Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

"Uz Latvijas Nacionālo bibliotēku tagad jāņem līdzi otrs džemperis," par drēgnumu Gaismas pils telpās mani brīdina vēsturnieks Gustavs Strenga. Mūsu sarunas laikā viņš vairākkārt uzsver, ka dzīvojam vēsturiski būtiskā lūzuma brīdī. Tomēr energoresursu taupīšana ir tikai sīks apakšpunkts tajā notikumu kopumā, kas maina un vēl mainīs mūsu sabiedrību.

Šoruden Strenga kopā ar kolēģiem saņēma prestižo Baltijas Asamblejas balvu zinātnē par kolektīvo monogrāfiju, kurā pievērsās Rīgas jezuītu bibliotēkas izpētei. Publiski tā jau nosaukta par detektīva cienīgu stāstu. Savukārt pirms valsts svētkiem pie lasītājiem nonāca Mārtiņa Ķibilda raidījuma "Atslēgas" rakstiskā versija bagātīgi ilustrētā grāmatā. Pie šī projekta idejas šūpuļa ir stāvējis arī Strenga. Paveikto viņš sauc par lielisku darbu, tomēr – ne vienīgo pareizo patiesību. Tādas vēsturē nemaz nemēdz būt, un tā ir vēsturnieka misija – visu laiku pārskatīt priekšstatus par pagātni, izprast to pēc iespējas precīzāk. Viņš arī uzskata – vēsturi nevar izstāstīt vienkārši un īsi. Novienkāršošana ļauj radīt greizus mītus, padarīt visu tik ļoti saprotamu, ka beigās tam vairs nav nekāda sakara ar pašu notikumu, laikmetu un kontekstu.

Tu esi bijis iesaistīts Mārtiņa Ķibilda raidījuma un vēlāk grāmatas "Atslēgas" tapšanā. Akadēmisko vēsturnieku aprindās nereti uz šāda veida entuziastu darbiem raugās ar skepsi. Kā tu nonāci līdz šim projektam?

Jā, jā! (Smejas.) 2016. gada novembrī Mārtiņš man uzrakstīja e-pastu un izstāstīja savu ideju par 50 raidījumiem, kas veltīti Latvijas valsts 100 gadiem. Biju iepriekš piedalījies vienā no raidījuma "Adreses" sērijām. Jutu, ka mums ir kopīgs skats uz lietām. Viņš bija tik dinamisks un aizraujošs, man patika viņa stils, Ķibilds vienmēr bija nedaudz provokatīvs un interesants. Protams, mana specializācija nav 20. gadsimta vēsture. Bet arī viņam šķita interesants mans skatījums. Kopīgi ieskicējām 50 raidījumu idejas. Diezgan daudz no tām arī ticis realizēts, tomēr Mārtiņš gāja savu ceļu un arī ar citiem vēsturniekiem attīstīja noteiktas tēmas.

Arī kā raidījuma skatītājam man viņa pieeja šķita interesanta. Skaidrs, ka Mārtiņš Ķibilds bija patriots, viņa skatījums uz Latviju ir no iesaistīta cilvēka pozīcijas. Viņam šī zeme bija ļoti svarīga, bet viņš arī nevairījās no kritikas, nevairījās no nepatīkamu un sarežģītu lietu skatīšanas, piemēram, tādu kā holokausts Kurzemes mazpilsētās u. c.

Pārskatot raidījuma sērijas un aplūkotās tēmas "Atslēgu" grāmatā, kuras tu pats uzskati par tēmām, kurām vēsturnieki nelabprāt ķeras klāt?

Ir profesionālā vēsture, kur vēsturnieki ļoti intensīvi strādā ar sarežģītām tēmām, tādām kā holokausts, latviešu leģions vai kolaborācija padomju laikā. Tomēr sabiedrībā par tām publiski runāt joprojām ir ārkārtīgi sarežģīti, pastāv milzīga jūtība. Ir tik daudz neizrunātu, neizdiskutētu lietu. Es priecātos, ja tādu grāmatu kā "Atslēgas" būtu vairāk. Ķibilda skatījums noteikti nav vienīgais un pareizais. Nedod Dievs, ja kāds to tā uztvers. Tomēr 

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!