Pieci latviešu rakstnieki un padomju vara. Kurš kuru?
Foto: AP/Scanpix/LETA

Pērnā gada pašā izskaņā viens no ievērojamākajiem latviešu dzejniekiem Jānis Rokpelnis nāca klajā ar atzīšanos, ka savulaik sadarbojies ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), tādējādi izraisot emociju un viedokļu gūzmu medijos un sociālajos tīklos, izpelnoties gan atbalstu par drosmīgo soli, gan nopēlumu teju par dzimtenes nodevību un gadiem ilgu liekuļošanu.

Stāsts par radošo cilvēku attiecībām ar varas orgāniem ir tikpat sens kā pati pasaule, taču nemainīgi tā ir neviennozīmīgi vērtējama spēle, jo apstākļi un nosacījumi, kādos notikusi jebkāda veida sadarbība vienmēr ir komplicēti. Nereti cilvēki tiek šantažēti vai piespiesti, baiļojoties par saviem tuviniekiem, nereti paši nemanot kļūst par propagandas upuriem, taču ir, protams, arī tādi, kuri kažoku pa n-tajiem lāgiem uz otru pusi met apzināti un bez sirdsapziņas pārmetumiem, lai gūtu sev kādu labumu.

Arīdzan dokumentālā kino scenārists un režisors Tālivaldis Margēvičs uzsver, ka, runājot par publisku personu, nedrīkst ignorēt privātās dzīves notikumus, kuri var palīdzēt izprast iespējamos cilvēka darbību vai vārdu iemeslus: "…neatrausim privāto dzīvi no politiskās, kā to darīja padomju vēsturnieki. Tāpēc jau vēsture kļūst garlaicīga! Otrkārt, tā nav patiesība. Jebkura cilvēka darbība ļoti ir saistīta ar viņa tuviniekiem, mīļoto meiteni vai sievu. Šīs lietas ir jāapskata un jāstāsta, jo tas padara viņu par dzīvu cilvēku. Cilvēki negrib skatīties uz kaut kādu ikonu, tas ir garlaicīgi. Turklāt tas ir nepieciešams, lai saprastu cilvēka rīcības motīvus."

Ja runā par literatūru, tad izplatītākais veids, kādā tikušas īstenotas represīvas darbības, ir cenzūra, kuras pamatuzdevums jau Senajā Romā bija uzraudzīt pilsoņu morālo stāju un nepieciešamības gadījumā arī sodīt. Vēsturiski cenzūras funkcijas pirmā uzņēmās baznīca, pēcāk – valsts institūcijas, tādējādi sasaistot to ar ideoloģiju.

Oficiālās cenzūras darbību parasti ir regulējuši likumi, kurus realizējušas šim nolūkam speciāli radītas institūcijas. Padomju Savienībā no 1918. gada līdz pat 1991. gadam eksistēja vairāku līmeņu cenzūra, bet tieša padomju politiskās cenzūras ietekme uz latviešu literatūru sākās 1940. gadā.

Padomju cenzūras galvenā iestāde bija "Galvenā literatūras pārvalde valsts noslēpumu aizsardzībai presē" (GLP) jeb "Glavļits". Tiesa, šī iestāde bija tikai daļa no plašā mehānisma, kas kontrolēja informācijas izplatību – gan periodiku, gan daiļliteratūru un zinātniskos pētījumus, gan pasta sūtījumus un muzeju un bibliotēku krājumus. Nozīmīgākās no organizācijām bija LKP CK nodaļas, LPSR MP Preses komiteja, drošības dienesti u.c. partijas un valsts iestādes. Savukārt par starpniekiem starp cenzoriem un autoriem parasti kļuva augstāka līmeņa izdevniecības darbinieki – galvenie redaktori vai arī ar partiju saistīti darbinieki.

Tas viss literātiem lika arvien smalkāk izkopt metaforu spēļu meistarību, radot alegoriskus tēlus un cenšoties "dabūt cauri" cenzūrai savus veikumus. Un kas zina – ja ne šie spiedīgie apstākļi, tad, iespējams, latviešu literatūra šodien būtu krietni vien blāvāka.

Ieskatam sarežģītajās un neviennozīmīgi vērtējamajās radošo cilvēku attiecībās ar represīviem varas orgāniem esam apkopojuši piecus nozīmīgus un ļoti dažādus latviešu literātus, no kuriem katram ir savs stāsts stāstāms.

Source

Tags

Andrejs Upīts Cenzūra Jānis Rokpelnis Josifs Staļins Kārlis Ulmanis Lasāmgabali Mirdza Ķempe Padomju Savienība Zigmunds Skujiņš Vilis Lācis Vizma Belševica
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form