Dzimusi, augusi un arī mirusi Parīzē, de Bovuāra ir viena no zīmīgākajām 20. gadsimta franču sievietēm. Jau bērnībā viņa demonstrēja neapšaubāmu inteliģenci, tāpēc viņas tēvs mēdza lepni izteikties, ka viņa meita domājot kā vīrietis. Lai arī meitene tika audzināta katoliciskā garā, 14 gadu vecumā viņa piedzīvoja ticības krīzi un kļuva par ateisti.
Savukārt 17 gadu vecumā de Bovuāra pabeidza koledžu, bet 20 gadu vecumā ieguva grādu filozofijā Sorbonnas universitātē, kļūstot par devīto sievieti, kura tolaik bija ieguvusi zinātnisko grādu prestižajā universitātē, jo sievietēm pavisam nesen bija ļauts iegūt augstāko izglītību.
Viņa arī bija jaunākais cilvēks, kas jebkad nokārtojis šo filozofijas eksāmenu, kā arī togad uzrādīja otro labāko rezultātu. Vienīgais, kurš varēja viņu pārspēt, bija par viņu trīs gadus vecākais eksistenciālisma filozofs Žans Pols Sartrs. Ar viņu de Bovuāra bija saistīta visu mūžu, lai gan abi nekad tā arī neapprecējās un pat nenodibināja "īstu" kopdzīvi. Lai arī abi uzturēja attiecības, viņi "ielaidās" arī ar citiem partneriem, turklāt mēdza ar viņiem savā starpā mainīties. De Bovuāra bija pat izslavēta par savu studenšu savaldzināšanu, lai pēcāk "nodotu" viņas Sartram. Tas bija iemesls, kāpēc 1943. gadā viņa uz laiku tika atstādināta no pasniedzējas amata.
Sartru un de Bovuāru uzskatīja par Francijas intelektuālās sabiedrības princi un princesi. Viņi lasīja un rediģēja viens otra darbus, strādāja pie kopīgiem projektiem un piedalījās dažādos literāros pasākumos.
De Bovuāras radošās darbības raksturīga iezīme bija nemitīga pierakstu veikšana par visu un visiem. Viņas interešu loks bija gana plašs – filozofija, morāle, seksualitāte, eksistenciālisms, literatūrkritika, atmiņu pieraksti, sociālā teorija, politika, dzimumu līdztiesības teorija.
Lai arī ietekmējusies no marksisma un sociālisma, viņa allaž ir bijusi izteikti kritiska par Padomju Savienības pieaugošo brutalitāti un autoritārismu. Viņai un viņas partnerim Sartram izpratne par marksismu bija krietni vien liberālāka, proti, ideālā variantā ekonomiku kontrolē valsts un visi ir vienlīdz pārtikuši, bet tai pat laikā var baudīt tādus Rietumu sabiedrību labumus kā runas brīvība, godīgas tiesas prāvas utt. Nekādu gulagu, tīrīšanu un eksekūciju.
Viņas 1949. gadā publicētā grāmata "Otrais dzimums" bija ļoti nozīmīgs teksts feminisma kā sociālās kustības attīstībā, it sevišķi tas attiecināms uz intelektuālākām un radikālākām feminisma formām. Viņa diskutē par sieviešu patriarhālo apspiešanu, dzimumu lomām un veidu, kādā šīs dzimumu lomas savā būtībā ir sabiedrības konstrukts ("Par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst"), kas ir jāatmet, lai panāktu sieviešu materiālo vienlīdzību. De Bovuāras idejas bija tik nozīmīgas, ka pēc viņas nāves Francijas avīžu virsraksti vēstīja: "Sievietes, jūs viņai esat parādā visu!"
Savukārt de Bovuāras romāns "Mandarīni" (1954), kas lielā mērā ir autobiogrāfisks, vēsta par viņas un tuvāko intelektuāļu, tostarp arīdzan Sartra un Kamī, cīņām pašiem ar sevi un apkārtējo pasauli, kuru viņi vēlas izmainīt. Romānā arīdzan aprakstītas viņas seksuālās attiecības ar amerikāņu rakstnieku Nelsonu Olgrenu (Nelson Algren), kas viņu ļoti sadusmoja. Par šo darbu de Bovuāra saņēma Francijas augstāko literāro apbalvojumu – Gonkūra prēmiju.
Simona de Bovuāra mira no pneimonijas 1986. gada 14. aprīlī, 78 gadu vecumā, Parīzē. Viņa ir apglabāta blakus Sartram Monparnasas kapsētā.
