21. gadsimtā opermākslas nākotne ir pavisam neskaidra, lai gan par šā mākslas veida krīzi runāts jau iepriekšējās desmitgadēs. Patlaban grūti iedomāties iestudējumus, kuros režisors un scenogrāfs labticīgi izpildītu visus darbības un telpas norādījumus, kādus tos snieguši vēsturisko darbu autori. Tā sauktais "režijas teātris", pie kā pieder iestudējumi ar ļoti izteiksmīgu vēstījuma pārinterpretāciju, ir 20. gs. 70. gadu parādība operā, kas iesākās Vācijā. Opermāksla ir viena no dārgākajām un resursu ietilpīgākajām mākslām, tādēļ ārpus lielām, valstiski finansētām institūcijām – vismaz Eiropā, operas iestudēt ir īpaši sarežģīti. Taču šis mākslas veids spēcīgi saista māksliniekus un skatītājus, tādēļ tiek meklēti veidi, kā tomēr radīt vēsturisko operu iestudējumus un jaunus mūzikas teātra darbus mazākos apmēros.
Operteātru repertuārā ir apmēram piecdesmit tradicionāli operdarbi, un šai mākslai ir noteikta nozīme sabiedrībā. Savukārt radošiem meklējumiem vairāk piemērota nevalstiskā teātra joma, kurā novērojami trīs darbības lauki. Pirmais ietver maza mēroga operu iestudējumus, mūziklus un repertuāra operu apstrādes. Tajā iespējams strādāt brīvāk nekā opernamos, tiek veiksmīgi veidoti nelieli iestudējumi. Otrais lauks ir jaunās operas un jaunais mūzikas teātris, kura centrā vēsturiski atrodas laikmetīgā mūzika un komponisti; teātra kopējā pasaulē šīs parādības ir marginālas. Trešais lauks turpretī ir balstīts tieši teātra jomā, ko nosaka režisora centrālā loma, taču tas ir maz saistīts ar jauno mūziku. Operfilma "Baņuta" skatāma pirmā darbības lauka kontekstā, jo darbojas ar lielas operas kondensēšanu mazam sastāvam salīdzinoši nelielos skatuves iekārtojuma apstākļos.
Mūzikas teātris jau kopš pirmsākumiem bijis starpdisciplinārs un performatīvs: tajā saplūduši visdažādākie skatuviskie žanri un jaunākās tehnoloģijas. Jau renesanses un baroka laikmetā tajā varēja novērot performances un attiecību estētikas klātbūtni, kad, piemēram, izrāde līgani pārgāja kopējā galma banketā un dejās. Ja "Baņutas" iestudējums būtu īstenojies kā izrāde – tā sākotnējo bija iecerēts – tā radītu šādu kopesamības telpu, skatītājiem atrodoties darbības vidū un kopā ar operas varoņiem piedaloties rituālos un svinībās. Turklāt režisore Franciska Kronfota nereti savās izrādēs izmanto tiešlaika video translācijas, ļaujot skatītājiem vērot to, kas tiek spēlēts telpās, kur skatītāja acs nevar iekļūt.
Baņutas tēls operfilmā ir sadalīts starp trim dziedātājām, kas katra ienes savu varones šķautni. Opera tapusi ārpus tradicionālā operas nama, proti, kultūrtelpas "Tu jau zini kur" industriālajā garāžā. Jaunā mūzikas teātra izrādes nereti tiek veidotas site specific telpā vai, piemēram, kā skaņu objektu instalācijas. Tādējādi mūzikas teātrī tiek izmantotas laikmetīgās vizuālās mākslas metodes un estētika, un skatītājam piedāvāts neteatrāli uztverams materiāls. Tas paplašina arī auditoriju, jo šādi iestudējumi ir interesanti ne vien tradicionālajam opermīlim, bet arī citu jomu – vizuālās mākslas, kino un jauno mediju cienītājiem.
Jāpiemin arī tendence nojaukt robežu starp dziedātājiem un instrumentālistiem, kuri iesaistās skatuves darbībā, savukārt izrādēs līdzās dziedātājiem uz skatuves darbojas arī neakadēmiski dziedoši aktieri, performeri, dejotāji u.c. Operfilmā "Baņuta" Alfrēda Kalniņa mūzika piemērota mazam instrumentālam ansamblim komponista Jēkaba Nīmaņa vadībā, kas piedalās arī dziedot. Teātra valodai pievienotas kinematogrāfa sniegtās iespējas, radot neparastu pieredzi ikvienam skatītājam. Turklāt šajā projektā sadarbojušies visdažādāko jomu pārstāvji, kuri parasti darbojas savas jomas robežās. Tā negaidīti satikušās un savstarpēji bagātinājušies Latvijas operas, akadēmiskās mūzikas, teātra un kino jomu pārstāvji.
Laikmetīgajā mūzikas teātrī tiek apzināti jauktas ierastās un pārbaudītas neierastas attiecības starp elementiem. Te pastāv dažādība estētiskiskajos ieskatos un pieejās, tiek meklētas jaunas prezentācijas formas, autorības koncepti un uztveres ieradumi. Tādējādi tiek turpināti meklējumi, kas iesākās 20. gadsimta sākuma avangarda mākslas virzienos un ar jaunu enerģiju attīstījās 1960. gadu neoavangardā. Tomēr nozīmi saglabā arī dažādas operas tradīcijas, ietekmes, virzieni, izteiksmes līdzekļi. Jaunā mūzikas teātra mērķi nereti nav šo elementu vienotība un viegli saprotami estētiski risinājumi. Drīzāk vērojama atšķirīgu līmeņu pārklāšanās vai savīšanās, arī apzināti veidotas pretrunas, pieredzes un izteikumu dubultošana.
Mērķtiecīga atteikšanās no tradicionālajām dramaturģijas formām ir vēl viena nozīmīga iezīme. Daudzos projektos būtisks nosacījums ir pazīstamo dramaturģisko parametru prombūtne, kas darbojas kā radošais dzinējs jaunam intensīvam estētiskajam pieredzējumam. Tā arī operfilmā "Baņuta" sapludināta opera, skatuves mākslas nosacītība un laikmetīga performativitāte, brīva sižeta pārinterpretācija, jaunu elementu ieviešana, dažādu valodu un spēles formu izmantojums. Traģiskais tajā cieši saistīts ar paradoksu un humoru. Plaši laikmetīgajā mūzikas teātrī novērojama starpdisciplinaritāte, proti, dramatiskā, dejas vai citu teātra veidu elementu iekļaušana, atrašanās robežtelpā vai pārejā starp žanriem. Mūsdienās īpaši tiek akcentēts performatīvais un uz šodienas pasauli vērstā skatiena aspekts. Lai izceltu kādu no tiem, tiek veidoti īpaši žanra apzīmējumi: "instrumentālais teātris", "mūzika ar attēliem", "skatuviskais koncerts", "ainavas opera", "dokumentārā opera", "staciju opera", "multimediju opera", "trokšņu opera" u.c.
Operfilmā "Baņuta" novērojami dažādi elementi no iepriekš minētā: mākslinieki, balstoties libretā vai pavisam brīvi ir radījusī jaunas ainas, kurās tiek runāts nevis dziedāts, operas sākotnējai mūzikai pievienotas jaunas, dramaturģiski nepieciešamas dziesmas, izmantotas dažādu valodu krāsas. Tāda veida dekonstrukcija jeb pārradīšana sniedz citādu skatījumu uz ierasto un pārsteidz. Laikmetā, kad mākslām un kultūrai finansējums ir neliels, šaubas par to, cik ilgi vēl opermākslas žanrs spēs pastāvēt, ir pamatotas. Tomēr vienlaikus skaidrs, ka mūzikas teātris tā visdažādākajās formās vilina gan māksliniekus, gan skatītājus, un tas turpinās dzīvot gan uz skatuvēm, gan savā ziņā arī kino pasaulē – kā mūzikli, piemēram. Dažādu mākslu sapludināšana padara šo piedzīvojumu vēl saistošāku, un aicina skatītāju ļauties, analizēt, līdzpārdzīvot un piedzīvot ko jaunu. Mākslas darba mērķis ne vienmēr ir attaisnot to, ko no tā sagaida, tas drīkst arī pārsteigt, šokēt, raisīt jautājumus un neizpratni. Tādējādi tas kalpo kā kolektīvās iztēles telpa un rosina sarunas, kurās top saskatāmas sabiedrības vērtības un uzskati. Savukārt mākslas darba sadedzināšana nevarēs atrisināt problēmas, uz kurām tas gluži kā lakmusa papīrs norāda.
Operfilmas "Baņuta" pirmizrāde Rīgas Starptautiskā kino festivālā 15. oktobrī tiešsaistē un kinoteātrī "Splendid Palace".
