vispār iespējama, ja avotos bieži apliecināts, ka muižnieki regulāri izjutuši zemnieku darba roku trūkumu? Dažās arklu revīzijās patiešām ir minēti vienas muižas īpašnieka zemnieki, kuri "komandēti" strādāt citā tā paša kunga muižā, taču tādu gadījumu ir ļoti maz, nosūtīto skaits ir niecīgs un būtiski neietekmē zemnieku kustības rādītājus.

Līdz ar to varam secināt, ka jauno laiku vēsturē kāda daļa zemnieku mainīja dzīvesvietu, ja viņa muižniekam radās tāda nepieciešamība, un šādas pārvietošanās apjomi Latvijas teritorijā varētu būt gana lieli. Dažos Vidzemes jūrmalas jeb t. s. zvejnieku ciemos ap Carnikavu un Skulti bijuši pat 100% ienācēji no Igaunijas, kuriem bijis jānodarbojas vienīgi ar zvejniecību, lai apgādātu muižu ar zivīm, bet lauksaimniecību tie piekopuši savām vajadzībām.

Precīzu faktu trūkums

Kā radušās tukšās zemnieku sētas, kurām jāmeklē jaunie iemītnieki? Viena no ticamākajām atbildēm — neapdzīvoto sētu rašanās cēlonis bija to apdzīvotāju nāve, visbiežāk saistīta ar tiem laikiem raksturīgajām ļaunajām ligām — epidēmijām jeb mēri.

Laikabiedru izpratne par nāves cēloni toreiz gan bija ļoti vienkāršota, tāpēc jāšaubās, vai avotos minētais vienmēr ir korekts. Tomēr gadījumos, kad aprakstā raksturota slimības gaita un izpausmes, reālos nāves cēloņus varētu mēģināt diagnosticēt, izmantojot mūsdienu zināšanas.

Vēl viens joprojām neatbildēts jautājums Latvijas jauno laiku vēsturē — cik daudz iedzīvotāju tad gāja bojā daudzajās mēra epidēmijās? Vēstures grāmatās runā par samērā iespaidīgiem skaitļiem. Pēdējā un arī vienā no lielākajām epidēmijām — Lielajā mērī 1710.—1711. gadā, kas sekoja Lielajam Ziemeļu karam, — pēc dažādu autoru domām, Latvijas teritorijā bojā esot gājuši no vienas trešdaļas līdz pat divām trešdaļām iedzīvotāju, un daži ar zināmu mazohisma devu sirgstoši autori pat lēš vēl lielāku zaudējumu apjomu — trīs ceturtdaļas no tautas. Nenoliedzami, mēris prasīja upurus un ne mazus. Rīgā karš kopā ar mēri bija paņēmis tik daudz dzīvību, ka tad, kad pilsētā pēc krievu aplenkuma beigām iestājies miers, no luterāņu mācītājiem dzīvs esot palicis tikai viens.

Tomēr precīzu ziņu par mēra upuriem 18. gadsmita sākumā nav, līdz ar to vēsturnieku minējumi ir tikai minējumi, nevis fakti, skaitļi, aprēķini.

Neapgāžamu patiesību par mēri un mēģinājumiem izvairīties no nāves izkapts pļāviena sniedz meistarīgā itāļu rakstnieka Džovanni Bokačo (1313—1375) noveļu krājums "Dekamerons". Tā varoņi dodas uz laukiem, lai pastorālajā idillē mierīgi gremdētos stāstos par dažādām pikantērijām — jau toreiz zināja, ka lauki ar savu savrupību ir drošāka vieta, kur paglābties no epidēmijas, nekā pilsēta, kur cilvēku dzīvošana šaurā vidē un biežie kontakti ir labvēlīga augsne nāvējošās slimības izplatībai. Domājams, arī 18. gadsmitā Vidzemē situācija nebija īpaši citāda: ja Rīgā mēris prasīja vairāk dzīvību, tad laukos tā sekas nevarēja būt tik postošas, turklāt mūsu priekšteči dzīvoja viensētās, un šis apstāklis varēja aizkavēt epidēmijas izplatīšanos.

Statistikas interpretācijas

Aplami būtu pilnīgi noliegt vēstures literatūrā atrodamās norādes par pēdējās mēra epidēmijas upuru aplēsēm, kurām ir zināms pamats. Tomēr ir arī vājās vietas.

Visbiežāk argumentācijai izmanto iedzīvotāju statistiku. Parasti tiek ņemts cilvēku skaits pirms mēra epidēmijas, visbiežāk tie ir dati par 17. gadsimta beigām, laiku pirms Lielā Ziemeļu kara, un tiem pretī likti skaitļi, kas iegūti 18. gadsimta pirmajā un/vai otrajā dekādē. Tos salīdzinot, redzama Vidzemes iedzīvotāju skaita samazināšanās, ko būtu loģiski skaidrot ar kara un tam sekojošā mēra postījumu ietekmi. Tomēr tālāka datu apstrāde jau sāk radīt šaubas par šī pieņēmuma pareizību un prasa dziļāku analīzi, jo iedzīvotāju skaits samērā ātri atgriežas pirmskara robežās.

Lielisks avots ir bieži piesauktās baznīcu vizitācijas, respektīvi, to protokoli, kuros ļoti precīzi fiksēti apjomīgi dati par stāvokli katrā konkrētā draudzē. No daudzajām lietām, kuras 17. gadsimtā Vidzemē ieviesa zviedru iekarotāji, tieši par baznīcu regulārajām vizitācijām varam tiem izteikt vislielāko pateicību, jo tās saglabājušas vēsturei ļoti vērtīgu informāciju.

1688. gada Vidzemes baznīcu vizitācijā fiksēts, ka Matīšu draudzē bijušas 150 sētas. Savukārt 1739. gadā vizitācijas komisija tur konstatējusi līdzīgu skaitli — 100 sētu un vēl 40 (kopā 140) — starpība ir mazāka par 10%. Jaunpiebalgas draudzē 1689. gadā minēts 170 sētu, bet 1768. gadā 150 sētu. Raunas draudzē 1688. gadā bija 220 sētu, bet pēc kara 1740. gadā jau 270 sētu.

Ilgākā laika griezumā statistikas datos par iedzīvotāju skaitu 17. un 18. gadsimta novērojamas nelielas svārstības un nav gandrīz nekāda iedzīvotāju skaita pieauguma. Arī miera gados ik pa laikam vērojamas minimālas svārstības abos virzienos. Un tas ir dabiski, ņemot vērā tolaik ļoti augsto bērnu mirstību jau dzemdībās un pirmajos dzīves gados, augsto sieviešu mirstību dzemdībās, kā arī zemo medicīnas līmeni, kad visniecīgākā trauma varēja būt nāvējoša. Salīdzinot sētu skaitu pirms un pēc kara, jāņem vērā arī tas, ka 18. gs. gaitā iedzīvotāju skaits sētās lēnām pieauga.

To savulaik konstatēja vēsturnieks Edgars Dunsdorfs (1904—2002), nedaudz pārsteidzīgi secinot: pieaugot iedzīvotāju skaitam, bet zemniekam tik svarīgo zirgu un govju skaitam paliekot iepriekšējā līmenī, zemnieku rocība saruka, un tie kļuva nabadzīgāki. Tomēr, pieaugot saimniecībā strādājošo kalpu skaitam, tie nebūtu jārēķina kā saimniekam piederošo zirgu līdzīpašnieki. Igauņu vēsturnieks Juhans Kahks (Juhan Kahk, 1928—1998) aiz tiem pašiem skaitļiem ir ieraudzījis gluži pretēju tendenci — 18. gadsimtā gaitā pieaugot cilvēku skaitam sētā, ir audzis katras sētas potenciāls, jo tajā ir vairāk darba roku un zemniekam kļuvis vieglāk gan apkopt savu zemes gabalu, gan pildīt klaušas muižā. 17. gadsimtā vidēji viena sēta varēja rēķināties tikai ar vienu darba roku pāri, taču 18. gadsimtā saimniecībā jau bija vairāk par diviem darba roku pāriem: kamēr viens rāvās muižnieka tīrumā, otrs varēja strādāt savā lauciņā, nodrošinot ģimeni ar maizi daudz labāk nekā šķietami tik laimīgajos "zviedru laikos" 17. gadsimtā.

Tomēr atgriezīsimies pie mēra un tā upuriem. Kā skaidrot šīs svārstības zemnieku skaitā, un vai ir pamats runāt par liela mēroga izmiršanu? Un kāpēc tik drīz pēc kara iedzīvotāju skaits atgriezies pirmskara līmenī? Zemnieka saime ir darboties spējīga tikai tad, ja tajā ir pieauguši vīri un sievas. Ja tomēr pieņemam, ka karš un mēris paņēma ļoti daudzu zemnieku dzīvību, kā skaidrot vidzemnieku skaita gluži brīnumaino atjaunošanos tik īsā laika posmā — apmēram 20—30 gados? Vai varbūt ir pamats runāt par kādu savdabīgu seksuālo revolūciju, kuras rezultātā krasi pieaugusi dzimstība? Varbūt no citurienes, kur mēris bijis saudzīgāks vai pagājis garām, pat neieskatoties zemnieku rijās, ievesti migranti?

Sadzirdot tuvojamies lielgabalu un muskešu šāvienus, zemnieki parasti savāca iedzīvi un ar ģimeni un lopiem devās nemierīgos laikus pārlaist mežā, tādējādi uz brīdi pazūdot no statistikas. Karadarbībai norimstot, tie atgriezās mājās. Diemžēl pagaidām tas ir vienīgais skaidrojums, par kura pareizību vai aplamību varēs spriest tad, kad galdā tiks likti jauni pētījumi, kur visai aptuvenā statistika tiks salīdzināta ar reālām aplēsēm par iedzīvotāju skaita dabisko pieaugumu noteiktā laikā. Tad varēs saņemt atbildi uz jautājumu, vai pēc kara un mēra posta samērā ātri atgūtais iedzīvotāju skaits Vidzemē ir dabiskā pieauguma sekas, vai tam ir citi cēloņi.

Ierobežotās pārvietošanās iespējas, pat ja bija saistītas ar ikdienišķu saimniecības darbu un pienākumu pildīšanu, tomēr paplašināja latviešu zemnieka apvārsni, veidoja priekšstatu par latviešu apdzīvoto teritoriju, arī radīja iespēju satikt tautiešus, ar kuriem saprasties kopējai rīcībai, kas jau 18. gadsimta nogalē izpaudās reliģiskajā brāļu draudžu kustībā Vidzemē.

Zemnieku sabiedrība Latvijā 17. un 18. gadsimtā, iespējams, ir bijusi mobilāka un arī izturīgāka pret kara un mēra radīto postu, nekā līdz šim esam domājuši.

[1] Arklu revīzijas Latvijas teritorijā veica no 16. gadsimta. beigām līdz 19. gadsimtam. sākumam, lai noteiktu zemnieku sētu un muižu apstrādāto zemes platību, kas bija nepieciešama nodokļu likmes aprēķināšanai.

Tags

Žurnāls Domuzīme
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form