Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Vairāk informācijas: www.lnvm.lv.
Lāčplēša diena jeb mūsdienās ierastais 11. novembra nosaukums starpkaru Latvijā nebija vispārpieņemts un ierasti lietots uzvaras dienas apzīmējums. Tā laika prese, rakstot gan par svinībām, gan to vēsturisko nozīmi, meklēja un piedāvāja vairākus variantus, kā dēvēt 11. novembri. Piemēram, to dēvēja par Uzvaras dienu, Rīgas atbrīvošanas dienu, Lāčplēša Kara ordeņa svētkiem, Latvijas armijas dienu un Kara invalīdu dienu. Tomēr jau uz 1923. gada 13. novembra laikraksta "Latvijas Kareivis" numura vāka bija raksts ar zīmīgu nosaukumu "Lāčplēšu dienas svinības".[1]
Atskatoties vēsturē, Lāčplēša dienas svinībām starpkaru perioda Latvijā ir iespējams izšķirt divus posmus, ko hronoloģiski nodala katra neatkarības posma desmitgade. Lai arī visā starpkaru periodā Lāčplēša dienas svinību oficiālais formāts pamatā palika nemainīgs, tomēr katrā desmitgadē par svinību centrālo notikumu tika izvirzīts atšķirīgs pasākums.
Jaunizveidotais valsts pirmais apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis – pirmo reizi vairāk nekā 200 karavīriem svinīgi tika pasniegts tieši 11. novembrī Esplanādes laukumā. 20. gados Lāčplēša dienas svinību centrālais notikums bija Lāčplēša Kara ordeņa pasniegšanas ceremonija, kuru kupli apmeklēja arī Rīgas iedzīvotāji. Apbalvošanas ceremonija pastāvēja no 1920 līdz 1928. gadam – tās laikā Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri baudīja īpašu uzmanību gan no valsts augstāko amatpersonu, sākot ar Valsts prezidentu un beidzot ar ārvalstu diplomātisko misiju pārstāvjiem, gan no sabiedrības puses. Ordeņus pie kavalieru krūtīm piesprauda Valsts prezidents, un to darīt bijis gods diviem Valsts prezidentiem – Jānim Čakstem un Gustavam Zemgalam. Izņēmuma gadījumos, ja Valsts prezidents to nevarēja izdarīt, šis uzdevums tika uzticēts Ministru prezidentam vai kara ministram.
Svinīgā ordeņu pasniegšanas ceremonija Esplanādē noslēdzās ar Latvijas armijas parādi, kuras beigās gāja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Prese aprakstīja svinīgo apbalvošanu Esplanādē un izcēla vairākas interesantas detaļas, piemēram, to, ka dāmas ordeņa kavalieru ceļā kaisīja ziedus.
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru apbalvošana noslēdzās 1928. gadā, tādēļ bija jāatrod cits centrālais dienas notikums. 30. gados par to kļuva ordeņa kavalieru mielasts. Tā organizēšanu šajā desmitgadē uzņēmās Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība. Mielasts katru gadu – ar vienu izņēmumu – notika Virsnieku klubā (mūsdienās tā vietā atrodas Kongresu nams). Rīgā notika vērienīgākais ordeņa kavalieru mielasts, ko apmeklēja lielākais ordeņa kavalieru skaits.
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība, rīkojot ordeņa kavalieru mielastu, vērsās pēc atbalsta ne tikai Kara ministrijā, bet arī pie privātuzņēmumiem, tādiem kā AS "Aldaris", tabakas fabrika AS "Maikapar" un citiem. Piemēram, tabakas fabrika uz 1937. gada 11. novembra mielastu nosūtīja "[..] 1000 gab. papirosu Ramzes II, 500 gab. papirosus Bulgārija [un] 500 gab. papirosus Rīga". Kavalieru mielasti notika arī citviet Latvijā – dažādos armijas garnizonos, bet šos mielastus organizēja Lāčplēša Kara ordeņa dome, vēloties arī citiem ordeņa kavalieriem sagādāt skaistus svētkus.
Diemžēl arī ordeņa kavalieru mielastā neiztika bez Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma slavināšanas nodevām. Piemēram, 1936. gada 11. novembra ordeņa kavalieru mielastā Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības priekšsēdētājs atvaļinātais pulkvežleitnants Jūlijs Ērglis Kārli Ulmani un ģenerāli Jāni Balodi nodēvēja par "dižajiem lāčplēšiem".[2]
Bez ordeņa kavalieru mielasta arī 30. gados neiztrūkstošas Lāčplēša dienas tradīcijas turpināja būt gan piemiņas gājiens Brāļu kapos, gan Latvijas armijas parāde Esplanādē, vēlāk – Uzvaras laukumā, ar ordeņa kavalieru piedalīšanos, gan īpašas teātra un operas izrādes ordeņa kavalieriem.
1940. gadā Padomju Savienība okupēja Latviju, un jaunā vara Lāčplēša dienas svinības aizliedza, tās aizvietojot ar Oktobra revolūcijas svinībām. 1941. gada vasarā mainoties okupācijas varām, mainījās arī attieksme pret Lāčplēša dienu. Nacistiskā Vācija veikli izmantoja latviešu dzīvo naidu pret padomju varu un tās pastrādātajām zvērībām Baigajā gadā un atjaunoja 11. novembra svinības. Tās notika līdzīgā formātā kā pirmskara Latvijā, iztiekot gan bez militārās parādes. Jaunās okupācijas varas propaganda izmantoja Lāčplēša dienu kā "[..] Lāčplēša kara ordeņa dzimšanas dienu un kā vācu un latviešu kopējo cīņu atceres dienu pret boļševismu [..]"[3], savukārt pats ordenis vēsturiski bija "[..] dibināts pirmo pretboļševisma cīņu laikā [..]".[4] Nacistiskā Vācija ar svinību atjaunošanu centās iegūt lojalitāti okupētās zemes iedzīvotāju vidū.
Pēc Otrā pasaules kara bēgļu gaitās devās liels skaits Latvijas iedzīvotāju. Trimdā dzīvojošajiem latviešiem salīdzinājumā ar tiem, kas palika Padomju Savienības okupētajā Latvijā, bija iespēja arī turpmāk svinēt Lāčplēša dienu. Trimdas apstākļos Lāčplēša diena sākotnēji tika svinēta kā atsevišķi svētki ar priekšlasījumu par 11. novembra nozīmīgumu un Lāčplēša Kara ordeņa izveidi. Tomēr jau 60. gadu beigās un 70. gados arvien vairāk iezīmējās tendence Lāčplēša dienu svinēt vienlaikus ar Latvijas Republikas proklamēšanas dienu.
Otrreizējās padomju okupācijas gados Latvijā svinēt Lāčplēša dienu nebija atļauts publiskos un masveida pasākumos. Tomēr 11. novembri, tāpat kā 18. novembri, pieminēja paslepus individuāli un mazākās grupās.
Aizliegumu svinēt Lāčplēša dienu pilnībā sagrāva Trešās atmodas sākšanās. 1988. gada 11. novembrī Rīgas pils Svētā Gara tornī ar oficiālu Rīgas pilsētas izpildkomitejas 4. novembra atļauju pirmo reizi kopš 1940. gada okupācijas tika pacelts Latvijas Republikas karogs. To paveica rakstnieks Alberts Bels kopā ar bijušo latviešu strēlnieku, leģendāro un tautā mīlēto aktieri Ēvaldu Valteru. Krastmalā pie Daugavas bija pulcējušies tūkstošiem cilvēku. Daudziem, dziedot "Dievs, svētī Latviju", rokās bija sarkanbaltsarkanie karogi. Dziedājumu pavadīja Rīgas baznīcu torņu zvani, kas, gluži kā 1919. gada 11. novembrī, kad Rīga tika atbrīvota no bermontiešiem, pieskandināja visu Vecrīgu.
Mūsdienās izplatītā tradīcija katru gadu aizdegt piemiņas svecīti pie Rīgas pils mūra sākusies tieši 1988. gada 11. novembrī. Šī vienkāršā, tomēr emocionālā un kopības sajūtu radošā tradīcija kļuva par neatņemamu Lāčplēša dienas svinību sastāvdaļu. Gluži tāpat kā starpkaru periodā, arī mūsdienās katru 11. novembri Latvijas valsts augstākās amatpersonas Brāļu kapos noliek piemiņas vainagu, taču vainagā vairs netiek iesieta lente Lāčplēša Kara ordeņa lentes krāsās. Trešās atmodas laikā iedibinātā tradīcija, kas tika piekopta arī 90. gadu sākumā, iedegt piemiņas svecīti un ielikt to sava mājokļa logā ir zudusi, vai arī to piekopj tikai retais. Tomēr joprojām dzīva tradīcija ir nolikt aizdedzinātu svecīti kritušo karavīru piemiņai Brāļu kapos – gan pie Mūžīgās uguns, gan pie Mātes Latvijas, gan pie karavīru kapakmeņiem. Kā jauna un plašu atsaucību guvusi tradīcija mūsdienās Lāčplēša dienā ir lāpu gājiens cauri Vecrīgai, tam noslēdzoties pie Brīvības pieminekļa.
[1] [b.a] Lāčplēšu dienas svinības. Latvijas Kareivis, 1923. gada 13. novembris, Nr. 256., 1.lpp.
[2] [b.a] Tagad un visos laikos par tēviju, Latviju. Valsts Prezidenta runa Brāļu kapos. Latvijas Kareivis, 1936. gada 12. novembris, Nr. 258. 2. lpp.
[3] [b.a] Lāčplēša diena 11. novembrī. Smiltenietis, 1941. gada 14. novembris, Nr. 18., 1. lpp.
[4] [b.a] Lāčplēša kara ordenis – dibināts pirmo pretboļševisma cīņu laikā. Tēvija, 1942. gada 11. novembris, Nr. 262., 1. lpp.
