Decembra sākumā sērijā "Satori bibliotēka" iznākusi amerikāņu domātājas un rakstnieces Ainas Rendas antiutopija "Himna", kas parasti neatstāj lasītāju vienaldzīgu – kādu tā iedvesmo, bet citu sadusmo. Šo grāmatu no angļu valodas tulkojis Ilmārs Šlāpins.
Pēdējos gados modē atkal atgriežas antiutopijas. Holivuda uzņem "Bada spēles" un "Devēju", Liepājā tiek iestudēts Orvels, jūs esat iztulkojis Annas Rendas noveli "Himna". Kā jūs skaidrojat šo popularitātes vilni?
Ja man jautātu, kāpēc tieši šobrīd bija jāizdod "Himna", es droši vien teiktu, ka notikumi Krievijā ir bijis vistiešākais katalizators. Renda ir dzimusi Krievijā, jaunībā pieredzējusi to, kā Oktobra apvērsumā iet bojā sabiedrība, kultūra, tradīcijas, viņas ģimenes labklājība. Brīnumainā kārtā izmukusi no Padomju Krievijas 1925. gadā, viņa, atvadoties no radiniekiem, solījusi pastāstīt amerikāņiem par to, kas noticis Krievijā.
"Ja tev jautās, pastāsti, ka Krievija šobrīd ir milzīga kapsēta un mēs visi tajā lēnām mirstam," viņi teikuši. Pēc pirmās sajūsmas par ASV debesskrāpjiem un Holivudas filmu industriju Renda saprot, ka šie brīvie un pārtikušie rietumnieki nebūt nav imūni pret slimību, kas 20. gadsimtā pārņēma vienu valsti pēc citas. Citi to sauktu par kreisumu, taču Renda saskatīja tajā kolektīvisma vai antiindividuālisma nenovēršamu virzīšanos uz totalitāru valsts iekārtu, kas agri vai vēlu iznīcina civilizācijas sasniegto. Un pirmām kārtām - atņem cilvēka brīvību.
Rendas idejas ir samērā radikālas un pat kaut kādā mērā pretvalstiskas. Kāpēc jūs nolēmāt tulkot tieši šo darbu?
Pēc aukstā kara beigām, kad šķita, ka totalitārisma slimība ir pārslimota un cilvēcei vajadzētu būt kļuvušai gudrākai, imūnākai, mēs skatījāmies uz šīm antiutopijām kā uz tādu vēsturisku atgādinājumu - tika latviski iztulkots Jevgeņija Zamjatina "Mēs", publicēti padomju laikos noklusētie Orvela darbi, Oldesa Hakslija "Brīnišķīgā jaunā pasaule".
Mēs lasījām to visu un domājām, ka nekas tāds vairs nav iespējams. Izrādījās, ka vēsturiskā atmiņa ir īsāka, nekā šķita. Un tas viss atgriežas vēl izsmalcinātākā un perversākā formā. Kā intervijā "Satori" teica ukraiņu režisors Sergejs Lozņica - un tie ir tie paši cilvēki, kas ir lasījuši Solžeņicinu! Kā tas ir iespējams? Mēs redzam, kā Krievijā atgriežas vēlme pēc totālas kontroles pār cilvēku prātiem, rīcību un pat viņu seksualitāti. Taču arī liberālajos Rietumos, nemaz nerunājot par svaigo Latvijas demokrātiju, ir dzīva un aizvien spēcīgāk izpaužas valsts vēlme kontrolēt un reglamentēt iespējami vairāk - ko mēs dzeram, no cikiem līdz cikiem iepērkamies, kur smēķējam, kam pārskaitām naudu, ar kādu ātrumu braucam, kur atstājam mašīnu, cik bieži ejam pie ārsta, kādā valodā runājam, ko mācām saviem bērniem...
Šie regulējumi, ierobežojumi un aizliegumi tiek pieņemti ar vislabākajiem nodomiem - uzlabot veselību, novērst noziegumus, padarīt labāku, drošāku un ilgāku cilvēka dzīvi. Taču rezultātā mūs pārņem likumu un noteikumu tīkls, kurā drīz jau jebkurš cilvēka solis tiks kontrolēts. Un vienā brīdī mēs atjēgsimies, ka nav īpašas atšķirības starp fašistisku diktatūru un demokrātisku mūsdienu valsti. Aina Renda savā novelē "Himna" mēģināja parādīt šo bīstamību ar tīras un lakoniskas idejas palīdzību. Viņas sarakstītajam tekstam nebija praktiski nekādu citu - māksliniecisku, estētisku, literāru - ambīciju. Tā vienīgais uzdevums bija kalpot kā brīdinājumam. Brīdināt lasītāju par to, kas notiks, ja viņš atteiksies no savas individuālās brīvības.
Rendas "Himna" jau nav vienīgā antiutopija, kurā par to tiek runāts.
"Himna" atkārtoja Zamjatina 1924. gadā sarakstītā romāna "Mēs" klišeju - parādot totālas kontroles sabiedrību, kurā cilvēks pilda tikai skrūvītes funkciju. Vēlāk to pārņēma Orvels ar savu "1984", Vonnegūts "Titāna sirēnās", Bredberijs grāmatā "451 grāds pēc Fārenheita". "Himna" bija iedvesmas avots ārtroka grupas "Rush" albumam "2112". Luisas Lorijas 1993. gada pusaudžu romānā "Devējs", kas nupat ekranizēts tāda paša nosaukuma Holivudas filmā, ir redzamas tiešas, detalizētas atsauces uz Rendas "Himnu".
Tas viss liecina par to, ka izmantotais tēls ir ļoti spilgts un tas joprojām, arī astoņdesmit gadus pēc sarakstīšanas, turpina darboties. Atšķirībā no daudziem citiem rakstniekiem, režisoriem vai māksliniekiem Renda savu darbu neizmanto kā līdzību. Viņa runā tiešā tekstā. Ne velti, sagatavojot atkārtotu izdevumu deviņus gadus pēc tā sarakstīšanas, viņa veica redakcionālus labojumus, attīrot tekstu no visa liekā, noņemot jebko, kas varētu traucēt uztvert pamatideju, atsakoties no jebkādiem mākslinieciskiem līdzekļiem. Un vienlaikus šī grāmata ir svarīgs ideju vēstures piemineklis - teksts, ko iespējams lasīt un analizēt līdzīgi tam, kā mēs šobrīd lasām senos sakrālos tekstus.
Vai jums nešķiet, ka latviešu lasītāji varētu būt sašutuši, izlasot šo grāmatu?
Ainu Rendu var kritizēt no jebkuras pozīcijas - literatūrzinātnieki var droši apgalvot, ka viņas grāmatām nav literāras vērtības, filozofi var smīkņāt par to, ka viņas izveidotā objektīvisma filozofija ir vienkāršota un plakana, politiķi var apgalvot, ka viņas aizstāvētā valsts loma un vieta reālajā pasaulē nav iespējama.
Renda ir nostādījusi sevi unikālā pozīcijā - viņu ienīst kreisie liberāļi un konservatīvie labējie, kristieši un komunisti. Viņas paustās idejas ir naivas un bīstamas, tās nespēj eksistēt tīrā formā, tāpēc tiek pasniegtas kā koncentrēts un attīrīts eliksīrs, kas spēj "saindēt nenobriedušu lasītāju" prātu. Es gribētu salīdzināt viņas grāmatu ar profilaktisku poti, kas var izraisīt nelielu drudzi un niezi, taču paglābs cilvēku no daudz bīstamākas un potenciāli nāvējošas saslimšanas, kas var izpausties visdažādākajās formās - ne tikai kā sociālistisks kolektīvisms, bet arī kā latvisks "ulmanisms" vai lielkrievu šovinisms, kā kristīgs fundamentālisms vai eirobirokrātisks politkorektums.
Izlasot šo grāmatu, kāds varētu secināt, ka nodokļus maksāt nav vērts, jo katra cilvēka augstākais morālais mērķis ir sava laime. Ko jūs teiktu šādam lasītājam?
Ainai Rendai bija atbildes uz jebkuru jautājumu. Viņas uzskatu sistēmā nebija vietas nevienai neskaidrībai, un tas nepārprotami liecina par zināmu radikālismu. Es domāju, ka viņa teiktu - jā, ja jūs nesaprotat, kādēļ maksājat nodokļus, tad to darīt tiešām nav vērts. Un Latvijā jau šis uzskats tāpat ir diezgan izplatīts - šī valsts neprot pareizi tērēt nodokļu maksātāju naudu, tāpēc labāk tos nemaksāt vispār.
Vienlaikus šie paši cilvēki uzskata, ka valstij ir par viņiem jārūpējas un jāsniedz vēl lielāks atbalsts. Tas ir pārprasts, neētisks, aplams egocentrisms. Renda teiktu - tikai brīvs cilvēks var un drīkst patiešām no brīvas gribas atdot savu naudu citam. Tikai brīvs cilvēks, kurš saprot, ka viņa paša laime un pašrealizācija ir svarīgākais viņa dzīves pienākums, spēj apzināti un saprātīgi realizēt pareizu, stimulējošu un sabiedrības kopējo labklājību veicinošu nodokļu sistēmu. Citādi tā ir un paliks vardarbīga naudas atņemšana, izmantojot represīvas valsts varas struktūras. Ideālas valsts nav, taču mēs varam censties to veidot atbilstoši katra tās pilsoņa personiskās brīvības mērķiem.
Kā, jūsuprāt, "Himna" varētu ietekmēt Latvijas sabiedrību?
Kā jau teicu, es ceru, ka tā saindēs cilvēku prātus. Pa vienam. Pa diviem. Palēnām un paliekoši. "Himnā" pausto ētiskā egoisma ideju nav iespējams uzspiest ar valdības lēmumu vai mācību programmu skolās. Tas var notikt tikai katra paša apziņā. Bet, jo vairāk tādu cilvēku būs mūsu sabiedrībā, jo drošāk es tajā jutīšos. Un jo mazāka būs iespēja, ka šajā sabiedrībā atgriezīsies totalitārisma sērga.