Uz festivālu "Jūras pērle" Mihails Bojarskis ieradīsies 31. jūlijā, lai piedalītos pasākumā Dzintaros, kas būs veltīts komponistu Maksima Dunajevska, Viktora Ļebedeva un Sergeja Ņikitina daiļradei. Protams, neiztikt bez dziesmām un kadriem no "Trim musketieriem", jo leģendāro dziesmu "Pora-pora-poradujemsa" un "Konstance" komponista Maksima Dunajevska aizliktais vārds palīdzēja Bojarskim iegūt galvenā musketiera lomu, lai gan Aleksandrs Abdulovs uz to jau bija izturējis proves.
"Musketieru" filmēšanas laikā Mihails Bojarskis guva nopietnu traumu. Baleta ainā grāfs Rošfors (Boriss Kļujevs) ar neuzmanīgu zobena vēzienu savainoja mākslinieka aukslējas. Smaile iedūrās burtiski centimetra attālumā no smadzenēm. Taču uzreiz pēc šuvju uzlikšanas, ignorējot ārstu sacīto, kuri baidīja Bojarski ar balss zaudēšanu, mākslinieks tanī pat vakarā sniedza koncertu, lai Odesas pilsētas administrācija ļautu bez maksas uzņemt filmu Jūrnieku namā.
Šo un daudzus citus ar radošo darbību saistītus stāstus aktieris, neapšaubāmi, stāstīs arīdzan viesošanās laikā Latvijā, ar kuru viņu saista asinsradniecība. Bojarska vecākā brāļa Aleksandra māte bija latviete Elga, kuru kopā ar radiniekiem un mazo dēlu izsūtīja uz Kazahstānu. Tēvam ne pēc savas gribas nācās šķirties no pirmās mīlestības. Ar vecāko dēlu viņš satikās vien pēc daudziem gadiem. Pēc skolas beigšanas Aleksandrs pārcēlās uz Ļeņingradu, dzīvoja pie tēva kopā ar viņa jauno ģimeni un iestājās teātra institūtā. Pēcāk viņš atgriezās Latvijā un daudzus gadus nostrādāja Krievu drāmas teātrī (tagad – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris).
Tiesa, Bojarska vecākā brāļa dzīvesstāsts ir traģisks – Aleksandrs Bojarskis mēģinājumu laikā Bulgārijā gāja bojā nelaimes gadījumā (viņu zem ūdens pavilka zemūdens straume). Viņš apglabāts Meža kapos.
Vai Latvija jūsu dzīvē ienāca brāļa dēļ?
Patiesībā daudz agrāk! Uz Rīgu mēs braucām ļoti bieži, praktiski ik gadu – pirms skolas kopā ar vecākiem, skolas laikā – ekskursijās. Mums tas bija liels prieks – Rīga šķita kā īsta ārzemju galvaspilsēta, kur viss ir citādi nekā Krievijā. Uzraksti ne-krievu valodā radīja satraukumu, Baltijas mākslinieki, kuri tēloja ārzemju filmās, izraisīja sajūsmu...
Bet pēc tam, protams, Saška! Nekad neaizmirsīšu, cik smieklīgs viņš izskatījās – savā studenta nepieradinātībā un vienkāršībā iebrāzās istabā vatenī un cepurē, tāds bārdains... Daudzus gadus viņš man bija viss – gulējām vienā gultā (tolaik ģimene nešikoja – visi dzīvoja 16 kvadrātmetru istabā ar krāsns apkuri), Saška veda mani uz Ermitāžu, Krievu muzeju, kino, naktīs lasīja man ārzemju literatūru un dzejoļus. Būtībā pilnībā paņēma mani savā aizgādniecībā – mēģināja mani pataisīt par cilvēku.
Pēc tam viņš aizbrauca uz Rīgu – Krievu drāmas teātris ar Kacu bija satriecošs. Kad viņi ar viesizrādēm atbrauca uz Sanktpēterburgu vai Maskavu, publika allaž sagaidīja ar ovācijām. Protams, arī es ik gadu devos viņu apciemot. Liels bija mans pārsteigums, atklājot, ka Saša pašmācības ceļā iemācījies latviešu valodu... Viņš bieži mēdza piedalīties latviešu televīzijas pārraidēs, uzstājās latviešu valodā. Vispār humanitārajās zinātnēs viņš bija spēcīgs.
Vai pats Latvijā esat filmējies?
Vēsturiskās filmas bieži tika uzņemtas Baltijā – tā bija padomju kino ārzemju paviljons. Kas tieši tika uzņemts Latvijā – to vairs neatceros. Lietuvā tas bija "Dons Sezārs de Bazāns", Igaunijā – "Trīs musketieru" dabas ainas. Protams, ne reizi vien es pabiju šeit ar "Ļensovet" teātra viesizrādēm un dažādos festivālos.
Vai atceraties, kā sākāt dziedāt?
Pašu sākumu neatceros. Taču "pa īstam" sāku dziedāt teātra institūtā, pēc tam "Ļensovet" teātrī, ar Alisu Freindlihu, pēc tam arī sākās muzikālās filmas – "Suns uz siena kaudzes", "Trīs musketieri", "Dons Sezārs de Bazāns" un daudzas citas. Lielākoties filmās, kurās es filmējos, bija laba mūzika.
Lasīju, ka esat bijis aktīvs "bītlmāns"...
Kāpēc biju? Esmu aizvien! "Saslimu" ar viņiem, kad mācījos mūzikas skolā. Reiz skaņu operators uzlika minialbumu ar divām "The Beatles" dziesmām, un sākās. Pēc tam kāds uz skolu atnesa Liverpūles četrinieka fotogrāfijas un tirgoja par 20 kapeikām, visi sapirka magnetofonus, cits no cita pārrakstīja dziesmas, no ārzemēm dabūja plates. Mums ar draugiem bija grupa "Klejotāji", kur tad arī iemācījos spēlēt ģitāru.
Par ko runājāt?
Godīgi? Ne par ko. Kad es viņus ieraudzīju, tad vienkārši zaudēju runas spējas un gandrīz nemaz nesapratu, kas notiek. Tas šķita brīnums, kāds dzīvē nemēdz notikt!
Kura jūsu dziesma rada vētraināko publikas reakciju?
Tas ir ļoti atkarīgs no auditorijas. Kādam patīk "Rodnaja moja", kādam "Pora-pora-poradujemsa", vēl kādam "Konstance", bet vēl kādam – "Vse projdet"... Taču es uzskatu, ka lieli popularitātes nopelni pienākas komponistiem, kuri rada dziesmas, ar kurām ir viegli uzstāties. Pats dziesmas nekad neesmu rakstījis, ja neskaita diletantismu grupas laikos.
Jūsu dziesmas no kinofilmām skandē vēl arvien, taču pats pēdējā laikā kino neparādāties. Kas noticis?
Ļiza filmējas daudz – es skatos visus viņas darbus, lai varētu sekot līdzi viņas radošajai attīstībai. Taču mana darbība kino, manuprāt, ir beigusies.
Kā jūs pārdzīvojāt pāreju uz kategoriju "Ļizas Bojarskas tētis"?
Ļoti viegli!
Ko teiksiet par jaunāko šūmēšanos Annas Kareņinas sakarā? Kura versija jums vislabāk patīk? Padomju ar Samoilovu, britu versija ar Keiru Naitliju, Solovjova ar Tatjanu Drubiču vai arī jaunākā ar Jeļizavetu Bojarsku?
Domāju, ka katram laikam ir sava Anna Kareņina – šis romāns ir mūžīgs un allaž būs pieprasīts. Bet mana mīļākā Anna Kareņina ir, protams, ar meitu! Pret viņas aktiermeistarību man nav nekādu pretenziju.
Kā jums patīk vectētiņa loma?
Šis tituls man šķiet ļoti simpātisks un patīkams!
Ko jūs mācāt saviem mazbērniem?
Viss ir ļoti sadzīviski un banāli – manā audzināšanā nav nekādas oriģinalitātes. Esmu gluži tāds pats kā miljoniem citu vecmāmiņu un vectētiņu.
Vēl viena jūsu kaislība ir futbols. Jūs esat viens no zināmākajiem "Zenit" faniem, kuru bez šalles grūti iedomāties... Kā pārdzīvojāt, ka šogad čempions ir "Spartak"?
Lieliski pārdzīvoju! "Spartak" pelnīti ieguva pirmo vietu – tā tam arī bija jābūt. "Zenit" pieder mana sirds, taču tas nenozīmē, ka nenovērtēšu citas komandas, kuras to ir pelnījušas. "Zenit" šosezon uz uzvaru nebija cerību, bet tālāk – paskatīsimies. Mēģināsim gūt labākus rezultātus.
Nākamgad filmai "Trīs musketieri" apritēs 40 gadu. Izskatās, ka jūs nevarēsiet šo nozīmīgo jubileju nosvinēt Odesas kinostudijā, kur tika uzņemta filma... (Bojarski Ukraina iekļāvusi "melnajā sarakstā" – red.) Vai jūs tas sarūgtina?
Es nemēdzu svinēt, tikai mājinieku svētkus. Visticamāk, ka televīziju interesēs šis datums. Varbūt, ka aizbraukšu pie saviem Maskavas draugiem, taču speciāli svētkus nerīkošu... Man ļoti patīk Odesa, taču es bez tās mierīgi izdzīvošu.
Vai nav sajūtas, ka pasaule virzās kādā nelabā virzienā?
Vai politika jūs nesaista?
Es politikā slikti orientējos, tāpēc mani tā ne pārāk interesē. Iespējams, ja es visu saprastu labāk, tad arī uzrastos vēlme ko izdarīt. Tomēr bītlos es orientējos vairāk.
Toties jūsu dēls Sergejs, ar kuru kopā savulaik izpildījāt aizkustinošo dziesmu "Dinozauriņi", izaudzis par Krievijas Valsts domes deputātu...
Viņš ir jauns, ar "svaigām" smadzenēm, mūsdienīgs cilvēks – viņam tas viss ir tuvāks nekā man.
Nesen parādījās ziņa, ka jūsu nozares kolēģis Ņikita Mihalkovs grasās kandidēt Krievijas prezidenta vēlēšanās. Ko par to domājat?
Neesmu par to pat aizdomājies.
Taču, gluži tāpat kā Mihalkovs, jūs nekad neesat slēpis, ka atbalstāt monarhiju!
Vai es pareizi saprotu, ka neesat demokrātijas pielūdzējs?
Dramaturģijā – nē.
Bet dzīvē?
Savukārt dzīvē man ir vienalga. Mana dzīve ir uz skatuves.
Kas šobrīd notiek uz jūsu skatuves?
Es spēlēju divās izrādēs. Viena – "Brīnumainā dzīve", kas ir veca izrāde, otra – "Jauktās jūtas", kas ir jauna. Taču no darba teātrī esmu sācis pagurt – domāju, ka ar laiku tam pielikšu punktu. Līdzīgi kā sportā – jāizvēlas pareizais brīdis, lai aizietu. Izspiest no sevis pēdējās dzīvības sulas – tas nav to vērts.
Kas tad, ja ne skatuve?
Tā ir mana problēma. To es izlemšu bez apkārtējiem. Ja es kaut ko pametu, tas nozīmē, ka man ir kas liekams vietā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
